Benksijs ir britu grafiti mākslinieks un filmu autors, kura vārds un identitāte plašākai publikai nav zināmi. Viņš mēdz uzrasties visnegaidītākajās pasaules vietās un uz sienām atstāt savus grafiti, parasti par politiski vai sociāli būtiskām tēmām. Vairāki viņa zīmējumi rotā mūri, kas norobežo Izraēlu no Palestīnas, tāpat savus darbus mākslinieks atstājis ari Gazas sektora teritorijā. Medijos nereti izskan dažādi paziņojumi par mākslinieka identitāti, bet neviens no tiem nav ticis apstiprināts. Dzirdētas pat versijas, ka Benksijs patiesībā ir sieviete, kā ari septiņu mākslinieku grupa.

Bētlemē apskatām divus īpašus grafiti - baltu dūju ar bruņuvesti mugurā, kas ari tiek uzskatīta par Benksija mākslas darbu (tā gan tapusi uz ēkas sienas, nevis uz Izraēlu un Palestīnu norobežojošā mūra), un attēlu, kurā maza meitenīte pārbauda Izraēlas kareivi. Šis ir ļoti populārs darbs, kura reprodukcijas redzamas daudzviet Palestīnā. Pārsteidz gan tas, ka oriģinālais darbs tagad ir aiz stikla un tam apkārt izveidots suvenīru veikals. Tātad Benksija slavenais grafiti nu vērojams veikalā.

Izaugt bēgļu nometnē

Šajā dienā Bētlemē apmeklējam arī bēgļu nometni. Bēgļu nometnēm Palestīnā (tādas ir vairākas) ir visai sena vēsture. Nenoliedzami, sena ir ne tikai šīs valsts, bet arī konfliktu vēsture reģionā. Apraksts tūrisma ceļvedī par šo reģionu liecina, ka Pirmā pasaules kara gados svētajā zemē dzīvoja apmēram pusmiljons Palestīnas arābu un apmēram 85 000 ebreju. Divdesmit gadu laikā līdz Otrajam pasaules karam Jafas un Haifas ostā ieradās apmēram 250 000 ebreju, kuri apmetās uz pastāvīgu dzīvi Palestīnā. Katrs jaunais imigrantu vilnis veicināja spriedzi attiecībās starp palestīniešu un ebreju kopienām. Šajā laika posmā Palestīnas pārvalde kļuva ne pārāk ērta britiem. Briti nodeva to ANO pārziņā. 1947. gada novembrī ANO nobalsoja par svētās zemes sadalīšanu arābu un ebreju valstīs, Jeruzalemes pārvalde tika uzticēta starptautiskai administrācijai. Sadursmes starp ebrejiem un palestīniešiem arvien pastiprinājās, jo gan vieni, gan otri līdz britu mandāta beigām centās iegūt pēc iespējas vairāk teritoriju. 1948. gada maijā, britu atkāpšanās priekšvakarā, Dāvids BenGurions pasludināja Izraēlas valsts dibināšanu. Tūlīt arī sekoja arābu valstu - Libānas, Sīrijas, Irākas, Jordānijas un Ēģiptes - kopīgs uzbrukums, lai iznīcinātu jaundibināto ebreju valsti. Kaujas turpinājās līdz pamiera noslēgšanai 1949. gada decembrī. Bruņotā cīņā Izraēla ieguva jaunas zemes - līdz 1948. gadam ebrejiem piederēja nepilni septiņi procenti Palestīnas teritorijas, bet kara noslēgumā - apmēram 80. Aptuveni 500-700 tūkstoši palestīniešu bija spiesti doties trimdā uz tuvējām arābu valstīm un bēgļu nometnēm.

Arī Deišehas bēgļu nometne Bētlemē dibināta 1948. gadā, lai izmitinātu daļu cilvēku, kuri izraidīti no Izraēlas iekarotajām zemēm. Šī ir lielākā no trijām bēgļu nometnēm Bētlemes apgabalā - viena kvadrātkilometra teritorijā dzīvo aptuveni 13 000 iedzīvotāju (nav drošas informācijas par precīzu skaitu - dažādos avotos tas svārstās no 10 000 līdz teju 15 000).

Munters Isa (Munther Issa), kurš mūs uzņem nometnē, uzaudzis Deišehā. Mūsu grupai viņš rāda melnbalto fotogrāfiju izstādi, kas tapusi 1991. gada bērnu nometnes laikā - tur Munters redzams bērnībā. Viņš optimistiski atzīst: «Ticu, ka situācija tomēr var mainīties un kādreiz mēs būsim brīvi savā zemē.»

Nometnē aktīvi darbojas sabiedriskā organizācija «Schoruq» (saullēkts - arābu val.), kas dibināta 2012. gadā. Organizācijas telpās izveidota mūzikas ierakstu studija, kurā savas dziesmas ierakstīt var jaunieši, kas brīvajā laikā iesaistījušies kādā no kolektīviem. Īpaši uzteikta tiek meiteņu repa grupa.

Lielākā problēma Deišehas bēgļu nometnē ir gana sliktie sadzīves apstākļi, kādos iemītniekiem jādzīvo. Regulāri ir problēmas ar elektrību un pieejamo ūdens daudzumu, jo to kontrolē Izraēlas puse. Ūdens tvertnes tiek piepildītas divas reizes nedēļā, bet ar to nav pie tiekami tik lielam iedzīvotāju skaitam. Ja ūdens beidzas pirms nākamās uzpildes, nākoties iztikt vai ūdeni pirkt klāt pašiem (ja to var atļauties). Tiesa gan, no dažiem Palestīnas iedzīvotājiem izskan ari viedoklis, ka dzīvot šādā nometnē daļai bēgļu statusa īpašnieku vienkārši ir izdevīgi, jo ne par ko nav jāmaksā. Apskatot teritoriju, gan nerodas pārliecība, ka kāds gribētu, lai viņa bērni uzaug šādā vietā. Ticamāk - ja vien tāda iespēja būtu, ģimenes izvēlētos dzīvot citur.

Pirmās sacelšanās («intifada» - arābu.val.) laikā 1987. gadā Izraēlas drošības dienesti ap Deišehas nometni uzbūvēja žogu, atstājot tikai vienu brīvu ieeju. Tagad gan žoga vairs nav, bet vēl arvien redzams, kura bijusi centrālā ieeja nometnē. Otrās sacelšanās laikā 2005. gadā Izraēlas armija veica daudzas kratīšanas un arestus nometnes iedzīvotāju mājās. Arī tagad, lai gan Deišeha atrodas Palestīnas teritorijā, bruņoti Izraēlas karavīri šeit mēdz arestēt, viņuprāt, aizdomās turamus cilvēkus.

Skaties, pa kuru logu gribi, - mūris

Svētajā Zemē daudzas vietas saistās ar bībeliskiem notikumiem un citām vēstures un kultūras vērtībām. Uz Jeruzalemes ceļa netālu no robežkontroles punkta starp Izraēlu un palestīniešu teritoriju atrodas Jēkaba sievas Raheles kapenes. Rahele bija māte diviem no 12 Jēkaba dēliem. Šī ir trešā nozīmīgākā jūdaisma svētvieta, ko godā arī musulmaņi. «Kapenes» sastāv no klints, kas pārsegta ar samta drānu, un 11 akmeņiem - tie simbolizē 11 brāļus, kuri bija dzīvi laikā, kad Rahele nomira dzemdībās. Ēku ap kapenēm uzcēla Osmaņu periodā (1620) un vēlāk restaurēja. Pēc tradīcijas šo svētvietu apmeklē ebreju sievietes, kuras vēlas ieņemt bērnu. Diemžēl šīs svētvietas iekļaušana Izraēlas teritorijā radījusi ne pārāk patīkamu situāciju Džordža un Arletes (George, Arlette Anastas) Anastasu ģimenei - Izraēlas uzbūvētais teju desmit metru augstais mūra žogs viņu māju ietver no trīs pusēm, jo šajā vietā tas met īpašas cilpas, lai norobežotu militāro bāzi un Raheles kapenes. «Kādreiz mūsu ģimenei bija attīstīts bizness, bet no gandrīz visa nācās atteikties. Palicis tikai suvenīru veikaliņš pašu mājā. Mūsu zeme ir konfiscēta. Otrās «intifadas» laikā mūsu māja atradās šāviņu krustugunīs un bērni izauguši bailēs. Lieki piebilst - pat ja mēs vēlētos pārcelties citur, kurš gan gribētu pirkt šo māju, ko no trīs pusēm ierobežo augsts mūris? Arī tūristi, protams, te ierodas reti,» par savu dzīvi, ko visai tieši ietekmējusi mūra uzcelšana, stāsta Arlete.

Interesanti (viņiem gan tas nešķiet aizraujoši kā tūristam, bet gan nomācoši) - Arletes ģimene bez īpašas atļaujas nedrīkst doties uz savas mājas jumtu, pat ja nepieciešams veikt kādus remontdarbus, jo turpat blakus atrodas militārā bāze. «Atceros laikus, kad bieži braucām uz Jeruzalemi, jo dzīvojam netālu. Tagad to drīkstam, izņemot īpašu atļauju speciālos gadījumos. Neticu, ka kaut kas tuvākajos gados mainīsies, bet ļoti gribētu piedzīvot brīdi, kad mēs varētu dzīvot brīvā valstī un pārvietoties brīvi, ceļot kopā ar bērniem,» teic Arlete.

Arlete mums parāda spraugu mūra betonu salaiduma vietās, pa kuru var paskatīties uz Raheles kapenēm, kuras apmeklē ebreji un Svētās Zemes tūristi. Viņai pašai gan nekādas vēlmes vērot šo objektu neesot, pārāk skumjš šķiet fakts, ka dzīve tagad jāpavada iesprostotai starp mūra sienām.

Autores brauciens uz Palestīnu ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338- 309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, ko Latvijā īsteno biedrība «Zaļā brīvība». Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.