Atgriežoties pie latviešu valodas, jāsaka, ka «Karnevāla bērni» ar to nav pārlieku apdedzinājušies. Lai arī dziesmu vārdi, kurus, kā apgalvo paši puiši, radījuši kopā, izņemot minēto Ziedoņa tekstu, ir visai dekoratīvi, tradicionāli («asaras kā pērles»), sajūtas un mirkļus aprakstoši, tie uz muzikālā auduma ir labi «iegūlušies». Te talkā kā redaktors un konsultants nācis jaunās paaudzes dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, ar kuru grupai ir cieša draudzība.
«Kad sākām dziedāt latviski, tā uzreiz skanējumā neviļus saklausījām un atpazinām kādas citas latviski dziedošas grupas,»
atklāj Emīls. Tā varētu būt. Piemēram, viena no tām, ko man izdevās saklausīt, ir «Mofo». Dziesmā «Ūdensmērītāji» ir kāda zīmīga rinda - «pagalmos ir miers». Tieši šādi saucas arī viena no Arņa Račinska bijušās grupas dziesmām. Visticamāk, nejauša sagadīšanās, vai varbūt pat apzināts citāts (bukletā gan nav atsauces), taču arī citās dziesmās izmantotie vārdi un vārdu salikumi («bulvāri un skvēri», «sastrēgumu pulss») nostrādā asociatīvi.
Albuma noslēdzošajā skaņdarbā, kas atgādina «Beach House», gan izmantota pavisam apzināta asociācija - «nolīs varžu lietus... magnolijas rīts», kas ir atsauce uz 1999. gada Pola Tomasa Andersona (Paul Thomas Anderson) mākslas filmu «Magnolia». Ko šāds citāts nozīmē un par ko vispār grupa dzied, ko vēlas pavēstīt, ir atsevišķs temats. Plašāks.
Dziesmas par putniem, kas tvīto, kāpšanu kokos, ģimeni, draugiem, sauli, akmentiņiem... Būtu jālūkojas uz šo tā dēvēto postmilēniuma paaudzes psiholoģisko portretu plašākā kontekstā.