Eirovīzijas preses centrā viens no šā vakara fināla līderiem nenoliedzami ir Čehijas valsts pārstāvis Mikolass Josefs. Īsi pirms gaidāmā kameru mēģinājuma TVNET bija iespēja tikties ar puisi klātienē un uzzināt, kā viņam klājas un ar kādām sajūtām gaida lielo finālu. Mikolasa ceļš uz Portugāli veda caur Rīgu, un mūsu galvaspilsēta ir tā, kur viņš vēlētos atgriezties pēc Eirovīzijas.
Ar puisi esmu jau ticies brīdī, kad viņš viesojās Rīgā Eirovīzijas fanu burziņā, tāpēc saruna notiek neformālā gaisotnē. Esam iekārtojušies Eirovīzijas oficiālajā interviju telpā, un mums sarunai ir atvēlētas 15 minūtes. Mikolass uz interviju ieradies ikdienišķā apģērbā un nebūt neizskatās pēc potenciālā Eirovīzijas uzvarētāja.
Apsveicu, tu esi iekļuvis finālā, kādas sajūtas?
- Visas! Prieks, gandarījums, bailes, uztraukums, apjukums, laime, eiforija un skumjas, jo tūlīt viss beigsies un jābrauc mājās.
Man patīk provocēt cilvēkus. Pirms pirmā pusfināla bukmeikeru līdere bija dalībniece no Izraēlas, tad viņu nomainīji tu, tagad līdere ir Kipras pārstāve, bet tu vispār neesi līderu sarakstā. Kā tevi ietekmē šādas prognozes?
- Principā tas viss ir milzīgs ziepju burbulis. Šajos prognožu topos parādās tobrīd spilgtākie dalībnieki. Taču Eirovīzijā ir svarīgas mirkļa emocijas. Daudzi šo konkursu pirmo reizi skatīsies tikai finālā. Un varbūt pēkšņi uz skatuves iemirdzēsies tas, ko pirms tam pat neievēroja. Es strādāju pie tā, lai man pašam sava uzstāšanās patiktu. Negribu nevienu aizvainot, bet tehniski atstrādāts priekšnesums ar mākslīgām emocijām atgādina plastmasas ziedus. Es esmu cilvēks, un man svarīgi ir iegūt atdevi no skatītājiem.
Tavā priekšnesumā daudzi atpazina «Backpack Kid» leģendāro kustību, cik ilgi mācījies to atdarināt?
- (Smejas.) Jā, man patīk Keitijas Perijas «Backpack Kid». Īstenībā mana priekšnesumā šī kustība nonāca nejauši. Es neesmu dejotājs. Kad sāku strādāt ar horeogrāfiju, šī un Madonnas «Vouge» kustības bija vienīgais, ko mācēju parādīt. Principā es pats esmu vēl savā ziņa skolas zēns, un šī kustība man organiski piestāv. Es nemēģinu kopēt «Backpack Kid», es muļķojos mēģinājumā, un nolēmām daļu no šīm muļķībām atstāt uz skatuves.
Tad jau finālā «Backpack Kid» kustība paliks?
- Finālā kustības būs intensīvākas. Un, jā, šī kustība paliks. Man pašam ir jautri to izpildīt, un arī skatītāji priecājas un smaida. Uz skatuves ir jāmāk arī priecāties. Un par to ir mana dziesma un šovs. Mēs šajā pasaulē esam pārāk īsu brīdi, un nav jēgas uztraukties par sīkumiem. Ir jāmāk izbaudīt mirkli.
Mirkļa baudīšana un Portugāle ir labs savienojums, kā pavadi savu laiku šeit?
- Lieliski. Mūs, dalībniekus, šeit uzņēma kā augstmaņus. Pasakaina viesnīca. Ērta gulta, burvīgs skats pa logu. Un ārā krietni saulaināks un siltāks nekā Čehijā vai pie tevis Rīgā.
Kā patīk portugāļu virtuve?
- Dievinu! Mums Čehija nav liela jūras velšu un zivju izvēle. Šeit izvēle ir tik plaša! Es «kaifoju» par vietējo virtuvi. Un tās viņu kūciņas «pasteis de nata». Es no sirds priecājos par katru šeit pavadīto dienu.
Cik ilgi vēl paliksi Lisabonā pēc fināla?
- Vēl vienu dienu. Mēs 13. maija vakarā atgriežamies atpakaļ Čehijā. Tāpēc doma ir piecelties agrāk un izbaudīt pastaigu pa Lisabonu. Aizbraukt līdz pludmalei un apēst kārtīgu devu jūras velšu.
Ja uzvarēsi, pastaiga būs jāatceļ un atkal jāsniedz intervijas?
- (Sāk skaļi smieties.) Es laikam varētu arī atcelt plānus par pastaigu un pludmali. Man ir iecere uz Lisabonu atbraukt vēlreiz un tiešām atpūsties. Starp citu, es gribu atkal paviesoties Rīgā. Un varbūt pat uzspēlēt tur kādu savu koncertu. Šis konkurss man ir bijusi lieliska platforma kā mūziķim. Es sevi parādīju Eiropā un ieguvu lielu popularitāti sev un Čehijai. Tagad jāspēj to izmantot, un šis ir īstais brīdis, kamēr tu vēl esi uzmanības centrā.