Ja iedomājas kaut ko nepaveicamu, saka «kad cirvja kātam lapas plauks» vai «kad pūcei aste ziedēs». Arnolds Auziņš izvēlējās par sava romāna nosaukumu «Pūcei aste noziedēja», jo notika negaidītais — latviešu meitene iemīlējās guculī, kas pēc 1969. gada lielās rudens vētras atbrauca uz Kurzemi zāģēt kritušos kokus. Padomju laika nejēdzības ir fons, uz kura risinās jauniešu attiecības — mīlestība, greizsirdība un visādi pārpratumi. Principiāliem cilvēkiem nekad nav bijusi viegla dzīve, turklāt nāk klāt arī sarežģījumi personiskajā dzīvē. Romāna galvenajam varonim — jaunam zootehniķim jāiztur daudzi pārbaudījumi, viņš nesalūst, bet kļūst stiprāks.» A. Auziņš
Vēsmas Kokles-Līviņas dzeju vislabāk raksturo viņas pašas teiktais: «Gribas būt vieglai kā putnam un lidot pāri nodzīvotiem dzīves gadiem, kalniem, mežiem, dārziem un redzēt plaukstošos ābeļziedus — just to smaržu un maigumu, kas apņem un dod spēku tālākajam dzīves posmam.»
Vēsma Kokle-Līviņa ir pieredzes bagāta autore, un šis ir viņas četrdesmitais dzejoļu krājums, kas lasītājam ļauj notvert autores vārdu burvību par gadalaikiem un skaistiem sapņiem - patiesiem, sirsnīgiem un sirds siltiem.
Grāmatas beigās autores sacerēto dziesmu vārdi ar notīm (5 dziesmas).