Transseksuālis Linda: «Izdarītu pašnāvību, ja nevarētu dzīvot kā sieviete»
«Caur ērkšķiem uz..» dalībnieču stāsti

"Caur ērkšķiem uz..." dalībniece Linda FOTO: Lindas privātais arhīvs

Televīzijas kanāla STV sociālā raidījuma «Caur ērkšķiem uz...», kas atspoguļo reālas sievietes ar patiesiem dzīves stāstiem, dalībniece Linda piedzima kā vīrietis, tomēr allaž jutusies ne savā ķermenī. Informācijas trūkuma dēļ Linda tikai 19 gadu vecumā uzzināja, kas ir transseksuālisms. Tagad viņas mērķis ir pilna dzimuma maiņa - Linda vēlas kļūt par īstu sievieti. TVNET sarunājās ar Lindu, lai uzzinātu, kā sociālais projekts mainījis viņas dzīvi un vai latvieši ir iecietīgi pret tādiem cilvēkiem kā Linda.

TVNET: Linda, projekta «Caur ērkšķiem uz...» laikā jūs beidzot jutāties un jūs pieņēma kā sievieti. Vai, jūsuprāt, Latvijā cilvēki ir toleranti pret transpersonām?

Linda: Te es gribētu nodalīt, kas ir kas.

1) Transvestīti – cilvēki, kuri pārtop pretējā dzimumā un kuriem sekss nav primārais. Viņi vēlas pavadīt laiku vai pat dzīvot kā pretējais dzimums, bet noteikti nevēlas veikt jebkādas fiziskas izmaiņas savā ķermenī.

2) «Shemale» [vīrietis – viņa, red. piez.] ir termins porno industrijā. Vīrietis veic daudzas un dažādas plastiskās operācijas, lai maksimāli atbilstu sievietes izskatam, bet viņš nevēlas veikt dzimumorgānu maiņas operāciju.

3) Transseksuāļi – šo cilvēku galamērķis ir pilna dzimuma maiņa bez jebkādām atkāpēm, un cik nu kura vai kurš tālu ticis, nemaina lietas būtību. Šis process nav mēneša jautājums, var paiet vairāki gadi, lai visu veiktu bez komplikācijām. Pat tad, ja ir pietiekami daudz finansiālu līdzekļu.

4) «Cross Dresser» - cilvēki, kuri tikai pārģērbjas pretējā dzimuma apģērbā.

Kopš tā laika, kad vairākos sludinājumu portālos tika ieviesta speciāla sadaļa transpersonām, vīrieši savas fotogrāfijas, kurās redzami ar spalvainām kājām tērpušies sieviešu zeķēs, vairs nepubliskoja kur nu pagadās. Domāju, ka situācija ir uzlabojusies. Tomēr nesaprotu, kāpēc «Cross Dresser» tiek uzskatīti par transpersonām. Neviens taču neuzskata sievietes medmāsiņas vai policistes formā par šo specialitāšu darbiniecēm, ja šāda pārģērbšanās tiek veikta tikai un vienīgi, lai padraiskotos un gūtu lielāku baudu. Tā ir lomu spēle, kurā ietilpst pārģērbšanās pretējā dzimuma drēbēs.

Tiem, kuri nezina šīs būtiskās atšķirības, ir priekšstats - ja transpersona, tad perverss un garīgi slims cilvēks. Esmu novērojusi, ka daudzi «Cross Dresser» un transvestīti paši pat nezina, kas īsti viņi ir. Es esmu transseksuāle.

Lai arī daudzām dalībniecēm jūsu dzimuma maiņa bija pārsteigums, viņas visas izturējās ar ļoti lielu cieņu pret jūsu izvēli. Kāpēc, jūsuprāt, šova dalībnieces jūs pieņēma bez jebkādiem aizspriedumiem?

Godīgi sakot, es par to ilgi brīnījos, biju gatava sevi aizstāvēt. Pirmajā nedēļā tik «plikšķināju ačteles», gaidot, kad beidzot kāda man klups krāgā. Bet meiteņu reakcija bija gluži pretēja. Tā arī es nesapratu, kāpēc.

Kā sākās jūsu ceļš, lai kļūtu par sievieti?

Tas sākās tālajos padomju laikos, kad nebija pieejama nekāda informācija par šo tēmu.

Cik sevi atceros, tik atceros ap māsu kleitām.

To, kas patiesībā esmu, uzzināju tikai 19 gadu vecumā, pie tam no krievu humora žurnāla «Крокодил», kur vesela lapaspuse tika veltīta transseksuālismam.

Kad uzzināju, kas esmu, līdz 33 gadu vecumam cīnījos pret sevi, līdz jau biju uz robežas - vai nu turpinu cīnīties un beidzu dzīvi ar pašnāvību, vai tomēr padodos sev un sāku dzīvot tā, kā iekšēji jūtos.

Varu pateikt visiem tiem, kuri domā, ka padomju laikos šādu personu kā es nebija. Bija! Un kā vēl bija! Padomju Savienības dzimuma maiņas operācijas tajos laikos tika uzskatītas par vienām no labākajām pasaulē, tik informācija par tām nebija pieejama.

Cik daudz operāciju vai citu procedūru nākotnē vēl jāveic, lai jūsu ķermenis pilnībā atbilstu sievietes ķermenim?

Vīrietim ir nepieciešama viena operācija, lai kļūtu par sievieti, bet sievietei, lai kļūtu par vīrieti, – divas operācijas. Garākais posms ir tieši hormonu terapija, kurai jāvelta vismaz viens gads. Protams, var arī salikt silikonu sev visās malās, bet nu transseksuāli cilvēki tomēr parasti izvēlas hormonu terapiju un tikai tad pēc nepieciešamības ieliek implantus. «Shemale» pieturas pie silikona visās malās, jo nevēlas zaudēt erekciju.

Ko par pārvērtībām sacīja jūsu ģimene?

Ģimenē man nebija problēmu, jo tādas aizdomas viņiem bija jau sen. Jebkurā gadījumā mani pieņēma tādu, kāda esmu, un pat uz jubilejām jau attiecīgi saņēmu dāvanas, kas domātas meitenēm.

Vai, mainoties ķermenim, mainās arī pievilkšanās un patika pret pretējo dzimumu? Vai šobrīd esat ar kādu attiecībās?

Nedomāju, ka tas to kādā veidā ietekmē.

Kad sāku veidot sieviešu profilus un dzīvot kā sieviete, vīrieši man ātri «nosita apetīti», jo tikai ar retiem izņēmumiem bija kāds, ar kuru varēja normāli komunicēt.

Pārējie tikai lika justies kā bezjūtīgai būtnei viņu vēlmju realizēšanai. Ja atbildēju «nē, tu mani neinteresē», tad pretim saņēmu lielu izbrīnu, apmēram: «Nu kā tā, bet es taču gribu!» It kā manis vispār nebūtu... Tādēļ vēl pāris gadus atpakaļ pirms sāku šo to ar eskortēšanu, man bija tikai kādi trīs partneri – vīrieši. Ar sievietēm ir daudz interesantāk komunicēt un pat ko vairāk… Ar sievietēm nejūtos kā kaut kāda seksa lelle viņu vēlmēm.

Es nesaku, ka par vīriešiem man nevarētu būt interese, bet tas noteikti nebūs tāds vīrietis, kuru interesē tikai tikšanās, lai draiskotos.

Ja vīrietim esmu tikai izklaides objekts, tad šis vīrietis man ir tikai naudas maciņš.

Un nē, attiecībās neesmu, nedomāju, ka būšu, vismaz kamēr vēl esmu «ne šis, ne tas».

Ko «Caur ērkšķiem uz...» jums ir devis?

Esmu atbrīvojusies no daudziem kompleksiem. Tagad vismaz redzu to «sakni» un zinu, ko darīt. Tas arī ir primārais, ko man vajadzēja. Esmu ieguvusi jaunas draudzenes, varēju pārbaudīt arī sevi, uz ko tad īsti esmu spējīga, ieguvu lielāku pašpārliecību par sevi. Tāpat arī zinu, ar ko varu nodarboties un kur varētu strādāt, šeit arīdzan jāpateicas šovam un to veidotājiem, kuri joprojām interesējas par mani un dod man padomus.

Ko jūs vēlētos pateikt ikvienam, kurš reiz šaubījies par savu patieso «es»?

Ieteiktu pēc iespējas ātrāk izprast sevi, kas esi un ko gribi - mūsdienās informācijas pieejamība ir milzīga. Iesaku nevilkt laiku garumā, lai nenāktos nožēlot, ka labākie gadi ir pagājuši (ar ko es bieži tagad nodarbojos). Mazāk uzmanības pievērst tam, ko citi domā par tevi - ne viņiem tavu dzīvi dzīvot, kā arī tu nedzīvo, lai apmierinātu viņu vēlmes, bet lai būtu mierā ar sevi, jo, tici man, neviens tevi nespēs morāli sagraut tā, kā tu pats/i sevi. Un es šeit domāju ne tikai cilvēkus, kuriem līdzīgas problēmas kā man, bet gan visus, kurus kaut kas iekšēji moka.

Uz augšu
Back