Kad prātnieki visiem atklāja savas ziemas koncertturnejas plānus un pieturas punktus, mani no visa saraksta uzrunāja divas vietas - Omska un Novosibirska. Vispirms tāpēc, ka Sibīrija. Jau ļoti sen bija vēlēšanās kādreiz aizdoties dziļāk Krievijā, tālu, tālu no Maskavas vai Pēterburgas. Tad arī izveidojās plāns - redzēt šīs divas Sibīrijas pilsētas, redzēt, kā mūsējos uzņem tik tālu no mājām, atpakaļceļā piestāt arī Maskavā uz koncertturnejas noslēguma koncertiem.

Ja skatāmies visu turnejas kalendāru, prātnieku koncerts Omskā bija tās otrajā pusē, sestais koncerts desmit dienu laikā. Nežēlīgs skrējiens.

Bet tagad atgriežamies Omskas filharmonijā. Koncertzāle, kura celta nu jau tālajos 60. gados, bet pirms dažiem gadiem fundamentāli pārbūvēta. Skaņa, gaismas, akustika, iekšējais plānojums ar aptuveni 1000 skatītāju vietām - ir pilnīgi viss, kā jau koncertzālei pilsētā ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju pienākas.

Koncerta programma jeb setliste. Divas jaunās dziesmas - «Kak ja iskal tebja (Kā es meklēju tevi)» un «Tevis dēļ», pārējās dzirdētas, klausītas, skatītas gan Latvijā, gan Krievijā, gan Eiropā. Pēdējās piecgades, desmitgades un pat padsmitgades izlase. Taču šī noteikti bija tā reize, par kuru var teikt - vecās dziesmas jaunā kvalitātē. Un šī jaunā kvalitāte bija jauni, līdz šim neredzēti izpildītāji jeb viesmākslinieki, ja kādam tā patīk labāk. Abi zviedri, David Larsson un Povel Olsson, bija uz visām skatuvēm visās pilsētās; lai redzētu un dzirdētu Marinu Kravec jaunajā, nebaidīšos šā vārda, hitā «Kak ja iskal tebja», bija jāpagaida līdz Maskavai.

Interesants, pat mazliet mistisks sākums. Skatītāji zālē gaida koncerta sākuma brīdi, lai varētu sasveicināties, pamāt viens otram, bet... grupa šo iespēju nedod. Tumsā aiziet pa vietām un tā arī tumsā iesāk koncertu ar «Lantern». Nu un tad, kad pirmās minūtes ir nospēlētas, skatītāji iesildīti, kā nākamie skan «Laimes satelīts/Epoha», «Pilsētas ugunis/Ņepokoi» un tad jau strauji tiek uzņemti pilni apgriezieni. Nākamās dziesmas jau turpina iesākto, un kopīgā sadziedāšanās, sarunāšanās, dažādi stāsti un joki turpat divu stundu garumā. Skaņa un gaismas kā jau filharmonijā. Protams, viss ir grupas tehnisko vīru pieslīpēts līdz perfektumam. Klausies jebkurā zāles vietā, skaties, no kurienes gribi, visur viss ir lieliski.

Par stāstiem. Es nevēlos šobrīd būt tas, kurš tagad pārstāstīs šo, kā Renārs pats to nosauca, neticamo stāstu par dziesmu «My Star». Koncertos klāt bija pietiekami daudz tautiešu no Latvijas, un lai tas stāsts dzīvo savu dzīvi. Lai apaug ar papildinājumiem, izpušķojumiem, varbūt kāds atcerēsies vēl kaut ko tādu, ko Renārs pats nezina, un tad jau vairs tikai viens solis līdz teikai. Ja ne, tad atliek gaidīt vai nu vasaras koncertus Latvijā, vai arī Maskavas koncerta ierakstu. Vienīgi varētu būt ieteikums Jānim Jubaltam vēlreiz noskatīties šā senā stāsta video un, tāpat kā Renāram, padomāt par savas garderobes papildināšanu. Kāpēc ne?

Zviedri pilnīgi noteikti deva ļoti jūtamu pievienoto vērtību arī senajās dziesmās. Perkusijas, ģitāras, taustiņi, vokāls. Brīžiem viss griezās kā karuselī - te pie taustiņiem Māra Mihelsona vietā jau ir cits, Kaspars Roga brīžiem bungas vairs nesit viens pats, divu ģitāru saspēle, vienīgi Ingars Viļums ar savu basģitāru, kā vienmēr, skarbi nopietns un nemainīgi precīzs. Nu un, protams, Renārs Kaupers gan ar, gan bez ģitāras uztur dzīvu sasaisti ar zāli visu koncerta laiku. Viens mazs, bet dzīvs piemērs, tas gan nebija Omskā, bet vēlāk, Maskavas pirmajā koncertā. Koncerta sākums ir astoņos, bet šajā laikā zālē vismaz trešā daļa vietu vēl ir tukšas. Koncerts ir izpārdots, bet zāle krietni patukša. Pajautāju zāles darbiniekiem, kāpēc tā? Maskavā tas ir normāli, sastrēgumi un daudzi darba dienas vakarā vienkārši nepaspēj uz sākumu. Koncerts sākās 15 minūtes vēlāk, bet arī tad vēl visi nebija sanākuši un turpināja nākt pirmo dziesmu starplaikos. Redzot to, Renārs aicināja visus un tieši viņiem ļoti atvainojās, ka ne visi būs dzirdējuši visas dziesmas. Gandrīz taisnojās, ka viņi novilcināja sākumu, cik vien varēja, gaidīja visus kavētājus, bet nu bija jāsāk spēlēt. To sauc par attieksmi pret savu skatītāju.

Man grūti iedomāties, ka kāds koncerts Krievijā varētu nebeigties ar «Plaukstas lieluma pavasari», kas krieviskajā versijā ir «Vihodnije (Brīvdienas)». Nu tā ir tā dziesma, kurai sākot skanēt liels vai mazs, dedzīgs fans vai nopietnais skatītājs, kājās ir visi. Šī reize nebija izņēmums, tā tas bija gan Omskā, gan Maskavā, sevišķi pēdējā koncertā, kad bija piektdienas vakars un brīvdienas bija sākušās.

Protams, šis stāsts ir par mūziku. Taču katrs ceļojums ir uz konkrētu pilsētu vai zemi un mūzika parasti ir viena no sastāvdaļām. Par Omsku bija dzirdēts tik, ka to tukšā vietā, līdzīgi kā Pēterburgu, Pēteris I sāka celt pirms 300 gadiem, ka tā pilsoņu kara laikā tika pasludināta par Krievijas galvaspilsētu un bija Kolčaka rezidences vieta, 19. gadsimta beigās un 20. sākumā desmitiem tūkstoši latviešu brīvprātīgi pārcēlās uz dzīvi Omskas apgabalā, latviešus tur var sastapt joprojām. Par to visu un daudz ko citu par Sibīriju var uzzināt Omskā muzejā, galu galā tam jau muzeji ir izdomāti. Par Sibīrijas apgūšanu, Omskas pirmsākumiem, latviešu un igauņu kolonijām, par baltajiem un sarkanajiem, par to, kādus asinsdarbus 30. gados tur sastrādāja galvenais Omskas čekists - latvietis... Tur, Omskā, pilnīgi noteikti nebaidās un nevairās no savas raibās vēstures. Balta, sarkana, skaista, asiņaina - ļoti dažāda ir tās zemes vēsture.

Iespējams, ka daudzajiem grupas cienītājiem šķiet, ka prātniekiem viss vienmēr ir ļoti skaisti, ļoti viegli, ļoti vienkārši. Viens vienīgs putukrējums. Patiesība, kā jau dzīvē, ne vienmēr ir tāda. Nākamā pietura pēc Omskas sākotnēji bija plānota Novosibirska. Trešā lielākā Krievijas pilsēta, šodienas Sibīrijas galvaspilsēta. 1,6 miljoni iedzīvotāju, gandrīz tik, cik visā Latvijā. Bet lietas un apstākļi mainās un parādās tādi, kurus nevar ietekmēt. Neiedziļinoties detaļās, Novosibirskas koncerts divas nedēļas pirms izziņotā datuma tiek pārcelts uz nākamo gadu. Skarbi, bet neizbēgami. Ir lietas, kuras zemesspēki nevar ietekmēt.

«Prāta vētras» koncertturnejas noslēdzošie koncerti Maskavā. Ne tikai izpārdoti, bet pat pār-pārdoti. Vegas City Hall ir amfiteātra tipa koncertzāle 1500 skatītājiem, darbojas tikai vienu gadu. Nav iespēju salīdzināt ar kaut ko, jo pie mums nekā līdzīga nav. Biļešu kases pie halles varēja atpūsties, virs ieejas spīdēja skarba gaismas reklāma - 23.24/11 BRAINSTORM SOLD OUT.

Jau minēju, ka līdz tikšanās reizei ar Marinu Kravec bija jāgaida līdz Maskavai. Bija ziņas, ka Marina uzstāsies tikai otrajā koncertā, tāpēc pilnīgs pārsteigums bija koncerta vidū Renāra Kaupera kārtējais stāsts, šoreiz par tās dienas rītā saņemtu negaidītu īsziņu... Tajā brīdī viss kļuva skaidrs, kurš tūlīt būs uz skatuves.

Ar to pārsteigumi nebeidzās. Pēc «Kak ja iskal tebja» Marina Kravec negāja projām, bet dziedāja vēl divas dziesmas - «Veter» un «Gori, gori jasno».

Katram būs savs vērtējums gan par jauno dziesmu, gan «Veter» un «Gori, gori, jasno», bet kopā ar Marinu tās skanēja pilnīgi jaunā skanējumā. Pēc pirmā koncerta, pārrunājot tikko redzēto ar citiem koncerta klausītājiem, nebija vienota atbilde, kas ir šā veiksmes stāsta «Marina Kravec un Renārs Kaupers» pamatā. Nav viņa tāda klasiska, akadēmiski izglītota, tīra un perfekta dziedātāja, viņai nav muzikālās izglītības. Protams, lielisks vizuālais tēls, liela skatuves un improvizācijas pieredze ar Comedy Club, ir dziedājusi ar dažādām grupām, ir bijušas kino lomas, Comedy Radio radiobalss, perfekta savstarpējā sapratne - varbūt tieši šis nestandarts ir tas, kas deva kopējo rezultātu, un mans vērtējums ir - pilnīgi un absolūti lieliski.

Viena epizode, kad zālē smaidīja pilnīgi visi. Kādā brīdī, kad Marina dziedāja viena, viņa piepeši... sajauca vārdus un apstājās. Būdama aktrise, ne mirkli neapjuka, vienkārši pagriezās pret zāli un zāle palīdzēja, dziesmu turpināja dziedāt zāle, un tā neapklusa ne uz brīdi. Pēc dziesmas sevišķi skaļi aplaudēja un smaidīja visi, gan uz skatuves, gan zālē. Tas bija tāds sirsnīgs brīdis, bija lieliska kopības sajūta, kad visi kopā spēlēja un dziedāja.

Šajā vietā ir laiks nelielai provokācijai un īstais brīdis vienkārši pajautāt.

Es ne mirkli nešaubos, ka Marinu Kravec mēs varēsim redzēt pie mums nākamvasar, jau izziņotajos koncertos Latvijā

, tikai... Man personīgi šķiet maz ticams, ka viņa būs visos koncertos Latvijā, tas tomēr kopā ir viens mēnesis. Ja būs kādā vai kādos no koncertiem, tad kurā? Vai kuros? Atklāt to pilnīgi noteikti nozīmē, ka par šo koncertu interese būs lielāka un pārējos klausītāji būs mazliet apdalīti. Neteikt neko un atstāt intrigu līdz pēdējam brīdim, kā tas bija Maskavā? Ar interesi gaidīsim, kā «Prāta vētra» šo rēbusu atrisinās. Gan jau atrisinās, ne pirmā reize. Jā, zviedriem gan būtu jādzīvo Latvijā visu mēnesi, bez viņiem daudz kas nebūs tā, kā tas tagad jau ir skanējis.

Koncerta programma tad jau bija otrajā pusē, un pārējās dziesmas bija pilnīga klasika: «Colder», «Ziemu apēst/Propusk», «Na zare», «Skoļzkije uļici», «Maybe», pašā nobeigumā «Tevis dēļ» un jau pierastais fināls ar «Plaukstas lieluma pavasari». Krievijas skatītājiem tik raksturīgās zibakcijas bija arī šoreiz. Nemēģināšu par tām stāstīt, aplūkojiet bildēs.

Vēl mazliet par zviedriem. Jau lidojot atpakaļ uz Rīgu, nejauši sēžot viena rokas stiepiena attālumā, uzrunāju vienu no viņiem. Pastāstīja, ka viņš ir pirmo reizi Krievijā. Galvenais pirmos iespaidus par šo zemi raksturojošais vārds bija «attitude». Visvienkāršāko un visparastāko cilvēku attieksme. Esmu bijis pietiekami daudz gan Zviedrijā, gan Krievijā, lai saprastu viņu. Šī krievu attieksme pret cilvēkiem ziemeļnieciskajiem zviedriem patiešām varēja būt liels, liels pārsteigums.

Koncertprogrammai ir dots nosaukums «Starp krastiem». Visticamāk, šo programmu šādā salikumā mēs šeit Latvijā nedzirdēsim. Ne jau tāpēc, ka to nevarētu nospēlēt, protams, ka varētu. Vienkārši mēs šeit jau esam vienā krastā un kaut kā jocīgi izklausītos, ja Renārs Latvijā mums stāstītu, ka «Starp krastiem» ir, lai vienotu krastus, vienotu cilvēkus, vienotu tautas. Par to viņš runā Krievijā, un pilnīgi nav nekādas nozīmes kādā valodā «Prāta vētra» dzied savas dziesmas, dziedāja gan krieviski, gan angliski, gan latviski. Esmu redzējis, kā mūsu latviešu meitenes dzied «Na zare» ar asarām acīs, pilnīgi noteikti nākamajā koncertūrē Krievijā jauno dziesmu «Tevis dēļ» krievu meitenes dziedās līdzi latviski. Šoreiz vēl ne. Es biju mazliet pārsteigts, kad Marina Kravec, uznākot uz skatuves, sasveicinājās ar zāli un puišiem latviski ne tikai ar vienu vai diviem vārdiem, bet ar pāris vienkāršiem, bet sakarīgiem teikumiem. Sen jau neviens nebrīnās par Latvijas karogiem un karodziņiem skatītāju zālē. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši, tās ir attiecības starp cilvēkiem. Un to, spēlējot savas dziesmas, arī dara prātnieki un iesaista citus - vieno šos krastus, kur vienā esam mēs, citā krievi, nu jau arī to krastu, kurā dzīvo zviedri.

Varbūt vēl kādu krastu?...

------------------

_{Rakstam pievienotās fotogrāfijas pārpublicēt bez autora piekrišanas nav atļauts.}