Vien 29 minūtes garš, līdzīgi kā klasiskie 60. gadu «The Beach Boys» vai «The Beatles» albumi, jaunākais pašmāju indie pop (akcents uz «pop») apvienības «Carnival Youth» studijas ieraksts «Vienā vilcienā» ir jau trešais grupas vācelītē. Divdesmitgadnieku Emīla un Edgara Kauperu, Alekša Luriņa un Roberta Vanaga ansamblis salīdzinājumā ar citām līdzīgi muzikāli domājošām pašmāju grupām («The Pink Elephant», «Pyro Trees») progresē neticami strauji. Tam arī vairāki objektīvi iemesli, viens no kuriem, protams, reāli funkcionējošs un pieredzējis, «Prāta vētras» skolu izgājis menedžments.
21. gadsimta «Karnevāla bērni»
Carnival Youth «Vienā vilcienā»
3,5/5
Pirmie divi grupas diski bija gana veiksmīgs mēģinājums radīt Rietumu indie, psihedēliskā popa spoguļattēlu, paslēpjoties aiz drošā, bieži vien dekoratīvā angļu valodas lietussarga, bet ar jauno albumu puiši spēruši drosmīgu soli pretī jaunam izaicinājumam - ierakstīt albumu populārās mūzikas kontekstā īpaši prasīgajā latviešu valodā.
Tīri muzikāli lielas novirzes no iepriekšējos albumos uzņemtā kursa nav jūtamas - tās pašas atmosfēriskās ģitāras, kas rada patīkamas asociācijas ar Bruklinas apvienību «Grizzly Bear», viegli stampājoši bungu ritmi, relaksēts dziedājums, un tas viss papildināts ar producenta Gata Zaķa efektu dekorācijām.
Albums ieskaņots Berlīnē, nesen izveidotajā «Red Bull» studijā divu nedēļu laikā, ierakstot dziesmas visiem vienlaicīgi - «dzīvajā». Vienā rāvienā jeb vienā vilcienā (tāpēc arī šāds nosaukums). Tiesa, daudzas muzikālās idejas jau iekrātas vairākus mēnešus pirms ieraksta, piemēram, viena no senākajām dziesmām albumā «Stūre» ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Tā uzreiz patīkami izceļas uz pārējo kompozīciju fona, nemaz iepriekš nezinot, kas ir teksta autors. Tā muzikāli un saturiski šajā albumā ir visfokusētākā.
Atgriežoties pie latviešu valodas, jāsaka, ka «Karnevāla bērni» ar to nav pārlieku apdedzinājušies. Lai arī dziesmu vārdi, kurus, kā apgalvo paši puiši, radījuši kopā, izņemot minēto Ziedoņa tekstu, ir visai dekoratīvi, tradicionāli («asaras kā pērles»), sajūtas un mirkļus aprakstoši, tie uz muzikālā auduma ir labi «iegūlušies». Te talkā kā redaktors un konsultants nācis jaunās paaudzes dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, ar kuru grupai ir cieša draudzība.
«Kad sākām dziedāt latviski, tā uzreiz skanējumā neviļus saklausījām un atpazinām kādas citas latviski dziedošas grupas,»
atklāj Emīls. Tā varētu būt. Piemēram, viena no tām, ko man izdevās saklausīt, ir «Mofo». Dziesmā «Ūdensmērītāji» ir kāda zīmīga rinda - «pagalmos ir miers». Tieši šādi saucas arī viena no Arņa Račinska bijušās grupas dziesmām. Visticamāk, nejauša sagadīšanās, vai varbūt pat apzināts citāts (bukletā gan nav atsauces), taču arī citās dziesmās izmantotie vārdi un vārdu salikumi («bulvāri un skvēri», «sastrēgumu pulss») nostrādā asociatīvi.
Albuma noslēdzošajā skaņdarbā, kas atgādina «Beach House», gan izmantota pavisam apzināta asociācija - «nolīs varžu lietus... magnolijas rīts», kas ir atsauce uz 1999. gada Pola Tomasa Andersona (Paul Thomas Anderson) mākslas filmu «Magnolia». Ko šāds citāts nozīmē un par ko vispār grupa dzied, ko vēlas pavēstīt, ir atsevišķs temats. Plašāks.
Dziesmas par putniem, kas tvīto, kāpšanu kokos, ģimeni, draugiem, sauli, akmentiņiem... Būtu jālūkojas uz šo tā dēvēto postmilēniuma paaudzes psiholoģisko portretu plašākā kontekstā.
Tie ir jaunieši, kuri auguši globālā tīmekļa laikmetā ar no tā izrietošajām priekšrocībām un ēnas pusēm. Tā ir paaudze, kas tver lietas plaši, vienlaikus mazliet virspusēji un reti kad «iet dziļumā».
Uz gaumīgi dizainēta kartona digipak kompaktdiska vāka redzams makšķernieks uz laipas ar milzīgu virtuli galvas vietā. Arī aktuālā singla «Kilometriem tālu» videoklipā pastaigājas šāds dīvains virtuļvīrs. Klasiska indie klišeja. Līdzīga masku estētika plaši izmantota, sākot ar «Beta Band», beidzot ar «Travis» un «Coldplay» klipiem. Tas viss, protams, ir kičīgi, tā ir stilizēta dauzīšanās, bet agrāk vai vēlāk radīsies pavisam nopietns jautājums - ko šis virtulis simbolizē? Atbildi pašlaik, protams, varam ielasīt katrs pēc sirds patikas, bet ko par šo virtuli mēs domāsim pēc trim, pieciem, desmit gadiem?
«Albums ir par mirkļiem, kuros mēs šajā straujajā laikmetā varam rast mieru,» par plates saturisko vēstījumu saka mūziķi. «Tas ir mūsu mijiedarbības atspoguļojums.» Varbūt tieši tā tas arī ir. Šeit tiešām nav nekādu asumu, nekādu provokāciju... tīrs, sirsnīgs un apcerīgs skaņu palags, kas izkārts pagalmā, kur valda miers, un brīvi plīvo, ļaudamies vasarīgai vēja pūsmiņai.
Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu «Ir».