Kantrimūzikas fani ir priecīgi, ka atkal uzstāsieties Latvijā šā gada festivālā «Country Island». Vai vēl atceraties savu pirmo vizīti šeit?

Jūs lieliski sadarbojāties ar vietējo grupu «Juke Box». Vai tas bija viegli, un vai spēlēsiet kopā arī šogad?

- Mana sadarbība ar «Juke Box» bija vēl viena pozitīva pieredze. Mēs iepazināmies karstā vasaras dienā, kad pirmoreiz ierados Rīgā. Uzreiz devāmies uz mēģinājumu telpu, kas bija veca radio studija ar lielisku akustiku. Kad sapazināmies, man bija grūti izrunāt latviešu vārdus, jo tiem visiem galā ir s. Mēs uzreiz sākām spēlēt iepriekš sarunātās dziesmas, un tas bija tik lieliski! Viss derēja kā uzliets! Tas bija fantastiski, kā šie lieliskie mūziķi ne tikai izcili spēlēja, bet arī radīja priecīgu atmosfēru. Es uzreiz viņus iemīlēju un ceru, ka viņi neiebildīs, ja teikšu, ka kļuvām par labiem draugiem. Piedalīšanās šā gada festivālā Ogrē un atkārtota saspēle ar grupu man ir kas vairāk nekā vienkārši labs koncerts.

Kāds ir jūsu stāsts - kā jūs atrada kantrimūzika un kā jūs atradāt to?

- Mana pirmā izpratne par kantrimūziku radās, kad klausījos Džonu Denveru pa radio. Viņš ir tāds kantri un folkmūzikas savienojums. Viņa balss mani aizkustināja. Savu pirmo ģitāru ieguvu, kad man bija 14 gadi. Es gan to spēlēju tikai pēc dzirdes. Teksti, ko ar draugiem «sapratām», klausoties radio, un pēc tam ierakstot, bija ļoti smieklīgi. Vairākus gadus pēc tam, kad biju spēlējusi dažādās «cover» grupās, sapratu, ka ilgojos pēc savas mūzikas. Vācu muzikantiem ir grūti radīt autentisku kantrimūziku, jo trūkst autentisku instrumentu. Tāpēc vienu dienu nolēmu doties uz Nešvilu un izmēģināt savu veiksmi tur. Tas bija 1998.gada oktobris, kad vienkārši nopirku lidmašīnas biļeti, lai dotos uz ASV. Tas mainīja manu dzīvi. Es ne tikai sāku ierakstīt oriģinālas dziesmas, bet arī tradicionālo materiālu, kas manai mātei ļoti patika. Tā tapa pirmais albums «For Mom» (mammai – vācu val.). Mūziķi bija īpaši jauki! Viņu sirdis un pieredze palīdzēja tapt manai mūzikai. Un visi bija pretimnākoši un palīdzēja man pareizi uzrakstīt tekstu, par mani īpaši nesmejoties. (Smaida.)

Jūsu uzstāšanās tiešām ir kā no valsts otrpus okeānam. Reti kurš mākslinieks Eiropā spēj radīt šādu priekšnesumu. Kā jums tas izdodas un kas ir jūsu mīļākie mākslinieki?

- Ļoti novērtēju šo komplimentu, paldies! Es nemāku to paskaidrot, bet kantrimūzika «uzlabo» manu dvēseli. Mirklī, kad sāku to klausīties, tā sāka riņķot manās vēnās asiņu vietā. Kad sāku dziedāt, sajutu, cik maģiski šis stils saskan ar manu balsi. Un atrašanās ASV noteikti uzlaboja manu [angļu valodas] izrunu. Ir grūti nosaukt mīļākos māksliniekus. Esmu liela «life» stila fane, un mirklis, kad mākslinieks iedod daļu savas dvēseles, ir mans mīļākais.

Vācijā ir līdzīgi kā Latvijā – dominējošais ir šlāgermūzikas žanrs, bet, apciemojot Vāciju, manīju, ka organizatori nejauc šo stilu ar kantrimūzikas žanru. Kāpēc, jūsuprāt, tas ir tik populārs Vācijā?

- Mums bija laiki, kad kantrifestivāli Vācijā bija iecienīti, un arī medijos bija vieta šim žanram. Šķiet, ka kantrimūzikas autentiskums, kas sevī iemieso īstas jūtas un īstus stāstus, sasaistās ar daļu vāciešu dabas. Diemžēl, kā jau visur, arī šajā industrijā ir iemājojušas komerciālas kompānijas, kas ražo tikai ātrus un lētus produktus ar mērķi nopelnīt. Pat Amerikā «New Country» ir kļuvis par lētu masu produkciju, kas izklausās viss vienādi, atkārtojot tikai vienas un tās pašas mīlas stāstu klišejas vai runājot vien par traktoriem un aliņiem. Tas ir garlaicīgi un nav iedvesmojoši. Mūzikas mīļiem rodas vēlme izslēgt radio. Bet! Varbūt jauna mūzikas ēra šo pārspēs. Es priecājos, ka jūs saglabājat īstās mūzikas festivāla tradīcijas šeit, Ogrē.

Esat biežs viesis ASV, sadarbojaties ar daudziem zināmiem mūziķiem. Kā tas jūs ietekmē?

- Esmu pieredzējusi, ka ASV mūziķi ir ļoti atvērti – vienmēr gatavi improvizēt. Viņi zina, kā klausīties un būt par daļu no kaut kā; kā pieklusināt savus ego. Galvenais ir prasme koncentrēties uz kaut kā kopīga radīšanu, lai paustu to, ko vēlas teikt tava sirds un dvēsele. Šī pieredze palīdzēja man atvērties mūzikai, būt man pašai un netiekties pēc nesasniedzamiem ideāliem. Vācietei tas nav viegli. (Smejas.)

Jūsuprāt, vai Eiropas muzikantiem ir iespēja iekļūt ASV mūzikas tirgū? Diviem austrāliešiem tas ir izdevies – Kītam Urbanam un Ādamam Hārvijam.

- Ļoti grūti spriest. Zinu vācu ģitāristu, kurš pārcēlās uz Nešvilu un pelna tur naudu. Ja tas ir kāda mūziķa sapnis, ir jāmēģina!

Kā vērtējat «New country» mūziku? Vai jums ir kādi favorīti?

- Diemžēl man ir grūti atrast sev tīkamu «new country» mūziku, jo tā ir pārāk industrializēta. Īsta mūzika ir dvēseles valoda. Industrializēto mūziku rada dziesmu autoru komandas, kur vienam ir jāizdomā nosaukums, otram – viena rindiņa, citam – piedziedājums. Rezultātā ir izcila puzle. Tā neizklausās slikti, bet tai trūkst īstuma. Tas ir pirmais solis uz to, ka nākotnē mūziku rakstīs roboti, kur dziesmas elementus apvienos datorprogramma un cilvēki vispār nebūs iesaistīti.

Kas jums sakāms tiem, kas vēlas nākotnē kļūt par kantrimūzikas dziedātājiem?

- Protams, varat iedvesmoties no citiem māksliniekiem, bet, kad dziedat, – mēģiniet nevienu nekopēt. Esiet jūs paši, ieklausieties savā sirdī un dvēselē. Ļaujiet kaislībai pret īstu mūziku augt jūsos, klausoties senos meistarus. Izjūtiet viņu izteiksmes veidus un lai tas būtu jūsu mērķis. Jo tieši to mums šobrīd vajag vairāk kā jebkad!