Ar Liepājas vilcienu dodamies uz Dobeli, kur iebraucam pēc mazliet vairāk nekā stundas. Pirmajam vakaram nekāda dižā braukšana nav plānota, tikai līdz rezervētajām naktsmājām piepilsētas privātmāju rajonā. Rezervēts pa 12 eiro no cilvēka, bet saimnieks pats vēl pamanās nokaulēt cenu uz leju. Pretī nestrīdamies. Vakaru pavadām parkā Bērzes upes krastā pie Dobeles Livonijas ordeņa pilsdrupām, vērojot, kā pamazām satumst un virs ūdenskrātuves savā nelīdzenajā lidojumā šaudās sikspārņi. Miers un klusums. Kad aizejam līdz naktsmājām, tās atrodas ārpus pilsētas gaismekļiem, līdz ar to naksnīgajās debesīs liesmo visi debesu spīdekļi, mākslīgie pavadoņi un tam visam pāri virs galvas mūžīgs Piena Ceļš.

Ja gribas ievadu pagarināt, ceļojumu var sākt Jelgavā, kur vilcienu satiksme ir gana bieža. Posms Jelgava-Dobele aizņem 30 kilometrus, turklāt pa vidu ir ekskluzīva iespēja uz brīdi paviesoties Nākotnē. Pēc tam gan uzreiz nāksies atkal atgriezties tagadnē.

Kā reiz prātoja viens mans draugs – nākotnē laikam gaļas nebūs, jo mēs tagad ēdam gaļu no Nākotnes.

Sestdienas rīts ir modies saulains, sētā laiski vārtās kaķis, melns ar baltām ķepiņām. Pabrokastojuši dodamies ceļā uz Pokaiņiem, kas atrodas aptuveni 15 kilometru attālumā. Ceļā sastopam dīķi-ezeru, kas izskatās, kā no senlatviešu teikām - tikko nolaidies no debesīm, jo atradis sev vietu, kur apmesties. Asfalts vietām sakusis un satecējis kā melnbaltas akvareļu gleznas. Nedaudz pirms Pokaiņiem piķis beidzas un mazliet ir jāpacīnās pa granti, bet tad jau ir klāt arī pagrieziens uz Pokaiņiem, kas ir iezīmēts ar kārtīgu norādi. Pašos Pokaiņos maģiju, garus un enerģiju nemeklējām, bet tas ir visnotaļ skaists biotops.

Sēnes, ķērpji un sūnas, koku saknēs ieauguši akmeņi un viss tik zaļš, ka galva griežas.

Meža gaisu saelpojušies un ledusauksto avota ūdeni nodzērušies, dodamies atceļā uz Dobeli, kur pusdienojam centrālajā laukumā. Tur valda piemīlīga Latvijas mazpilsētas atmosfēra, cilvēki ir centušies, laukums ir gaišs un harmonisks. Gaidot ēdamo, ik pa laikam ejam pafotografēt neparasto strūklaku, kas ir veidota kā aka. Kad akas spainis no jumta pietek pilns ar ūdeni, tad apgāžas, ūdens izlīst un spainis atgriežas sākotnējā stāvoklī. Interesanti izdomāts un patīkami sarežģīts.

Pilniem vēderiem un viegla saguruma mākti, jau vēlā pēcpusdienā raušamies virsū riteņiem. Esam rezervējuši naktsmājas Slampē, līdz kurai ir aptuveni 30 kilometri, papildus jau pievārētajiem 30 km izbraucienā uz Pokaiņiem. Lai būtu mazāk krāmu un mantu, teltis neesam līdzi ņēmuši, tāpēc līdz naktsmājām jātiek jebkurā gadījumā. Dienu esam aizvadījuši lēni un slaistīgi, īpaši neiespringstot, tāpēc tagad cītīgi minam, atpūtas pauzes taisām reti, jo saule jau sāk vilkt uz rieta pusi. Tas mazliet uzdzen stresu, jo visi neesam nodrošinājušies ar lampiņām un vestēm. Kad uz šosejas satumsīs, neredzēt ne nieka.

Ceļā satiekam strazdu sapulci uz elektrības vadiem. Nez par ko spriež. Gan jau kur labāk ķiršus sarīties.

Saulrietu sagaidām ceļā. Skats grandiozs. Sajūta gan mazliet neomulīga, pēdējos piecus kilometrus braucam aizvien dziestošākā gaismā.

Galā viesu namā Slampē mūs sagaida ļoti draudzīgi un sirsnīgi saimnieki. Ar saimnieku piešķirto ogļu maisu jau pilnīgi melnā tumsā dodamies uz dārzu un lapeni un mēģinām uzsildīt un uzgrilēt visu, kas nu kuram līdzi paņēmies. Biju nolēmis izmēģināt Māra Oltes raidījumā noskatītos pildītos piparus. Papriku sapilda ar rīsiem (jāņem tie, kas ir jau tvaicēti - paraboiled, jo tie ātrāk gatavojas) un gaļas konservu maisījumu. Piepildīto papriku ietin folijā un liek uz grila vai ugunskurā. Ķēpa vispār baigā, aizņēma tas viss kādu kārtīgu stundu, bet rezultāts bija diezgan cienījams. Varbūt nākamreiz prātīgāk rīsu paciņu izvārīt jau mājās. Satumstot paliek ellīgi auksti un nekāds viskijs, ne arī strīpains lauku runcis, kas atnāk izlūkos, nevienu nespēj sasildīt, esam arī vareni pārguruši, līdz ar to diezgan drīz liekamies slīpi.

Nākamajā rītā dodamies uz kinopilsētiņu «Cinevilla», kas ir aptuveni desmit kilometru attālumā. Diezgan sirreāla, bet visnotaļ interesanta vieta. Feini tāpat vien pasēdēt kādā vāģī, vilcienā vai uz soliņa.

Vietām mulsina, cik ļoti autentiski un dabiski tas viss izskatās, bet tad tu pieej klāt sarkano ķieģeļu sienai un atklāj, ka tas ir apkrāsots putuplasts.

Fascinējoša ilūzija.

Paēdam «Cinevillas» restorānā un dodamies tālāk, atlikušos 16 km līdz Tukumam pievārējam vienā rāvienā un mazliet apgaroti kāpjam vilcienā, lai brauktu atpakaļ uz Rīgu. Kopējā kilometru bilance 101,68 km.