Kā mainījies rakstnieces Rukšānes izskats pēc pārcelšanās uz dzīvi laukos?

Šā gada 11. janvārī notika Rukšānes jaunās grāmatas «Latviskais laimes kods» prezentācija, kurā rakstniece ieradās lielos, melnos zābakos un elegantā, sūnu zaļā bikškostīmā. Autore joprojām izvēlas ļoti īsu frizūru un ir atmetusi matu krāsošanu, izrādot savu dabīgo skaisto, tagad jau sirmi pelēcīgo matu krāsu.

Kopš pārvākšanās uz tēva māju rakstniece lepojas ar apaļīgākām formām un turpina neaizrauties ar lieku kosmētikas lietošanu. Pērn intervijā ar žurnālu «Ieva» pastāstīja, ka daži liekie kilogrami viņu īpaši neuztrauc: «Man nav iebildumu ne pret krunkām, ne pret lielāku apaļumu, kas nāk līdz ar vielmaiņas palēnināšanos. Bet man galīgi negribas mirt - tas nav stilīgi. Tomēr pats galvenais - negribas tās veselības problēmas, kas nāk ar vecumu. Kad nāk piecdesmit gadi - man pēc diviem gadiem tie būs -, uzdod veselība. Sāp locītavas, pasliktinās redze... Tu zini, ka labāk nekļūs, tikai sliktāk.»

Jau ziņots, ka grāmata «Latviskais laimes kods» tapusi Latvijas simtgades gaidās un tajā Rukšāne apkopojusi 60 īsteni latviskus prieka, laimes un iedvesmas avotus. Autore tos ir sadalījusi pa mēnešiem – katrā pieci.

Dace Rukšāne raksta: «Savās fantāzijās redzu, kā pēc simts gadiem «Laimes kodu» bibliotēkā paņem rokās mūsu mazmazmazbērni un, iepletuši acis, brīnās – kas gan mūsu senčus darīja laimīgus tad, kad Latvijai bija tikai simts gadi? Kas no šā saraksta būs saglabājies, kas aizgājis pa vēstures aizaugušo taku? Vai cilvēki joprojām parkos spēlēs šahu? Vai lies sveces un darinās tautastērpus? Vai Dziesmu svētkos dziedāsim mēs paši, vai arī to darīs roboti?»