Nedēļas nogalē Jelgavā notiek Starptautiskais ledus skulptūru festivāls, nu jau divdesmitais. Jelgavas alternatīvās mūzikas iestāde «Melno cepurīšu balerija» pilsētas iedzīvotājiem un viesiem piedāvā divus alternatīvās mūzikas koncertus - hiphopa mākslinieces «Viņa» koncertu piektdien, 9. februārī, un šova «X Faktors» uzvarētāja Artūra Gruzdiņa un grupas «Refleksija» koncertu sestdien, 10. februārī. Piedāvājam nelielu sarunu ar puišiem no «Refleksijas».
Kā jūs atradāt viens otru vienā mazā, skaistā Rūjienā?
Tur tā lieta, ka Rūjiena ir maza, vairāk vai mazāk, bet viens otru zina. Bet nu gluži tā, ka viens otru pazinām, tā nebija. Pēc vidusskolas beigšanas Uldis dzīvoja Valmierā, bija nesen iegādājies pirmo ģitāru un gribēja spēlēt. Tajā pašā laikā sanāca tā, ka Dairim skolas kopmītnēs notika remonts un viņam vajadzēja vietu, kur palikt, tā caur kopējiem draugiem sarunājām, ka viņš dzīvos pie manis. Sapazināmies un izdomājām, ka jāmeklē instrumenti un jāspēlē. Un tālāk jau cauri gadiem esam nonākuši līdz pašreizējam sastāvam.
«Smēde», «Dvēseles harmonija» un beigās «Refleksija» - kā tas nāca?
«Smēde» un DH faktiski bija divas atsevišķas grupas. «Smēde» bija metāls, DH bija Artura un Klāva vairāk nekā akustiskais projekts. Tad nāca Arturs ar dziesmu «Patriots», kurai vajadzēja to smagnējo skanējumu, tā nu tas arī kalpoja par iemeslu apvienoties. Un, tā kā šī bija Artura dziesma, tika nolemts izdot ar nosaukumu DH. «Patriots» tika uzņemts ļoti atzinīgi, tādēļ turpinājām kopīgi rakstīt dziesmas, tai pašā laikā saprotot, ka nosaukums DH īsti nepiestāv tai mūzikai. Tā nu arī nonācām līdz «Refleksijai».
Vai atceraties, kādi bija pirmie koncerti? Kādi bija tie pirmie iespaidi, kad uzkāpāt uz skatuves un sākāt spēlēt?
Pirmais kopējais bija «Priekšnams». Bija forši, jo bija atbraukuši daudz rūjieniešu. Bija jūtams morāls atbalsts, savējo priekšā vienmēr vieglāk spēlēt.
Nupat braukājat pa Latviju ar mazo koncertturneju - kā ir?
Patīkami, protams, cik tad var tajos Rūjienas pagrabos spēlēt.
Vai, jūsuprāt, Latvijā ir pietiekami daudz vietu, kur koncertēt tādām grupām kā jūs? Kā to varētu izlabot, ja vajadzētu?
Mēs stilistiski, var teikt, balansējam uz tās robežas, ka mums pietiek. Neesam ekstrēmi smagi, ne arī viegli. Mēs reizēm saņemam uzaicinājumus spēlēt tur, kur liela daļa roka vai metāla grupu varbūt netiktu aicinātas.
Mēs pat kāzās esam spēlējuši.
Bet kopumā, šķiet, ar katru gadu paliek labāk, ik pa laikam kādā pilsētā atveras kāds klubs ar alternatīvu pieskaņu.
Arturs uzvarēja šovā «X Faktors» - grupas biedri juta līdzi?
Jā, protams, visi juta līdzi visām tiešraidēm, finālu kopīgi vērojām arī klātesot.
Tālāk vajadzētu albumu – klausītāji ir. Diezgan intensīvi spēlējat?
Klausītāji ir, par ko liels prieks, spēlējam, albums… nu, būtu jau forši.
Ar kādu krāsu asociētu atmosfēru grupā un ar kādu krāsu asociētu savu mūziku? Kāpēc?
Atmosfēru grupā? Laikam, ka zaļo, čaļi intensīvi grib virzīties uz priekšu. Mūziku kā sarkano, varbūt kādā brīdī izklausās maigi un jauki, bet tad vienā brīdi var dabūt pa ausīm.
Muzikāli kurš ir tas, kas grupā atnes mūziku un tekstus?
Tekstus Arturs, mūziku kā nu kuru reizi, pārsvarā Arturs un Dairis, bet kāda nianse, iespēlīte un doma jau no visiem.
Smagnējāks roks, kas būs par vieglu metālistiem, bet par popsīgu alternatīvajiem – kas ir jūsu auditorija?
Baigi žanros negribētos ieslīgt, teiktu - tie, kam patīk, tie klausās. Mums patīk.
Un ko paši klausāties, no kā iespaidojaties?
Te nu katrs laikam pa savam, Uldis uzauga ar Metallica, Black Sabbath, Deep Purple, Led Zeppelin, gadiem ejot, kļuvu arvien smagāks un smagāks. Pēdējā laikā Lamb of God, Meshuggah. Arturam tuvāk ir Linkin Park, Soilwork, Seether un Valdis Indrišonoks.
Dažos gabalos gribas salīdzināt jūsu skanējumu ar «Relicseed», «Detlef», «Hurts» vai alternatīvā roka sajaukumu ar metalcore.
No nosauktajiem Uldis ir klausījies «Relicseed», pat ļoti intensīvi. Tā ka salīdzinājumu uztver kā komplimentu. Par žanriem gan visi teiksim tā - ļausim klausītājiem lemt. Lai nu katrs liek tur, kur katram patīk.
Cik bieži reflektējat?
Nu patiesībā kā to ņem, faktiski jau, kamēr neguļam, tikmēr reflektējam.