_{Jaunā «Rīgas Disco» izdevuma atklāšanas pasākums jau 21. decembrī «Aleponijā» (Birznieka-Upīša 22) no plkst. 19.}

TVNET: «Rīgas disko» izdots gan audiokasetē, gan tagad arī vinilā. Kompaktdiska, minidiska formātus kaut kā veiksmīgi esat apgājuši. Tas bija apzināts solis 1996. gadā albumu neizdot diskā? Pirmie CD Latvijā tolaik jau bija iznākuši.

Jaunajā divu vinilu izdevumā būs pievienots arī CD. Būs arī neliels daudzums atsevišķi iegādājamu disku un skaņuplašu, bet pārsvarā tas viss būs nopērkams kā komplekts.

TVNET: Un kāpēc šoreiz tā?

Vienam formātam jāpapildina cits, tiem ir atšķirīgs dizains un pat dziesmu saraksts. CD variantā iekļauts pirmais gabals «U Got Style» no oriģinālā 1996. gada albuma, bet platē - alternatīvā versija, kas tika ierakstīta pusgadu pirms albuma sesijām citā studijā un kas ir dejojamāka un jautrāka par albuma versiju. Tagad CD it kā nav modē, bet vinils tieši otrādi - ir. Mans LP+CD komplekta uzstādījums ir tāpēc, ka katram formātam ir savas priekšrocības un savas īpatnības. Vinils ir neapšaubāmi skaists, tam ir savs šarms, aura un nostalģiskais aspekts, un vienkārši daudziem tas patīk nesalīdzināmi labāk par CD. Tomēr CD ir kompakts, to var spēlēt jebkuros apstākļos – mašīnā, ciemos pie draugiem kam nav atskaņotāja; tas ir nosacīti mūžīgs un nebojājas no klausīšanās. Es, piemēram, pērku gan CD, gan vinilu, un abiem varu nosaukt gan plusus, gan mīnusus. Gribēju dot cilvēkiem izvēli, ko, kā un kad klausīties, piedāvājot viņiem «abas medaļas puses».

TVNET: Tomēr kāpēc 1996. gadā albums neiznāca CD?

1996. gadā mēs neizlaidām CD, jo, kā tu pats teici, «pirmie CD Latvijā tolaik jau bija iznākuši». Akcents uz vārdu «pirmie». Mēs padomājām un nolēmām, ka kompaktdisks vēl nav tik populārs formāts, ne visiem tolaik bija atskaņotāji, it īpaši jaunajiem un nabadzīgajiem studentiem un brīvmāksliniekiem, kādi bijām mēs paši un kāda bija mūsu auditorija.

TVNET: Jūs sevi dēvējāt par sūtņiem no izdomātas planētas Japutma. Kāds bija konteksts? Kāpēc tāda apsēstība ar kosmosu 90. gadu vidū? Gaisā tolaik drīzāk bija dažādas jaunās reliģiskās kustības, postfolklora, grandžs un britpops galu galā...

Tāpēc, ka bijām aizrāvušies ar reivu, tehno un cyberpunk kustību, kur (retro) futūrisms vispār un konkrēti kosmiskā tēma vienmēr bijusi modē. Tāpat noteiktās disko aprindās, no kurām arī bijām ietekmējušies, pastāvēja tāda kičīga kosmiskā tematika... atcerēsimies kaut vai Boney-M, «Zodiac» un visādus itāļu disko varoņus. Starp citu, kičs un visādas teatralizētas fantāzijas mums vienmēr patikušas, tātad paspēlēties ar kosmisko mitoloģiju bija tikai loģiski.

TVNET: Atceros, ka pirms Japutmas bija arī citi tavi un domubiedru projekti.

«Yaputhma Sound System» kā kolektīvs ir pēc būtības viena no daudzu muzikālo projektu versijām, kas ļoti bieži apvienoja tos pašus mūziķus dažādās kombinācijās, nepārtrauktā transformācijā. Viss sākās 1993. gadā ar Vlada Jakovļeva īslaicīgo pseidoprojektu «Yello Blue Bus»; 1994. gadā izveidojās kvartets «Pasaki onkuļiem atā», kas īstenībā palika par nākamo «YaSoSy» kodolu; 1995. gadā bija «Goša un jaunie eži» vairākas sastāva versijas, pēdējā no kurām - «Goša un jaunie kosmiskie eži», bija jau tiešais Japutmas priekštecis. Par katalizatoru palika tas pats Vlads Jakovļevs, kurš tolaik bija Krievijas žurnāla «ПТЮЧ» korespondents un regulāri veda uz Rīgu gan šo žurnālu, gan kasetes ar tehno un džanglu, gan pārējo informāciju. Diemžēl viņš pameta šo pasauli pirms četriem gadiem, bet viņa tēls ir iemūžināts vinila plates vākā. Var arī teikt, kā šis pārizdevums veltīts viņa piemiņai.

TVNET: 90. gadu vidus Rīgā sakrita ar pirmajiem lielajiem reiviem, kas pie mums ar nokavēšanos bija atnākuši no Eiropas. Atceros garas rindas dažādās reivu norises vietās... Faktiski jūs spēlējāt dzīvo reivu - reivu ar tradicionāliem mūzikas instrumentiem: basu, bungām, ģitāru un sintezatoriem.

1995. gada rudenī Miesnieku ielā notika pirmais Latvijas reivs «Open», kuru organizēja Kaspars Vanags. Visi Vanaga pasākumi gan nebija vienkārši dejas, tie bija multimediju mākslas pasākumi, kur bez deju mūzikas notika arī visādas izstādes, dzejas lasījumi, video un filmu seansi. Tas viss mūsu sirdīm bija ļoti tuvs, un mēs dabiski un momentāni iekļāvāmies tajā kultūrā, kontekstā un strāvā. Kopš 1995. decembra mēs bijām uzstājušies gan lielajos reivos, gan mazajos, gan arī vienkārši klubos un festivālos, bet visur nesot citas vibrācijas, jaunu attieksmi. Es atceros, kā 90. gadu vidū pagrīdē valdīja melnas drēbes, melanholija, introvertums utt. Publika pārsvarā nodarbojās (kopā ar mūziķiem) ar šūgeizingu, stāvot drūmi bez kustībām un smaida. Mēs savukārt, tieši otrādi, reivos redzējām pilnīgi citas sejas, kustības un emocijas un centāmies nodot enerģiju un attieksmi publikai arī ne deju zālēs; un diezgan drīz pamanījām, ka publika mūsu koncertos sāk mainīties - dejot, smaidīt, frīkautot... Kā to darījām paši.

TVNET: Albumā gan šo reiva sajūtu toreiz uz 100% neizdevās panākt...

Atklāti sakot, albuma ierakstos šo attieksmi, fīlingu grūtāk sameklēt - ne visos skaņdarbos izdevās to iestrādāt, ne visas dziesmas vispār tika ierakstītas. Šis tas bija jāieraksta/jānospēlē pilnīgi citādāk.

TVNET: Kāpēc tā?

Pirmkārt, 1996. gada rudenī mēs bijām jau noguruši spēlēt to «Go Go Yellow Screen» [populāra grupas dziesma, kas ir pēc atmiņas aranžēta kaverversija - red. piezīme] un it īpaši «Thru The Space», un vispār jau sākām domāt par kādām nākamajām muzikālām transformācijām, un šis materiāls daļēji jau likās «nonēsāts». Mums arī pietrūka laba producenta [albumu producēja Aigars Grāvers - red. piezīme], kas atdzīvinātu to jau apnikušo materiālu un arī saprastu, kā tieši būtu jāieraksta šīs dziesmas, saglabājot mūsu īpatnējo skaņu. Un vajadzēja to darīt, manuprāt, tieši pretēji tam, kā tas tika darīts tajos laikos un kā mēs bijām spiesti darīt - t.i., rakstot katru instrumentu atsevišķi pa celiņiem, radot sterilu studijas skaņu tā vietā, lai izpildītu visu dzīvajā.

Mums vajadzēja spēlēt visas dziesmas dzīvajā - kā mēs to izdarījām tikai vienreiz, ierakstot «Children of Yaputhma». Un mums nevajadzēja izmantot nekādus instrumentus, izņemot mūsu pašu, tātad nekādu Ensoniq sintezatoru un varbūt pat digitālo ģitāras procesoru. Un mums vajadzēja mazāk spēlēt rokdziesmas un vairāk mūsu deju improvizācijas... Bet nu sanāca tā, kā sanāca. No otras puses, tieši tāpēc, ka mēs nevarējām iedomāties, kā iemūžināt mūsu dzīvo psihedēliski aizrautīgo skaņu, pilnīgi nejauši izdomājām ierakstīt absolūti netipisko dziesmu - «Lonely», kas īstenībā radās vēl ilgi pirms Japutmas izveidošanās un kuru daudzi nosaukuši par savu mīļāko.

TVNET: Albumu rakstījāt pie Aigara Grāvera, viņa «Jumpravas» pieredze jau bija tāda, ka «viss ir pa plauktiņiem», improvizācija minimāla. Diemžēl lielākā daļa 90. gadu vidus Latvijas ierakstu vispār neskan tehniski labi, tādi bija laiki - trūka tehnikas un, pats galvenais, pieredzējušu skaņas producentu.

Tieši tāpēc, ka albumam trūkst «īsta» Japutmas gara, mums bija svarīgi iekļaut šajā pārizdevumā - gan vinilā, gan CD - 21 minūtes fragmentu no viena no mūsu jaudīgākajiem koncertiem - klubā «Zero Zone», kas sniedz ļoti pareizu priekšstatu, kā «YaSoSy» izklausījās dzīvajā. Bija arī citi lieli koncerti, bet šis bija vienīgais, kas tika ierakstīts kaut cik pieņemamā kvalitātē. Vispār Japutmai parasti pazūd viss, kas var pazust... ieraksti, fotogrāfijas, video... un cilvēki.

TVNET: Vai var runāt par tādu kā autonomu Rīgas krievvalodīgo mūziķu komūnu? Krievu tautības jauniešiem, iespējams, bija citi informācijas ieguves avoti, cita informatīvā telpa?

Par autonomu Rīgas krievvalodīgo mūziķu komūnu noteikti varēja runāt 80. gados un varbūt 70., kad bija stipras Rīgas Rokkluba pozīcijas. Deviņdesmitajos Rokklubs pajuka, daudz vecu grupu pakāpeniski vai nu izjuka, vai samazināja aktivitāti; komūna kā tāda daļēji saglabājās, daļēji papildinājās ar jauniem dalībniekiem, kuri ar gadiem sāka arvien vairāk integrēties kopējā Latvijas mūzikas skatuvē. Es nezinu, vai pašlaik eksistē kāda krievvalodīgu mūziķu komūna – jo pats daudz vairāk interesējos vai nu par ārzemju tendencēm, vai par lokāliem mūziķiem, kuri stāv ārpus kādiem komūnu rāmjiem... Man liekas, ka tagad neatkarīgā mūzikas skatuve ir diezgan integrēta un sadalījuma maz. Šī integrācija sākās tieši 90. gadu vidū, lielā mērā pateicoties reiva kustībai, jo deju mūzikai nav valodas barjeru, tur valda ķermeņa un ekstāzes valoda. Mēs bijām liecinieki mūsu auditorijas sajaukumam – mūsu fani noteikti runāja abās valodās, un būtu tiešām grūti noteikt, kuru bija vairāk. Mana izvēle dziedāt angliski arī saistīta ar to - nevēlēšanos iekļauties «valodas komūnu» rāmjos; un arī kā kolektīvs mēs nekad negribējām piederēt kādai valodas komūnai.

Mums vienmēr ir bijis daudz latviešu draugu, mēs gājām uz latviešu grupu koncertiem un viņi – uz mūsējiem.

Runājot par informācijas avotiem - viens no tiem bija publikācijas leģendārajā žurnālā «ПТЮЧ». Pirms tam gan es daudz informācijas ieguvu no latviešu pagrīdes preses - «Pastnieku Ielas»/«Pastnieku Avēnijas», no Rīgā tiražētām kasetēm un sarunām ar vietējiem, tostarp latviešu mūziķiem.

TVNET: Atgādini, kad un kāpēc grupa beidza pastāvēt un kāpēc pats tā īsti aktīvi uz skatuves kā mūziķis vairs neesi darbojies. Vairāk kā dīdžejs varbūt tikai?

Tam ir vairāki iemesli. Mūsu ideja nekad nebija profesionāla karjera un pat ilga pastāvēšana. Manas personīgās mūzikas aizraušanās mainās pārāk ātri, lai ar vienu un to pašu kolektīvu to visu varētu realizēt. Mums visiem jau pēc gada apnika spēlēt visus tos hitus, bet meklēt turpmāko virzienu nebija viegli. Tajā pašā laikā grupā uzkrājās attiecību problēmas. Mēs bijām ap desmit cilvēku ar ļoti dažādiem raksturiem, un rast kompromisu dažādās situācijās kļuva aizvien grūtāk. Klāt arī pastāvīgas materiālas problēmas – visa mūsu aparatūra bija diezgan palietota, veca, ļoti bieži tehnika bojājās, koncerta laikā plīsa stīgas, un, kaut gan zināma popularitāte galvaspilsētā mums bija, nopelnīt naudu ar turneju provincē nebija iespējams. Un atļauties aizbraukt ārzemēs tolaik bija nereāli... Vai vienkārši var teikt tā –

mēs bijām izteikti diletanti amatieri, kuri nevis spēlēja mūziku, bet spēlējās ar mūziku.

Mums nebija kopēja ilgstoša mērķa, mēs varējām turpināt kamēr saglabājās interese, aizrautība un prieks eksperimentēt un kopā radīt kaut ko jaunu. Vienā brīdī darīt to kopā palika pārāk sarežģīti - visās nozīmēs. Ērtāk bija katram iet savu ceļu, nodarboties ar citām lietām.

TVNET: Visi bijāt personības...

Jā, Bongo aizgāja ambientās mūzikas virzienā, izveidojot izdevniecību «Kolka Records» un virkni eksperimentālo projektu - tādu kā Kriipis Tulo, Olo Olo, Astrowind, Echochorus. Choop/Zagga/Bubba-H organizēja triphopa grupu «Spinners». Bubba-H kā «Sever» izdeva vienu īsu, bet ģeniālu EP ambient hiphopa stilā, pēc tam pārtraucot nodarbošanos ar mūziku un fokusējoties uz dizainu. Zagga ir arī veiksmīgs dizainers, savulaik leģendārā kluba «Space:Garage» viens no rīkotājiem, dīdžejs, tagad muzicē grupā MadAnt. Es pāris gadus radīju elektronisko mūziku, pēc tam pārtapu par dīdžeju, divus gadus piedalījos raidījuma «Rasols» veidošanā «Radio Naba».

Tagad kā dīdžejs uzstājos ļoti reti, jo deju mūziku nespēlēju, bet arī kādu neuzbāzīgu fona mūziciņu likt nav nekādas vēlmes.

Līdz ar to atrast sev vietu Rīgā neizdodas. Bet kopumā savu dīdžejošanu es uzskatu par tiešu turpinājumu savām mūziķa gaitām, jo pat tad, kad spēlēju ģitāru, dziedāju muļķības mikrofonā un rakstīju visvisādas dziesmas, es savā ziņā nodarbojos ar to pašu – žonglēšanu ar stiliem, žanriem un noskaņām un dalījos savos atklājumos ar publiku.

«YaSoSy» beidza pastāvēt 1997. gada vidū. Pēdējā koncertā, kad man viss jau bija līdz kaklam, kad man atkal saplīsa stīga, spēlējot kārtējo reizi nu jau galīgi apnikušu «60 60 Yello Screen», es svinīgi sasitu ģitāru klasiskā roka stilā. Pēc tam gan 1998. vai 1999. gadā mēs pieņēmām Martiņa Ķibera piedāvājumu uzstāties Integration Party kinostudijā, bet tur īstenībā uztaisījām triku un «YaSoSy» vietā nospēlējām vienīgi «Pasaki onkuļiem atā» materiālu. Tas mums visiem sagādāja milzīgu prieku un gandarījumu. Tā bija lieliska atvadīšanās gan no publikas, gan savstarpēji. Tā bija pēdējā reize, kad mēs visi uzstājāmies kā kolektīvs kopā.

TVNET: Kaut kad pa vidu bija arī panākumi «Liepājas dzintarā». Toreiz galveno balvu ieguva «Prāta vētra». Esmu dzirdējis dažādas leģendas par šo festivālu un jūsu un «prātnieku» attiecībām. Kā tur īsti viss notika?

Uz «Dzintaru» mēs braucām jau kā «Sinepju un medus» laureāti, kur dabūjām galveno balvu, vinnējot sešās nominācijās, tātad kaut kāda cerība uz mūsu mūzikas bardaka atzinumu mums bija. Bet uz pirmo balvu, protams, necerējām. Atceros, ka attieksme pret mums pirmajā dienā, kad iznācām uz skatuves gatavoties nospēlēt konkursa programmu, bija iedomīga: «Kaut kādi krievu klauni atbraukuši, ko viņiem šeit vajag?» Vari iedomāties mūsu pārsteigumu, kad pēc uzstāšanās, kad nospēlējām gan mančestriskos gabalus, gan «Rīgas disko», gan space-rock/dance-punk 20 minūšu himnu «Thru The Space» gaišā dienas laikā visai nepiemērotā vietā un ne pārāk atsaucīgai publikai, mums paziņoja, ka vēl nav zināms, kuru vietu dabūsim, bet noteikti būsim laureāti. Tātad nākamajā dienā būs jāspēlē laureātu koncerts. Tika arī piekodināts: «Nedzeriet pārāk daudz!»

Kopumā nospēlējām trīs koncertus divas dienās, un pēdējais no tiem bija pusotru stundu garš, jau tumsā, kur jau pietuvojāmies reivam, cik nu tas bija iespējams «Liepājas dzintara» zālē. Es maz no tā atceros, un man bezgalīgi žēl, ka nav saglabājušies nekādi audioieraksti, foto vai video no tā koncerta, tomēr atceros, ka tas bija ļoti jaudīgs. Kopš tā laika mums izveidojās labas attiecības un sakari ar Liepājas promoteriem, un mēs vairākkārt uzstājāmies tur reivos un klubos. To vizīšu laikā ar mums Liepājā notika daudz visādu jocīgu, fantastisku vai ārprāta (ne)gadījumu, bet tas varētu būt temats veselai grāmatai... Es arī neatceros, kad tieši iepazināmies ar prātniekiem - toreiz «Dzintarā» vai agrāk, bet mums izveidojās siltas, draudzīgas un savstarpēji cienošas attiecības - pēc tam satikāmies citos koncertos un vienmēr labi parunājāmies. «Dzintarā» gan es pilnīgi piekritu žūrijas lēmumam piešķirt Grand Prix «Prāta vētrai», nevis mums, jo, nerunājot par mūziku, kuru salīdzināt ir ne pārāk laba ideja, viņiem kontakts ar publiku, arī personiskā harisma toreiz (un vienmēr) bija nesalīdzināmi labāka par mūsu.

TVNET: Vai ir kāda iespējamība, ka Japutma tomēr varētu atkalapvienoties kādam īpašam koncertam, piemēram, kādā vasaras festivālā? Vai šim stāstam ar šo vinila pārizdevumu pielikts pēdējais punkts?

Tāda iespējamība ir pilnīgi izslēgta. Šāda mūzika jāizpilda jauniem, jautriem, bezrūpīgiem cilvēkiem. Tāpēc vienīgā iespēja, kā vismaz daļēji atgriezt jaunības sajūtas un atmiņas, ir uzlikt plati vai kaseti. Jā, būs arī audiokasete.

Jaunais izdevums pieejams «Naba Music» (Aspāzijas bulv. 5) un «yaputhma.bandcamp.com».