Talsenieks Intars Busulis 38 gadu vecumā un viņa lieliskie mūziķi («Abonementa orķestris») radījuši pārdomātu popmūzikas ierakstu, kurā spējuši labot vairākas iepriekšējo albumu kļūdas, vienlaikus paliekot uzticīgi savam tradicionālajam fanka, soula un klasiskas 80. gadu popmūzikas ietekmētajam skanējumam. Turklāt trīs paša Intara sacerētās dziesmas klausītājiem atver jaunas durvis, tās ir sirsnīgas, ne tik ļoti sarežģītas (ja salīdzinām ar Lāča kompozīcijām), pat labā nozīmē vecmodīgas. Vai, piemēram, jaukais veltījums Intara sievai «Miglas rīts» jums neatgādina kādu no Braiena Adamsa (Bryan Adams) 90. gadu sākuma spēka balādēm? Vai «Šodien visa pasaule ir ciet» kaut ko no 80. gadu «Remix»?

Taču, pirms ķeramies pie albuma, īsumā atgādināšu par Intara karjeras pirmsākumiem. Plašāka publika Intaru iepazina gadsimta sākumā kā puišu popgrupas «Caffe» dalībnieku. Tolaik kopā ar Andi Grīvu un Juri Merkulovu - trīs kurzemnieki Raimonda Tigula vadībā labākajās Rietumu boibendu tradīcijās diezgan jau tomēr lauzītā angļu mēlē ieskaņoja vairākas dziesmas («I Am Alone», «Real Love» u.c.), taču tieši skaņdarbi latviešu valodā rezonēja plašāk, īpaši jau Zigmara Liepiņa «Ķiršu lietus».

2004. gadā katrs devās savā virzienā, un jau gadu vēlāk Busulis atgriezās ar pirmo soloalbumu «Shades of Kiss», kuru viņam palīdzēja producēt un aranžēt džezmenis, bijušais grupas «Time After Time» dalībnieks Deniss Paškevičs. Ieraksts ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās. Tajā Busulis dziedāja tradicionālā džeza vokāla manierē, ieskaņodams pazīstamu dziesmu kaverversijas. Sākot ar ievadošo Koula Portera (Cole Porter) 30. gadu klasiku «Night and Day» latino versijā, beidzot ar Prinsa (Prince) «Kiss» un «Bee Gees» disko «Stayin' alive». Pa vidu vēl arī «Summertime»... Būtībā šis ieraksts vairāk izskatījās un izklausījās kā promo materiāls, ko iesniegt pasākumu aģentūrām, piekabinot klāt birku: «Mēs varam nospēlēt šādi, un tas maksā tik un tik...»

2005. gadā Intars uzvarēja konkursā «Jaunais vilnis 2005» un beidzot tā pa īstam kā spēcīgs solists ar lielu blīkšķi debitēja pašmāju popmūzikā, kā arī ieguva tik ļoti svarīgo atpazīstamību Krievijā.

2008. gadā klajā nāk pirmais Busuļa un Lāča albums «Kino», kurā galvenokārt iekļautas Lāča kompozīcijas ar Jāņa Elsberga, Andra Akmentiņa, Kārļa Vērdiņa, Māra Salēja u.c. vārdiem. Lai arī bardiskā «Brīvdiena» kļūst par vienu no gada populārākajām dziesmām, kopumā albums atstāja haotisku iespaidu. Tiek citēts jau tobrīd novecojušais atslodzes džezs («Sasilšana» izklausās kā «De-Phazz»), tiek izmantoti regeja («Zīmēšana»), Balkānu mūzikas elementi («8:00»). Dziesma «Katrs ceturtais» balstās uz līdzīga ritma un basa gājiena kā «You Can Leave Your Hat On» tieši Džo Kokera (Joe Cocker) versijā utt. Vispār

vairākus no tā laika Lāča skaņdarbiem varētu nosaukt par muzikāli dramatiskiem ieskaņojumiem

(piemēram, «Puteklis», «Ceļš»), tiem piemīt teātra mākslai raksturīgs patoss. Arī Lāča etīdes un akordu salikumi bieži vien ir ieturēti 80. gadu padomju estrādes tradīcijās, iespējams, apzināti, lai dziesmas versijas krievu valodā (jā, albums izdots arī krieviski) radītu asociācijas ar Raimonda Paula mūziku. Tā, kā mums zināms, Krievijā ir lielā cieņā. Komponists plaši izmanto arī deklamāciju («Amnēzija.lv»), kontrastus starp izteiktām ātrām daļām un liriskām atkāpēm.

Arī nākamais albums «AKTs» (2010) tapis pēc līdzīgas formulas, izmantojot Vērdiņa, Salēja, Elsberga vārdus. Un arī 2013. gadā izdotais «CitāC» (nosaukums stilizēts arī kā «Citā©») tā īsti muzikāli neturas kopā kā viens vesels. «Bēbīšu maršs» ir kaut kas no Enio Morikones, no īru tautas mūzikas, šur tur iezogas alžīriešu folkmūzikas «rai» tradīcijas vokālie vingrinājumi, arī spāņu tautas mūzikas elementi («Tumsas romance»), polka, lambada («Vāveres lambada»), valsis, regejs... Arī klasiskās mūzikas citāti («Uz mājām»). Vārdu sakot, «kiš miš ar rozīnēm».

Nu tad beidzot esmu ticis līdz jaunajam albumam «Nākamā pietura». Ņemot vērā šo augstāk ieskicēto kontekstu, jāsaka, ka arī jaunajā platē kopā ir samests viss kas, taču

šoreiz ierakstam vismaz ir kāda koncepcija, Busulis un Lācis ir spējuši fokusēties.

Viens no jauninājumiem ir 80. gadu bungmašīnu, analogo sintezatoru tembru klātbūtne. To nav daudz, bet tie šur tur ir pamanāmi. Par tiem, visticamāk, atbildīgs ieraksta skaņu inženieris Gints Stankevičs, kurš pirms pāris gadiem pie lieliska albuma palīdzēja tikt arī Jānim Stībelim. Būdams liels sintpopa fans (Youtube var atrast viņa jaunības dienu - 80. gadu beigu grupas «Svētdiena» ierakstus), viņš papildinājis «Abonementa orķestri» ar sintpopam raksturīgām dekorācijām. Jau albuma ievadošajā dziesmā «Nākamā pietura – depo» izmantoti elektronisko bungu uzsitieni. Savukārt iepriekš neraksturīgi sintezatoru dekori iestrādāti albuma lokomotīvē - paša Intara sacerētajā dziesmā «Debesis» (dzejolis no Kārļa Vērdiņa topošā krājuma). Man patiktu, ja šīs astoņdesmito gadu krāsas būtu izmantotas vēl vairāk, taču saprotu arī Busuļa komandas piesardzību, nevēlēšanos veikt pārāk lielas izmaiņas jau klausītājiem labi zināmā, pierastā skanējumā.

Albumu būtībā sastāda pavisam tradicionāli aranžētas kompozīcijas. Viena no skaistākajām ir «Ja es šonakt atnāktu» ar Justīnes Kļavas vārdiem, kas skanējuma ziņā droši iederētos jebkurā Noras Džonsas albumā. Asprātīgs ir «Rainis» ar Vērdiņa vārdiem. Savukārt «Viesnīcā lētā un svešā» ir viegls akustisks blūziņš ar šlāgera un vokālās mūzikas/bītboksa elementiem (basa partija tiek nodungota).

Vispār gribētu paslavēt Kārli Lāci, kurš, šķiet, ļoti nopietni iedziļinājies atlasītajā dzejā. No rakstītā teksta viņš precīzi spējis atlasīt «nesošās» frāzes no pantā un atkāpēs izmantojamām.

Ne visiem pašmāju mūziķiem izdodas tik veiksmīgi interpretēt dzeju.

Māras Zālītes trīs dzejoļi nokļuvuši drošās rokās. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka, klausoties albumu, nepamet sajūta, ka dzeja autoriem brīžiem tik viegli nepadevās un tikusi iemocīta/iemīcīta melodijas audumā. Bet ko lai dara, ja nedz Lācis, nedz Busulis paši vārdus neraksta? Vai arī nevēlas to darīt.

Jebkurā gadījumā tas

fakts, ka visas dziesmas ir latviešu valodā, ir veicinājis šo muzikālo stāstu satikšanos ar klausītāju.

Šīs dziesmas rezonē! Un ja arī nākotnē tām varētu būt reāls potenciāls izlauzties ārpus Latvijas kultūrtelpas (visticamāk jau Austrumu virzienā), tad tās vienkārši prasmīgi jāpārnes uz citu valodu.

Ne tik interesanti ierakstā iesākas «Reiz tu nāksi klusumā» (pamatmotīvs nu ļoti kaut ko atgādina), kaut gan dziesmas vidū dzirdams viens no emocionālākajiem Intara dziedājumiem («Jūras oļos dzidrumā, kas uz salas rotājies kadiķīšu ielokā», Anna Auziņa). Arī «Skrienot» ir ļoti tradicionāls (kāpēc Busulis un Lācis pieturas pie konservatīvām vērtībām - augstāk jau paskaidroju), savukārt «Es tevi pamīlēšu tā» ar Imanta Ziedoņa vārdiem ir tipiska Lāča balāde ar izteiktu bardisku piesitienu. Ja to ieskaņotu Valērijs Meladze vai Nikoljs Baskovs, dziesma varētu kļūt par grāvēju visā plašajā Krievijā. Krievu romances cienīga melodija un izpildījums ir arī Zālītes «Iesniegumam» (viens no minētajiem dzejoļiem, kas, manuprāt, izklausās mazliet «iemocīts» mūzikā). Vispār šajā platē kopumā, šķiet, Lācis apzināti darinājis potenciālajam Krievijas klausītājam vieglāk uztveramas meldijas. Varbūt tā vienkārši sanācis... Plaši izmantotas arī stīgas («Skaistā», «Miglas rīts»).

Gaumīgs ir arī diska noformējums. Albuma vāka foto tapuši Izraēlā – Haifas nacionālajā parkā.

Jau izskanējusi informācija, ka arī šis albums tiks ieskaņots krievu valodā. Jānovēl tam panākumi! Monētas politiskā puse, manuprāt, Intara gadījumā nav svarīga. Kopš Laimas Vaikules neviens cits pašmāju dziedātājs nav guvis tik lielu atpazīstamību Krievijā kā viņš (bez TV šovu skatuves gan neiztikt...). Un slavu Busulis guvis, galvenokārt pateicoties savai unikālajai balsij (protams, arī Paula dziesmām). Šo savu instrumentu viņš pārvalda tik niansēti, ka spēj precīzi iejusties gan Eltona Džona, gan Stīvija Vondera, gan galu galā Mistera Trololo (Eduards Hiļs) tēlā. Ne visus slavē Krievijas popmūzikas primadonna Alla Pugačova un ne visiem savu svētību devis maestro Raimonds Pauls.

Albums ir noticis, un arī pats Busulis ir noticis!

 

Labrīt, Labdien ... ⭐️ ... Доброе утро, добрый день ... ?... Brīnišķīgs radošais rīts kopā ar Maestro ... ? ... Великолепная творческое утро вместе с нашим, любимым Маэстро ... ?? ... #nakamapietura #Maestro #RaimondsPauls #БольшаяЧесть

A post shared by Intars Busulis (@intarsbusulis) on Feb 3, 2017 at 2:08am PST

Labākās dziesmas: «Nākamā pietura - depo», «Šodien visa pasaule ir ciet», «Miglas rīts» un «Debesis».