««Bij mūža gaita tikko pusē spēta, Kad atģidos es mežā, tumsā tītā,» tā Dante Aligjēri savā «Dievišķajā komēdijā» ar ģēnija vieglumu un precizitāti divās rindās iezīmē cilvēka izjūtas, ieejot briedumā. Liels posms ir paveikts ar jaunības aizrautību un nezināšanas enerģiju. Tas ceļš nu ir aiz muguras. Kāds tas ir uz priekšu? Indra Roga ir ļoti tālu aizgājusi no tā skuķēna baltā kleitiņā un nomītos vecāko brāļu zābakos, kāda viņa uzreiz un uz palikšanu ienāca latviešu teātrī, nospēlējusi traģisko Kediju leģendārajā Daugavpils teātra izrādē «Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa». Taču palikušas vismaz divas lietas, ko trakajos Daugavpils teātra gados Indrā un viņas biedros no tiem laikiem – Vilī Daudziņā, Ģirtā Krūmiņā, Artī Robežniekā – ielicis uz palikšanu viņu skolotājs Pēteris Krilovs: spēcīgā koncentrēšanās darbam un augsti ideāli. Viņi ir un paliek lielu ideālu mākslinieki – jebkuros laikos, jebkurā teātrī, jebkurā pozīcijā. Ar tādiem cilvēkiem nav viegli,» tā teātra kritiķe Edīte Tišheizere.

Daudz laimes!