Albumā ir 100 profesionāli restaurētas un remāsterētas (skaņu inženieris - Gints Sola) dažādos laikos sacerētās dziesmas. Padsmit no tām radušās pēdējo dažu gadu laikā ("Es tevi mīlu jau", "Nāve ir dzimšanas diena", Viņš ir pamodies beidzot pavisam", "Ūdens ir pienācis slieksnim", "Vingrotājs Aleluja", "Vēstule sargeņģelim", "Baloži un lielgabali" u.c.).

Albuma māsteru kvalitātes failus būs iespējams lejuplādēt Dimitera mājaslapā krustaskola.lv vai blogā nebruks.lv.

Ielūgums uz dzīvi

«Ja citi ātri skrien uz priekšu, tad Kaspars lēni soļo atpakaļ. Soli pa solim, apejot nodzisušas revolūcijas, sapuvušus saukļus un daudzkārt krāsas mainījušus karogus. Viņš neatradīs mieru, līdz, ejot cauri gadsimtiem, neatdursies pret akmeni, uz kura gulēja no krusta noņemtais Kristus. Kaspars nav viens. Viņa tuvākie ceļabiedri ir svētie vientieši, kuri ar ūdens glāzi dzēsa degošas pilsētas, un noguruši rokenrola flagmaņi, kuri dzīves novakarē uzmeklēja mātes lūgšanu grāmatu. Iespējams, no turienes nāk šī savdabīgā intonācija, kurā sadzīvo huligāns ar dievlūdzēju, sirsnība, kura nereti slēpjas aiz vieglas ironijas virstoņa. Tās, protams, ir bruņas, jo ar atkailinātiem nerviem bez ādas ilgstoši var dzīvot tikai svētie. Tomēr ir dziesmas, kurās Kaspars ir nojaucis visus aizsargvaļņus. Kādā veidā pēc tam ar to visu sadzīvot – droši vien līdz galam nav sapratis arī viņš pats. Un varbūt nekas nav jāsaprot. Jau sen nav svarīgi, vai Kaspars ir dziesminieks, dzejnieks vai sociālais provokators, nav pat svarīgi, vai tas, ko viņš dara, ir talantīgi un aktuāli. Viņam būtiskāk ir savu ģitāru uzskaņot pēc svēto dzīves stāstiem, lai beigās pāri paliek tikai viena tīra nots, un iespēja šajos stāstos apmesties uz laiku laikiem. Dzīvot meža vidū kā tuksnesī lielas jūras malā, aprokot visus ierastos kompasus un ik rītus jautājot, ko darīšu parīt, ja rītdien miršu. Aizvien mazāk lieku vārdu, mazāk pozas, vairāk gaišu melodiju un dzejoļu, kuri kā svecītes liesma izgaismo ceļu uz dzejas valstību. Ja kāds vēl nav pamanījis, Kaspara dzejas valstība tā pati debesu valstība vien ir. Tā ir pasaule, kurā vislabākā politiskā iekārta ir bērnība un vienīgā dzejas mēraukla ir mīlestība, kura mīt vienkāršībā. Krājumā sastopamie dzejoļi un dziesmas ir ielūgums uz Debesu valstību. Ielūgums uz dzīvi.»

_{Mikus Solovejs}