Indijā Agnese Ziediņa-Zariņa bauda Ajūrvēdas procedūras un nododas meditācijām

FOTO: Publiciātes foto

Viena no populārākajām Latvijas dziedniecēm Agnese Ziediņa-Zariņa šovasar kopā ar vīru Jāni devusies uz Indiju, lai baudītu Ajūrvēdas procedūras, nodotos meditācijām un apmeklētu svētvietu - Mahavatara Babaji alu. Arī šoreiz, apmeklējot Indiju, dziedniecei sajūtas bijušas tādas, it kā viņa atgrieztos mājās, kā nekā jau no bērnības Indija sievieti interesējusi un pievilkusi. Pāris plāno pavadīt Indijā mēnesi, pagaidām viņi tur uzturas mazliet vairāk kā nedēļu.

FOTO: Publiciātes foto

«Deviņas stundas gaisā no Rīgas caur Helsinkiem uz Deli ar visu pārsēšanos, tad divas stundas, lai tiktu ārā no lidostas, cauri pasu/vīzu kontrolei, un tad 11 stundas (380 km) ar taksi līdz Dvarahatai. Viesnīca bija ļoti tālu no tā, kā attēlota mājaslapas bildēs, bet citas tuvumā nemaz nav. Pirmā pieņemšanas un patmīlības pazemināšanas mācība ir sākusies,» stāstu iesāk Agnese.

FOTO: Publiciātes foto

Nākamā diena sākas ar braucienu ar sabiedrisko transportu – džipu uz Maa Dunagiri templi, kurš atrodas 2400 metrus virs jūras līmeņa. Džipa atiešanas laiks ir precīzi kā paredzēts – tad, kad tas ir piepildīts pilns ar cilvēkiem, un ne mirkli ātrāk. Protams, pastāv iespēja visas vietas izpirkt vienam un doties uzreiz, tikai jārēķinās ar to, ka Indijā uz viena sēdekļa sēž vismaz divi cilvēki, bet brīžiem pat vairāk.

FOTO: Publiciātes foto

Pa ceļam tiek uzņemti vēl papildu pasažieri, daži uz jumta, daži no ārpuses pakāpušies uz sliekšņa, turas pie džipa aizmugurējām durvīm. Tā ar auto, kurš paredzēts sešām personām, var braukt vienlaicīgi ap 20 cilvēkiem. Cena par stundas braucienu pa kalnu serpentīniem apmēram 40 centi no personas.

Templis atrodas pasakaini skaistā vietā, pašā kalna galā. Šo vietu, uzzinot par Agneses plānoto Indijas braucienu, ieteica apmeklēt Pēteris Kļava, kā nekā no kalna augšas paveras pasakaini dabas skati.

FOTO: Publiciātes foto

«Lai sasniegtu kalna virsotnē esošo Maa templi, ir jākāpj augšā pa 365 pakāpieniem, kur uz katra soļa visā ceļa garumā ir sakārti zvani. Jau esot tempļa teritorijā, var novērot vairākus mazus namiņus, kuri izbūvēti dažādām hindu dievībām. Galvenajā tempļa daļā nesajutu, ka man būtu jāiet iekšā. Mans vīrs iegāja un saņēma svētību no vietējā priestera, kā zīmi par to iegūstot ar pirkstu iekrāsotu punktu uz pieres. Drīz tikām ievīti baltā mākonī un devāmies atpakaļ uz viesnīcu,» piedzīvoto atstāsta Agnese.

Otrajā dienā, lai nav jāgaida, kamēr džipā būs gana daudz pasažieru, dziedniece ar vīru noīrēja automašīnu un devās uz Mahavatara Babaji alu. Atkal stundas brauciens un aptuveni kilometru garš kāpiens kalnā līdz alai ar neatkārtojami skaistiem dabas skatiem.

FOTO: Publiciātes foto

«Uzsākot šo ceļu, drīz vien rodas neliels apjukums, jo pēkšņi taciņa sadalās trijās un katra ved citā virzienā. Pēkšņi uzrodas tuvējo māju suņuks, kurš lielā ātrumā skriedams panāk mūs un sāk skriet pa priekšu, tādā veidā vedot mūs pa pareizo ceļu. Pēc brīža suņuks mūs atstāj, bet brīdī, kad taciņa jau augstāk kalnā atkal sadalās trijās, suns atkal ir klāt, bet šoreiz nesteidzas mūs vest. Atklājās, ka mums tuvojas četri indieši, kurus ir jāpagaida, lai tālāk ceļā varētu doties kopā. Uzsākam sarunu ar vecāko no viņiem, izrādās, viņa dēliem pieder viesu nami, tie ir dzīvojuši Dānijā, Lielbritānijā, ceļojuši daudz pa Eiropu un zina arī Latviju,» tā Agnese.

FOTO: Publiciātes foto

Alā ir daudz vieglāk nodoties meditācijai, enerģijas plūst labāk un pašsajūta ir lieliska. Kāpjot kalnā, Agnese ar Jāni saņēmuši piedāvājumu no jaunajiem indiešu draugiem, ka tie viņus aizvedīs atpakaļ uz pilsētu ar savu auto. Sākot interesēties par auto un ērtumu, atklājies, ka auto paredzēts pieciem cilvēkiem un viņi kopā ar šoferi jau ir pieci; tā kā dziedniece jau bija noīrējusi džipu ar šoferi, tad izlēma doties atpakaļ ar īrēto automašīnu.

FOTO: Publiciātes foto

«Kalna pakājē dzīvo kāda kundzīte ar vīru. Viņiem nav ne elektrības, ne citu modernās pasaules ierīču, bet pie viņiem var padzert tēju. To dodamies darīt, un izrādās, ka viņa var arī ēdienu pagatavot, kamēr tiek gatavots ēdiens, tikmēr mielojamies ar pie mājas augošajiem labumiem. Uzkožam gan redīsus, gan no koka norautus persikiem līdzīgus augļus. Turpat blakus aug kaņepes un piparmētras. Smējāmies, ka viss nepieciešamais priecīgai dzīvei ir blakus mājai – piparmētras domātas «Mohito» kokteiļiem, kaņepes un ēdiens... Kundze ar vīru iztiek no tā, ka viņiem ir trīs govis un par nodotā piena naudiņu (ap 4 eiro dienā) viņi dzīvo. Drīz vien ēdiens ir gatavs un garšīgs, mums pagatavoja rīsus ar lēcām un redīsiem. Ēdam kopā ar jaunajiem indiešu draugiem, vēlāk saņemot uzaicinājumu viesoties pie viņiem mājās, jo vēlas mūs iepazīstināt ar visu savu ģimeni. Pienācis laiks norēķināties par ēdienu. Indieši kategoriski, lai kā Jānis censtos, tomēr aizliedz mums maksāt, jo esam viesi, tāpēc maksāšot viņi. Tāda, lūk, laipnība pret pirms stundas satiktiem svešiniekiem,» smaidot nosaka Agnese.

FOTO: Publiciātes foto

Seko apmainīšanās ar kontaktiem un vienošanās vēlāk tikties, jo turpmāk plānots dzīvot Raniketā, bet indiešu draugu mājvieta atrodas septiņus kilometrus no tās, tieši tur, kur atrodas Ajūrvēdas klīnika, kuru plāno apmeklēt pāris.

FOTO: Publiciātes foto

«Ierodamies klīnikā, satiekam Ajūrvēdas ārstu dakteri Misru, izstāstām, kā jūtamies, kas uztrauc veselības jomā, un mums tiek sastādīta masāžu programma pirmajai nedēļai. Izrādās, ar vīru esam lielisks pāris, jo asinsspiediens abiem ir precīzi vienāds. Vēlāk noskaidrosies, ka, paejot septiņām dienām, tas joprojām abiem ir vienāds un nemainīgs. Kāda ir mūsu dienas programma? Šeit mūsu ikdiena ir laiska un mierīga. Plkst. 6.00 no rīta ir iespēja apmeklēt jogu, tad 7.00 blakus esošajā templī ir rīta dievību godināšanas programma, 8.00 brokastis, 9.30 vizīte pie Dr. Misra, 10.30 masāžas procedūra, 12.00 pusdienas, 14.00 masāžas procedūra, 16.00 joga, 18.00 vakariņas, 19.00 templī vakara dievību godināšana,» pirmās nedēļas piedzīvoto beidz atstāstīt Agnese.

Uz augšu