«Ērkšķu» šova vadītājs: Tēlojam, ka viss ir brīnišķīgi, un ignorējam milzīgas cilvēku grupas

FOTO: Publicitātes foto

«Katrs cilvēks maldās uz zemes šīs kā nolādēts...» - ar šādiem vārdiem sākas rokmūziķa Jāņa Bukuma dziesma, kas ir arī pērnā gada skandalozākā sociālā projekta «Caur ērkšķiem uz..» tituldziesma. Jānis, kurš uzņēmās šova vadītāja lomu, atzīst, ka projektā redzētais ir tikai maza daļiņa no reālās situācijas, kas valda mūsu mazajā Latvijā. Un, nedod dievs, kāds par to sāks skaļi runāt...

TVNET: Šova «Caur ērkšķiem uz..» skatītāji iedalās divās kategorijās – tie, kuri atbalsta projektu un slavē tā veidotājus par šādu iniciatīvu, un tie, kuri ir absolūti pret un uzskata, ka šova dalībnieces tiek pazemotas. Tad, kad uzzinājāt par ideju veidot šādu sociālo projektu, – kurā pusē bijāt jūs?

Jānis Bukums: Droši vien pirmajā. Mūsdienās ir izcili izteikta dubultmorāle. Mēs tēlojam, ka viss ir brīnišķīgi, bet nepamanām to, ka ignorējam milzīgas cilvēku grupas. Tas attiecas arī uz mūsu valdību – tā iegulda lielu naudu, lai cilvēki nebrauktu prom uz ārzemēm un atgrieztos Latvijā, bet tie pārsimts tūkstoši cilvēku, kuriem dzīvē iet šādi [kā «Caur ērkšķiem uz..» dalībniecēm], tiek absolūti ignorēti. Šīs cilvēku grupas nekur nevar atrast ne palīdzību, ne padomu, neko! Nedod Dievs, ka kāds vēl pateiks, ka šādi cilvēki vispār eksistē!

Mēs katru dienu redzam bezpajumtniekus, vientuļās mātes, alkoholiķu ģimenes… Vai piekrītat izteicienam, ka katrs pats tomēr ir savas laimes kalējs?

Protams! Redz, cilvēku dabā ir nosodīt, skatoties šauri caur savu prizmu un caur savu pasaules redzējumu. Jāsaprot, ka visi cilvēki nevar būt priekšnieki, līderi, visi nevar pieņemt radikālus lēmumus. Cilvēki ir dažādi. Galvenā problēma Eiropā un vispār pasaulē – cilvēkiem, kuriem ir problēmas, ar kurām viņi netiek galā un nemaz nezina, ka vispār ar tām var un vajadzētu tikt galā, viņiem vienkārši nav ar ko parunāt.

Institūcija «Marta», kas aizstāv sievietes, parādīja, kā tas viss notiek... Sēž cilvēki, kuri mētājas ar manifestveidīgiem uzsaukumiem!

Tīri tehniski šādiem cilvēkiem nav kur aiziet un apsēsties, nav piemēra, kam noticēt.

TV projektā novēroju interesantu lietu – meitenes interesēja pieredze un viņām bija jaunums, ka viss ir ārkārtīgi viegli labojams. Nav jādzīvo uz ielas, bet var aiziet parastā darbā un noīrēt istabiņu, piemēram. Tā vide dažām šova dalībniecēm, kurā viņas atradās, bija tāda – ja tevi no kaut kurienes palaiž prom, viss, tu esi uz ielas! Patiesībā tam ir elementārs risinājums.

Institūcijām ļoti nopietni vajadzētu padomāt, kā tiek tērēta nauda. Vajag izveidot konkrētas vietas, kur cilvēku nevis ievada muļķīgā datu bāzē un neuzklausa, ja viņam līdzi nav paņemtas divas izziņas, un citas «kroplības»... Un lai nemētājas ar manifestiem!

Kā notika jūsu iepazīšanās ar šova dalībniecēm?

Viss notika ļoti jauki. Mēs ar meitenēm vienojāmies, ka es izturos ar cieņu pret viņām, un viņas – pret mani. Es katru dienu braucu uz filmēšanas norises vietām.

Meitenes pat iedvesmoja jūs šova tituldziesmai «Ziemeļu dievi».

Viss ļoti labi sakrita. Mēs ar grupu strādājām pie jaunā materiāla, kas sauksies «Neuzvarētais», un principā visa jaunā programma saturiski ir par to pašu tēmu, par ko ir «Ērkšķu» projekts.

Vienā no raidījumiem jūs devāt iespēju šovā atgriezties Daigai. Drīz vien pēc tam viņa tika atkārtoti izbalsota. Atskatoties tagad, vai jūs būtu pieņēmis citādu lēmumu?

Es domāju, ka ne. Viņa bija atslēgas persona tajā mazajā «šūniņā», ko viņa pati nemaz neapzinājās. Cik patiesībā lielu lomu Daiga spēlēja visos notikumos un sadzīvē! Viņa neapdomāja soļus un to, kāda būs reakcija un sekas. Piespiedu kārtā mūsdienu sabiedrība neapzināti izveido grupas. Tāpat kā ar bitēm – ir komandieri, sargi, medus nesēji...

Šovā uzvarēja panku meitene Krista. Pēc šova viņa savu balvu atdeva lombardā un pameta Latviju. Kā jūs vērtējat viņas rīcību?

Tās ir cilvēciskas kļūdas, ņemot vērā to, ka Krista ir ļoti jauna meitene. Cilvēki bieži skaļi atmet visam ar roku, bet iekšēji pat tā nedomā. Nevajag nosodīt, jo mēs visi esam cilvēki. Viņa ir ļoti jauna, tikai 22 gadi. Mēs mīlam nosodīt citus un visur esam eksperti.

Ja atceramies sevi 22 gados, es nedomāju, ka visi pieņemtie lēmumi bija ārkārtīgi izcili...

Jūs savulaik bijāt bohēmists…

Es esmu citādāks cilvēks. Pats visu mūžu esmu pieņēmis lēmums. Arī ne sevišķi slavējamās aktivitātes bija apzinātas. Tie ir dzīves posmi, kuros saproti, vai mani uzjautrina un apmierina virziens, kurā eju. Tā ir formula, kas droši vien visiem neder.

Kā ar izvēli baudīt bohēmu sadzīvoja apkārtējie cilvēki?

Cilvēks ir egoists. Ja cilvēkam ir kaut mazākā iespēja domāt tikai par sevi, žēlot sevi – viņš to izmantos pēc pilnas programmas. Tā arī ir atbilde – cilvēkam ir izdevīgāk noteiktos brīžos nepamanīt, kas apkārt viņam notiek un kādas ir sekas viņa darbībai vai bezdarbībai.

Vai aizbēgšana no valsts palīdz atrisināt problēmas?

Ņemšu akmeni un metīšu to mediju lauciņā. Mediji teju par kultu ir izveidojuši uzskatu: «Ja ir kādas problēmas, tad Īrija jūs gaida!»

Ļoti daudz cilvēku dara kaut kādas lietas, ko, viņuprāt, ir paši izdomājuši, bet patiesībā tā ir summa no informācijas, man pat gribētos teikt dezinformācijas - no tā, ko izlasa vai ko runā citi. Domāju, ka tas [Kristas rīcība] ir no tās pašas sērijas – ārkārtīgi jauna meitene, dzīvē kaut kas sāka iet ne tā kā plānots, atmeta ar roku un pasūtīja visus dillēs. Varbūt arī mēs to nepareizi saprotam... Es negribu samelot, bet es projekta laikā dzirdēju, ka tika pieminētas ārzemes. Arī Inga vairākkārt pieminēja, ka grib aizbraukt, pāris mēnešus pastrādāt, nostāties uz kājām un atgriezties Latvijā.

Kam jūs novēlētu uzvaru projektā?

Par tām uzvarām ir tā, ka tiek ņemtas vērā skatītāju intereses, jābūt intrigai un jābūt ir sižetiskai izaugsmei.

Meitenes visas ir uzvarētājas, un šie nav tukši vārdi.

Ja mēs kopumā apskatāmies uz stāstu, kā tas sākās un kā šobrīd lielākajai daļai meiteņu veicās - teju visām dzīve ir mainījusies uz labo pusi –, tas arī ir pamatmērķis šāda tipa projektiem.

Sākoties šovam, mēs domājām, ka varbūt vienai vai divām meitenēm, bet beigu beigās ārkārtīgi daudz meitenēm ir mainījusies dzīve – kā Linda ir mainījusies, arī Laimai mainījusies dzīve, Daiga joprojām strādā un ir smaidīga, Inga ir optimisma pilna, Alla nomainīja darbu – es domāju, ka projekta pienesums ir megaliels, uz ko neviens necerēja, ka varētu tā būt.

Ko jūs novēlētu vai ieteiktu tiem skatītājiem, kuri skeptiski raugās uz projektu «Caur ērkšķiem uz..»?

Man prātā nāk tādi hipiju cienīgi lozungi… (Smejas.) Pārstājiet nosodīt! Es nezinu - vienam cilvēkam ir traģēdija, ka sunim ir klepus, bet otram Hirosimas bombardēšana nav traģēdija. Neviens mēs nezinām, kas ar mums notiks. Dzīve ir amerikāņu kalniņi. Laicīgās lietas, piemēram, nedaudz vairāk naudas un dzīvoklis Rīgas centrā diezgan ātri anulējas pie noteiktiem apstākļiem...

Es ieteiktu vienkārši paraudzīties apkārt – ir brīnišķīgi cilvēki, kuriem mazliet citādākā formātā dzīve norit, nekā tagad ir «it kā» ir pieņemts… Pirms 30 gadiem ļoti daudzi cilvēki tā dzīvoja, bet par to neviens nerunāja. Es vienmēr esmu teicis – ja gribi pateikt kādam ko sliktu, pieej pie spoguļa un apskaties uz sevi, nevainojamo, - ja viss ir nevainojami, ja gribi, tad nosodi. Ja nav – tad varbūt nevajag. Paskaties TV projektu – nepatīk, pārslēdz. Ja patīk – izdari kādus secinājumus sev.

Uz augšu
Back