Video vairs nav pieejams.«Instrumentu» tapšana nav stāsts par klasisku, arhetipisku grupas izveidošanos. Mūzikas skolu absolventi Jānis Šipkēvics un Reinis Sējāns nav sākuši ar mēģinājumiem mitrās pagrabtelpās, koncertiem mazos klubiņos, bet jau diezgan agri, būdami a cappella grupas «Cosmos» dalībnieki, koncertēja ar estrādes dīvu Laimu Vaikuli, piedalījās konkursā «Jaunais vilnis», Eirovīzijā. Vārdu sakot, ar atpazīstamību karjeras pirmsākumos šiem jauniešiem problēmu nebija.
Instrumenti «Atkala»
4/5
Puiši apzināti vai padomdevēju ietekmē nolēma par labu «15 minūšu slavas modelim», proti, reputācijas upurēšanai straujas popularitātes, uzkonstruētu panākumu vārdā. Protams, agri vai vēlu pēc šīm 15 minūtēm sekoja kritums, atskārsme, ka šādi panākumi piepildījumu nesniedz, un tas ir brīdis, kad dzimst projekts «Instrumenti», kurā Jānis un Reinis nolemj paslēpties aiz pūkainu lāču maskām.
Tomēr pop DNS, saukšu to tā, nav tik viegli iznīdējams, tas jūtams arī nosacīti eksperimentālajos dueta ierakstos. Lai kā puiši censtos tuvināties jaunatklātajām autoritātēm mūzikā - Jónsi, James Blake, ne velti ir tāds teiciens: «Tu vari mani izņemt no Ņujorkas, bet nevari Ņujorku izņemt no manis.» Ar to vēlos pateikt, ka «Instrumentu» DNS pamatā ir pavisam cita formula - vēlme tapt pamanītam (Reinis Sējāns šovā «X-Faktors»), vēlme būt mākslinieciski spilgtam (grupas vērienīgie koncertšovi, krāšņie videoklipi), artistiskam (Šipkēvica sevis meklēšana pie Marinas Abramovičas, vecmeistares Džemmas Skulmes piesaistīšana). Tā atklājas arī šajā pagājušā gada nogalē izdotajā albumā «Atkala».
Šo dažu gadu laikā kopš debijas albuma 2011. gadā Reiņa un Jāņa jeb Reinsi (Reynsi) un Šipsi (Shipsi) duets organiski pārtapis par trio, par pilntiesīgu dalībnieku kļuvis producents Gatis Zaķis, kurš atbildīgs par pēdējo gadu labskanīgākajiem pašmāju mūzikas ierakstiem. Arī «Atkala» no tehniskā viedokļa skan teicami.
Ja par saturisko pusi, tad «Atkala» ne tikai vārdos, bet arī mūzikā sakausē ierakstā piesauktās «divas vientulības». Sējāna rokraksts jūtams albuma dinamiskajos skaņdarbos, kuros dominē aktīvas bungas un smagnējs bass («Visa par daudz», «Dienas nakts sakari», «Straumes»), savukārt Šipkēvica solokoncertos atsegtais liegais, melodiskais romantiķis Shipsea - albuma liriskajās kompozīcijās («Lūk, tava dziesma skan», «Ugunskura vieta ar skatu uz Latviju»). Abiem pa virsu savas dekorācijas izkārtojis muzikālais scenogrāfs Zaķis, potenciālo plaisu starp atšķirīgajiem «instrumentiem» padarot pavisam nelielu.
Albuma labākās četras dziesmas izkārtotas plates sākumā, no kurām īpaši gribētu izcelt klavieru un stīgu pavadīto «Lūk, tava dziesma skan», kas varētu būt tāds kā emocionālais turpinājums Renāra Kaupera dziedātajai, tautā iemīļotajai «Manai dziesmai».
Doma kora skolā apgūtās prasmes - sajust un radīt augstvērtīgu partitūru, ko potenciāli varētu izpildīt tūkstošgalvains koris, ir mūziķu, īpaši Šipkēvica, viens no lielākajiem trumpjiem.
Tomēr pēc pirmo četru dziesmu cikla, ja tā to var dēvēt, albums sāk atkārtoties. «Straumes» ar smagnēju bungu un basa līniju, kas atgādina dāņu Mew slaveno «Zookeeper's Boy», neko jaunu nepavēsta, vēl vairāk -
bungas brīžiem ir tik blīvas, ka neļauj ritmam uzelpot, nostāties uz kājām.
Imanta Kalniņa melodiju nospiedums atradis sevi dziesmā «Tu atvēri mani ar nazīti», Kalniņa mūzika Jānim īpaši tuva, pagājušā gada Piena svētkos izskanēja vesela programma «ImKa. Shipsea. Nepāriet» ar komponista dziesmām Šipkēvica un domubiedru apdarē. Spilgts disko/softroka ēras cienīgs piedziedājums iestrādāts kompozīcijā «Nekādas beigas», taču kopumā albuma muzikālā daļa tomēr atstāj viengabalaina, sabalansēta ieraksta sajūtu.
Tekstuāli atkārtošanās, acīmredzami apzināta, dzirdama dziesmā «Divas vientulības» («Tuvu sirdij, bet tālu no Rīgas... satikās divas vientulības»), kas izskan kā «Dienas nakts sakari» remikss. Nav viegli izlobīt albuma saturisko kodolu. Dziesmu tekstos mūziķi labprāt rotaļājas ar vārdiem, vārdu dažādām nozīmēm, brīžiem tiešām radot «sapiņķeķerēšanos», novēršot uzmanību no būtiskā. Taču ik pa laikam no teksta izlec arī kādas šķietami ar piepūli iestrādātas rindiņas. «Un tad kā zilgans padebesis, skrien, aste starp kājām...». Iespējams, ka šāda «sapiņķeķerēšanās» ir apzināts solis, tā ir kā abstrakcija, kā pielikums Skulmes gleznai, kas rotā plates vāku. Vai tomēr otrādi?
Lai arī vienotas dramaturģiskas koncepcijas trūkst, kas nebūt nav slikti, visi nevar būt Rodžeri Votersi un nevajag, jūtams, ka vārdos skartas arī personiskas stīgas, attiecību samezglojumi («...pa vārtiņiem ārā slauku»). Tas piešķir ierakstam siltumu, tas atkausē.
Atkala, sasalstošs lietus - autovadītājam un gājējam bīstams dabas untums -, kā metafora, kas izmantota šajā audiovizuālajā darbā, nostrādā. To, protams, var interpretēt arī plašākā kontekstā, bezgalīgi. Galvenais - noturēties uz ceļa un nepaslīdēt.
