Viņas ierakstu katalogu veido divi «Polaris» balvai nominēti albumi – «Pull My Hair Back» (2013) un «Oh No» (2016), slavinošas recenzijas parādījušās «Pitchfork», «The Guardian», «Times» un citur. Abus ierakstus izdevis britu leibls «Hyperdub», kas ir slavens ar prasmi atrast nezināmus, neatkarīgus un interesantus elektroniskās mūzikas māksliniekus, kuru ietekme savā žanrā laika gaitā kļūst nenovērtējama. Ar mūziku viņa ir pazīstama jau kopš bērnības, kad sāka spēlēt klavieres un klarneti, vēlāk studējusi džezu, kas gan abos līdz šim izdotajos albumos tieši neatspoguļojas. Viņa vairakkārt teikusi, ka studijas iemācījušas viņai pievērst lielāku uzmanību skaņu struktūrām un akordu uzbūvei.

Lanza sadarbojusies ar daudziem labi zināmajiem «Caribou», «XXYYXX», «Junior Boys» un «Grimes» – šobrīd vienu no lielākajām zvaigznēm no Kanādas, kas caur eksperimentālu elektroniku atradusi ceļu uz popmūzikas pjedestāliem. Abas vieno vairāk nekā tikai dzimtā valsts – arī Lanzas mūzika jau no pirmajiem ierakstiem ir profesionāli noslīpēta ļoti augstā līmenī. Abas nepagurst cīnīties pret sieviešu diskrimināciju mūzikas industrijā un par to runāt. Un abas iemieso arī kanādiešiem raksturīgo individuālismu.

Laikā, kad Lanza rakstīja savu jaunāko albumu «Oh No», Ontario provincē uz lielceļiem parādījās plakāti, kas brīdināja par kancerogēnā radona noplūdi un tā bīstamību. Viņai šķita, ka mājās un studijā gaiss ir sabojāts, tāpēc jau tā nelielās telpas viņa piekrāva pilnas ar istabas augiem. Rodas sajūta, ka tas kaut kādā veidā ietekmējis arī viņas mūziku – tās priecīgums šķiet eskeipistisks, bet paši ieraksti – taisīti pašai sev, nevienam citam.

Nedaudz vairāk kā gadu tu savos koncertos spēlē kopā ar bundzinieci. Vai tas ir mainījis to, kā uzstājies?

Jā, noteikti ir. Kopā ar Tori spēlēt vienmēr bijis gluži vienkārši jautri, un tas ir devis koncertam tādu kā dzīvības elementu, kāda man iepriekš nav bijis. Diemžēl Tori turpmāk ar mani vairs nebrauks tūrēs – tā nu arī Latvijas koncertā es viena pati lēkāšu pa skatuvi.

Ņemot vērā to, ka esi arī mūzikas producente, – vai labāk jūties studijā vai uz skatuves? Kas tavai mūzikai ir piemērotāks formāts – ieraksts vai koncerts?

Man patīk spēlēt dzīvajā. Tā ir lieta, par kuru iepriekš ļoti, ļoti ilgi sapņoju. Bet tajā pašā laikā būt mājās arī ir jauki. Es pieļauju, ka tur strādā tas princips, ka zāle vienmēr citur ir zaļāka. Esot mājās, vienubrīd paliek garlaicīgi, bet, esot prom, māju sāk pietrūkt.

Ir grūti precīzi definēt tavas mūzikas žanru: tas nav tīrs pops, tā nav arī vienkārša elektroniskā mūzika – tajā parādās daudz r’n’b elementu, arī dažas hausmūzikas iezīmes. Kurš no visiem žanru atzariem tev šķiet vispiemērotākais?

Kad domāju par savu mūziku šādā veidā, man šķiet, ka tas ir mikslis starp dažādu laiku un virzienu popmūziku. Taču savā būtībā tur vienkārši atspoguļojas mana un Džeremija Grīnspana [Džesijas Lanzas studijas biedrs, vairāku dziesmu līdzautors – red.] mīlestība pret dziesmu veidošanu. Tieši tas arī ir tas process, kas visu savelk kopā.

Tavi darbi ir ieturēti izteikti minimālistiskā stilā. Vai tas ir apzināts lēmums?

Man pašai, paskatoties uz to no malas, šķiet, ka manas labākās dziesmas balstās vienkāršā melodijā un vienkāršos paņēmienos. Tā nu es cenšos rakstīt šādā veidā.

Abos tavos albumos ir ļoti daudz cilpu un semplu – mūsdienās tā ir ierasta prakse, bet tu pamanies atrast ļoti neparastus skaņu avotus. Kur šos paraugus meklē? Vai to kontekstam ir nozīme?

Pavadu daudz laika, strādājot ar sempliem, jo man tas sagādā prieku – klausīties citu mākslinieku mūziku un pārtvert to skanējumu vai arī skatīties video «YouTube» un atrast tur kaut kādus interesantus skaņu fragmentiņus. Patiesībā tas ir tikai veids, kā pavadīt laiku prokrastinējot, kamēr nevaru saņemties darīt kaut ko nopietnu, bet tajā pašā laikā darot kaut ko produktīvu.

Līdzās džeza studijām tu arī pati esi pasniegusi mūziku – mācot bērnus skolā. Ir diezgan maz zināmu mūziķu, kas darījuši ko tādu. Vai tas ir mainījis to, kā tu uztver mūziku?

Man patika mācīt un bija ļoti jauki redzēt, kā bērnos uzliesmo interese par to, bet tomēr visērtāk jūtos, veidojot pati savu mūziku.

Kādā intervijā teici, ka Hamiltona [samērā maza pilsēta Kanādā, kur Lanza dzīvo – red.] neļauj uzpūst pašam savu ego un tas nāk par labu radošam darbam. Es pieļauju, ka videi attiecīgi ir nozīme tavā radošajā procesā. Pēdējo gadu laikā tu daudz laika pavadi koncertu turnejās – kā tas ietekmē tavu darbu?

Jā, Hamiltona ir lieliska, jo nevienu tur neinteresē tas, ko daru, un visi joprojām prasa, kad piedalīšos «Canadian Idol» konkursā. Lai vai kā, esot tūrēs, man ir iespēja klausīties ļoti daudz mūzikas – mūziku, kuru jau sen esmu gribējusi dzirdēt. Strādāt pie jaunām dziesmām gan sanāk visai maz, jo esmu aizņemta ar «South Park» skatīšanos.

Kas ir tas, ko tu pēdējā laikā klausies?

Man patīk klausīties jaunu mūziku. Laiku pa laikam gan sanāk iesprūst vecu, sen labi zināmu dziesmu sarakstos, bet jaunas mūzikas meklējumi aizņem ļoti daudz mana laika.

Vai tev ir kādi konkrēti nākotnes plāni?

Pieķerties jaunām dziesmām. Tā nu nāksies pagaidīt un skatīties, kas no tā visa sanāks.

_{Džesijas Lanzas koncerts teātra nama «Jūras vārti» Jaunajā zālē gaidāms šo sestdien, 25. martā. Koncerta ievadā muzicēs «MNTHA», bet pēc tā dejas no savām vinila platēm spēlēs Uldis Rudaks. Biļetes uz koncertu nopērkamas «Biļešu servisa» tīklā. To cena šobrīd – 7.00 EUR, bet, koncertam tuvojoties, biļešu cena pieaugs.}