9. decembrī Ventspilī, teātra namā «Jūras vārti», uz skatuves kāps Anika un Šons Nikolass Sevidžs, kā arī pašmāju Evija Vēbere. Koncerta viesi ir pazīstami arī savā starpā, viņi pārstāv interesantu teritoriju mūzikā, kas ietver gan tīru popmūziku, gan absolūtu andergraundu.
Annikas Hendersones, kas pazīstama ar lakonisko vārda versiju Anika, karjeras starts izskanēja pirms septiņiem gadiem, kad kopā ar «Portishead» Džefu Berovu un citiem viņa biedriem tapa pirmais, pašas vārdā nosauktais albums. Laika gaitā tapuši citi ieraksti gan šādā sastāvā, gan kopā ar angļu producentu «Shackleton», gan arī – nesenākais – kopā ar Meksikā sastaptiem mūziķiem projektā «Exploded View». Anika ir spēcīgas, neparastas balss īpašniece, kuras tembrs līdzinās fatālajai Niko, taču viņas tekstos un mūzikā dzīvo nepārprotams mūsdienīgums. Par to un citu kādreizējā politikas žurnāliste atbild intervijā.
Šogad tu esi spēlējusi dīdžejsetus, kopā ar «Shackleton», kādā projektā pat kopā ar muzikālu robotu. Ko varam sagaidīt Latvijā?
Šis ir bijis darbīgs gads! Esmu daudz pētījusi un daudz mācījusies – gan ar «Shackleton», gan «Exploded View» komandu, gan Deivu Klārku un hitus ģenerējošo Robotu. Tas man ir ļoti svarīgi – augt un mācīties, kamēr vien es, kā ieteicis Fēlikss Kubins, nebūšu sasniegusi Mēnesi, un šajā pieredzē dalīties. Šobrīd pasaulē notiek tik daudz visa kā, un mūzika ir labs līdzeklis, lai to izzinātu, ļautu vaļu, vienotos kādā pieredzē. Es nekad neesmu kārtīgi sapratusi ne pasauli, ne cilvēkus, tā nu es turpinu to mēģināt.
Man ir prieks, ka varēšu šo gadu noslēgt ar solokoncertu Latvijā, jo īpaši kopā ar Šonu Sevidžu. Solo formātā tā man ir ļoti personīga pieredze, aci pret aci ar publiku.
Es mēģinu nojaukt robežu starp skatuvi un skatītājiem un padarīt cilvēkus par daļu no procesa,
likt viņiem ieklausīties un konfrontēt viņus ar notiekošo. Tur nav nostalģijas, tur strādā tagadne.
Koncertā ir gan panka, gan koldveiva elementi, mulsinoši trokšņi un arī mierinošas šūpuļdziesmas. Programmā esmu iekļāvusi materiālu gan no Anikas albumiem, gan «Exploded View» dziesmas, un visu vēl pārstrādājusi tieši koncertam. Mana balss gan joprojām ieņem lielu lomu, kas atgādinās arī to, kā dēļ esmu zināma, bet man šajā posmā ir svarīgi padarīt mūziku vairāk trīsdimensionālu.
Tavs jaunākais veikums ir «Exploaded View» ieraksts – lai arī tas atgādina Anikas dziesmas, virziens ir attīstījies. Kāds bija šā ieraksta tapšanas process?
Ar mūziķiem iepazinos Meksikā, kad tur spēlēju koncertu 2014. gadā. Tajā brīdī apsvēru iespēju pamest mūziku profesionālā līmenī, jo pirms tam pāris gadus Berlīnē gāja diezgan grūti un kaisle pret mūziku bija padzisusi, vairs nesapratu, kāpēc to daru. Nespēju atrast biedrus, bet Meksikā satiku šos puišus un mēs sākām mēģināt – no pirmā brīža šajā sastāvā atkal jutos labi. Tas nenozīmē, ka bija viegli, bet process deva gandarījumu, kas palīdzēja izdzīt tos dēmonus, kas bija sākuši mani vajāt un traucēt attīstīties. Atguvu ticību mūzikai. Šie mūziķi visu dara ar sirdi un dvēseli, tas viņiem palīdz ar visu tikt galā, motivācija nav nauda, slava vai visi pārējie apsvērumi, kas mani nokaitināja mūzikas vidē Berlīnē. Mēs vienkārši džemojām, radījām jaunu materiālu, un tajā brīdī es sapratu, ka to vajag ierakstīt.
Tu esi dzīvojusi Anglijā, Berlīnē, Meksikā. Vai jūties piederīga kādai mūzikas videi – ģeogrāfiski vai žanriski?
Man šķiet, ka internets ir izmainījis to, kā funkcionē mūzikas vide. Māksliniekiem vairs nav nepieciešams tik ilgs laiks, lai attīstītos, viņus atrod ļoti ātri – tiklīdz pirmās dziesmas parādās «Soundcloud». Līdz ar to spēcīgākie spēlētāji vairs nerada ap sevi vidi, viņi ātri kļūst dārgi un mazāk pieejami. Reizēm tas arī kaitē, jo rada viņiem spiedienu, kas, manuprāt, liek viņiem nedabiski ātri izaugt. Tas ir savāds process.
Attiecībā uz mani, šķiet, strādā Vailda teiciens – «es nebūšu tur, kur mani pieņem». Tad, kad šķiet, ka es iederos, jūtos tā, it kā darītu kaut ko nepareizi.
Tavu mūziku caurvij tumšas emocijas, taču to uz priekšu dzen dejojams ritms. Vai tam ir saistība ar to, ka tu spēlē arī kā dīdžejs?
Man patīk spēlēt dīdžejsetus, jo tajos veidojas pilnīgi citas attiecības ar mūziku – tā, pirmkārt, nav manis radīta mūzika. Var saprast arī to, kā likt cilvēkam dejot. Un ir arī prieks dalīties ar mīļākajiem gabaliem, turklāt tas kalpo par motivāciju nepārstāt meklēt jaunu mūziku.
Tu esi spēlējusi koncertus visā pasaulē – kā mainās tava publika, cik ļoti tā tev ir svarīga?
Pūlis man ir ļoti svarīgs! Un tas atspoguļo arī pašu pasākumu. Man nav hitu, viss atkarīgs no organizatoru spējas atrast pareizos cilvēkus. Parasti tie ir tie rīkotāji, kas uzņemas riskus, esmu šādā veidā iepazinusi lieliskus cilvēkus, kas kļuvuši par maniem draugiem.
2017. gadā māksla un mūzika arvien vairāk kļūst politiska. Tu šādam virzienam esi pieskaitījusi arī savus dziesmu tekstus. Vai uzskati sevi par politisku mākslinieci?
Jā. Viss ir politisks. Katra izvēle, ko veicam. Mēs esam sevis un apkārt esošo apstākļu summa.
Mūzika ir līdzeklis, ko var izmantot dažādi – gan savest cilvēkus kopā, gan dot tiem balsi, gan izdzīt spokus, gan padarīt kādu laimīgu, gan likt apjaust, ka neesi viens, – tas ir svarīgi.
Kas visspēcīgāk ietekmē tevi kā tekstu autori – kādi konkrēti mūziķi, rakstnieki?
Es mīlu grāmatas. Tagad daudz lasu Oldesu Haksliju. Mēs esam dzimuši vienā reģionā, viņš arī daudz laika ir pavadījis Meksikā. Viņa tekstos liela nozīme ir spējai pacelties pāri savam ego un personībai. Labais pastāv ārpus laika, viņš raksta, ārpus vēlmēm. Kā tas saskan ar dzīvi mūzikā? To es joprojām mēģinu saprast.
Tu minēji, ka vienā brīdī gribēji mūziku pamest. Kas tevi joprojām pie tās piesaista?
Kosmoss mani joprojām tur tai klāt.
