Kas ir Jelgava?

Kādu daļu no tās sajūtas, ko palestīnieši piedzīvo ikdienā, īpašos robežpunktos tikai ar speciālu atļauju šķērsojot robežu, var izbaudīt ikviens, kurš ielidojis Telavivas lidostā, lai apmeklētu Svēto zemi. Tiek uzdoti jautājumi. Kāpēc esat ieradies? Kuras pilsētas plānojat apmeklēt un kāpēc? Vai pirmo reizi esat Izraēlā? Kurš apmaksā jūsu braucienu? Kur esat apmeties? Man pajautā arī, kāpēc pasē rakstīts vārds «Jelgava» un ko tas nozīmē. Tikpat labi varot tikt uzdots, piemēram, jautājums - kā sauc tavu vecotēvu. Cenšos pases pārbaudītājam izskaidrot, ka Izraēlā esmu ieradusies ES apmaksātā projektā, kas tiek organizēts speciāli žurnālistiem. Brauciena organizatori jau pirms tā mūs ir brīdinājuši, ko labāk nepieminēt. Zinām, ka Palestīnas pilsētas drīkst piesaukt tikai gadījumā, ja tiek tieši jautāts par tām. Tēloju muļķi un stāstu, ka visu braucienu organizē somi un es neesmu pārliecināta, tieši kuras pilsētas apmeklēsim, lai gan, protams,

ļoti labi zinu, ka lielāko daļu laika pavadīsim tieši Izraēlai nepatīkamajā Palestīnas teritorijā.

Pēc tam no lietuviešu kolēģa uzzinu, ka viņš tincināts krietni vairāk. Vispirms viņu apturējis drošībnieks jau brīdī, kad viņš tikai devies virzienā uz pasu kontroli. Nācies atbildēt uz daudziem jautājumiem, kā arī uzrādīt brauciena organizatoru ielūguma vēstuli. Tas pats vēlreiz atkārtojies arī pasu kontrolē. Ukrainiete Jeļena, ar kuru iepazīstos lidmašīnā (uz Telavivu lidoju caur Kijevu), stāsta, ka dodas uz Izraēlu jau trešo reizi, bet neomulīgā sajūta iztaujāšanā pasu kontrolē nemazinās. «Nekad nevari zināt, vai tevi ielaidīs,» teic Jeļena. Viņa lido pie draugiem, kas dzīvo Jeruzalemē, un plāno tur pavadīt divarpus mēnešu. Tie, kurus valstī neielaiž, esot spiesti gaidīt nākamo tās pašas aviosabiedrības reisu atpakaļ. Vēlāk dzirdu stāstu, ka tas nav nekāds prieks tiem, kas lido ar aviosabiedrībām, kuras piedāvā tikai pāris lidojumu nedēļas laikā, piemēram, «Wizzair». Kādai meitenei nācies gaidīt uz atpakaļreisu četras dienas.

Ar Jeļenu reizē pieejam katra pie sava pasu kontroles lodziņa. Pēc iztaujāšanas, saņēmusi nelielu lapiņu, kas Izraēlā kalpo vīzas vietā un jāsaglabā visu ceļojuma laiku, kādas minūtes vēl pastāvu cerībā sagaidīt Jeļenu, tomēr tas neizdodas. Tā kā sarunāts, ka mani lidostā sagaidīs cilvēks no viesu nama, ļoti ilgi kavēties nevēlos. Tajā brīdī man vēl nav priekšstata par pašu vietējo iemīļoto teicienu «arābu laiks» (arabic time - angļu val.), ko viņi piesauc regulāri. Tas nozīmē, ka gandrīz nekas nenotiek sarunātajā laikā, bet gan vēlāk. Tā arī neuzzinu, vai Jeļenai ir izdevies iekļūt Izraēlā.

Latvijas vēstniecība Izraēlā informē, ka tūristu skaits 2015. gadā samazinājies par 11 procentiem. Viesnīcu noslogojums ārzemju tūristiem (36 procenti) ir pat zemāks nekā 2014. gadā (41 procenti), kad militārās operācijas «Protectiv edge» dēļ bija ievērojami mazāk tūristu nekā iepriekšējos gados. Daļēji tas izskaidrojams ar ekonomisko krīzi Krievijā, taču «Travel and Competetivness Index» (dati par 141 valstīm) uzrāda tendenci, ka Izraēlas kā tūrisma valsts pievilcība samazinās (2009. gadā - 36. vieta, 2015. gadā - 72. vieta).

Žurnālistu grupa (pa vienam cilvēkam no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Slovākijas un grupas koordinatore no Somijas), kas piedalās šajā projektā, tiek izmitināta viesu namā «Dar Al Balad» Beitsahūrā (Beit Sahour) - pilsētā, kas atrodas pāris kilometru attālumā no Bētlemes, Palestīnas teritorijā. Jau pirms tam esam brīdināti, ka bez vajadzības pasu kontrolē nevajag minēt mūsu apmešanās vietu, vien tad, ja par to tiek jautāts. Tāpat rekomendēts tiek kā pamatojumu minēt cenu atšķirības (Bētleme ir daudz lētāka nekā Izraēlas pilsētas).

Nokārtotā eksāmena svinības

No rīta viesu namā pamostos, dzirdot mašīnu skaņas signālus - ik pa brīdim tālumā atskan pīpināšana un izsaucieni, bet ēkā īsti nevar saprast, cik tālu tas ir un kas tur notiek. Iepriekšējā vakarā ieradusies mūsu brauciena koordinatore Anna no Somijas, lietuvietis, es un igauniete. Somiete un igauniete ieradušās vēlu naktī, čeham un slovākietei paredzēts ierasties tikai tajā dienā. Īsti nezinot, ko iesākt, kopā ar lietuviešu kolēģi pēc brokastīm nolemjam nedaudz pastaigāt pa Beitsahūru. Izejot uz ielas, sastopam daudzas mašīnas, kas, skaļi taurējot, pārvietojas pilsētiņas ielās. To vaļējos logos sasēdušies jaunieši, kas acīm redzami par kaut ko līksmo un gavilē, skaļiem saucieniem sagaida ikvienu garāmgājēju un māj uz ielas iznākušajiem veikaliņu pārdevējiem. Vēlāk noskaidrojam, ka jaunieši pilsētas ielās atzīmē vidusskolas beigšanas eksāmena nokārtošanu. Tas ir gana sarežģīts, un ne visiem to izdodas nolikt, savukārt bez tā nav izredžu startēt studijās kādā augstākā mācību iestādē. Līdz ar to ielās devušies visi laimīgie eksāmenu nokārtojušie, lai pilsētai darītu zināmu, ka viņiem tas ir izdevies.

Dienas gaitā, gaidot Čehijas un Slovākijas žurnālistus, kam jāierodas vakarā, aizdodamies arī īsā vizītē uz Bētlemi, kas ir turpat blakus mūsu mītnes pilsētai. Anna iepriekš vairākus gadus dzīvojusi Palestīnā un tieši šajā apkaimē un sastop paziņas, piemēram, vietējā tirdziņā. Tiekam uztverti kā viņas draugi, tāpēc varam par daudz labāku cenu iegādāties palestīniešu lakatus, mums laipni tiek piedāvāta arābu kafija, kuru pasniedz ļoti stipru un saldu (palūdzam, lai mums cukuru tik daudz neliek) un ar pievienotu kardamonu. Pirmajā mirklī šķiet savdabīgi, bet garšo patiešām labi.

Pirmajās vakariņās vietējā restorānā iepazīstam arī arābu ēšanas tikumus - ēst daudz un labi. Maltītes sākumā parasti pasniedz uzkodu plati (arābu valodā - meze), kurā neiztrūkstošs, protams, ir šī reģiona iedzīvotājiem tik iemīļotais humuss un pitas maize. Pie gandrīz visiem galdiņiem tiek kūpinātas ūdenspīpes, un kāds restorāna darbinieks visu laiku uzmana, lai tām neapdzistu ogles. Jūtamies pamatīgi paēduši no uzkodām, jo tās tiek piedāvātas bagātīgas un tukšo trauku vietā uzreiz tiek atnesti pilni. Tāpēc esam diezgan šokēti, kad galdā tiek likta vēl trīs veidu gaļa ar frī kartupeļiem, bet veģetāriešiem - zivs.

Pēc eksāmeniem - universitāte

Nākamajā dienā, kad visa grupa esam pilnā sastāvā, dodamies pirmajā nopietnajā vizītē uz Bētlemi, kur mūsu mērķis ir Bētlemes universitāte. Tā dibināta 1973. gadā un savas pastāvēšanas laikā Izraēlas ietekmē 12 reižu bijusi uz laiku slēgta. Visilgākais no šiem dīkstāves posmiem bijis no 1987. gada oktobra līdz 1990. gada oktobrim. Ik dienu tās aptuveni 3000 studentiem, lai apmeklētu studijas, jāsastopas ar ceļošanas ierobežojumiem, šķērsojot robežpunktus (ja viņi nedzīvo universitātes tuvumā).

Universitātes pārstāvis Demitrs Avards (Demitri Awward) atzīst, ka šī ir meiteņu universitāte - vairāk nekā 70 procentu studējošo ir sievietes. Savukārt pēc reliģiskā sadalījuma aptuveni 75 procenti studējošo ir musulmaņi, bet 25 procenti - kristieši. Visvairāk studējošo izvēlas apgūt pedagoģiju, tāpat mākslu un biznesu. «Man gan mīļākā programma ir viesnīcu menedžments un tūrisms, jo šeit viņi mācās arī gatavot ēst. Man pašam ļoti patīk ēst gatavošana,» ar smaidu teic Demitrs. Gan viņš, gan sabiedrisko attiecību speciālists Džordžs Rišmavi (George N.Rishmawi) stāsta, ka universitāte ir vieta, kur jauniešiem apgūt, kā dzīvot un mācīties ne tā, kā ierasts, «ārpus rāmjiem» («out of boxes» - angļu val.), jo viņi nereti nav bijuši tālāk par savu vietējo ciemu vai pilsētu un šeit var iegūt plašas zināšanas par pasaulē notiekošo, izprast kultūru un reliģiju atšķirības.

Universitātē sastopam studenti no Hebronas Jasmīnu (Yasmine). Demitrs viņu liela kā ļoti čaklu studenti un izsaka cerību, ka universitātē būs arvien vairāk studējošo arī no tik konservatīvām pilsētām kā Hebrona. Tā ir izteikta musulmaņu pilsēta, kurā piedevām jau gadiem nerimst politiskā spriedze starp Palestīnas pilsoņiem un Izraēlas apmetņu iedzīvotājiem.

Lai arī Hebronā tradīcijas tiek vērtētas ļoti augstu un musulmaņu sievietes pārsvarā staigā tradicionāli tērpušās, Jasmīna ģērbusies tāpat kā daudzas Rietumu pasaules studentes - džinsos un blūzītē. Viņa pārliecināti skaidro savu uzskatu:

«Nedomāju, ka reliģija ir tas, kas cilvēkam mugurā, bet gan - ko jūti. Reliģijai jābūt katra paša izvēlei un pārliecībai, un ir vienalga, vai tev galvā ir lakats vai nav!»

«Ceru, ka kādreiz cilvēki Palestīnā varēs justies brīvi, nevis kā ieslodzīti mazā, šaurā kastītē, kurā pat nedrīkst brīvi pārvietoties, no kuras neļauj iziet ārā. Tā ir drausmīga sajūta,» teic meitene. Viņai uz studiju laiku nācies pārcelties uz Bētlemi. Sākotnēji meitene mēģinājusi braukāt no dzimtās Hebronas, bet kopā ar ģimeni nolemts, ka tas tomēr viņai ir gan bīstami, gan sarežģīti. Jasmīna atzīst:

«Nekad nevari zināt, kāds garastāvoklis būs Izraēlas karavīram robežpunktā. Iespējams, viņš pusstundu pārbaudīs tavas somas saturu un uzdos daudzus jautājumus. Varbūt tur būs gara rinda ar citiem palestīniešiem. Tu nevari paredzēt, cik ilgā laikā nokļūsi vajadzīgajā vietā.»

Studente stāsta, ka savas dzīves laikā dažas reizes pabijusi Jeruzalemē, bet varot nosaukt daudzus savus paziņas, kas tur nav bijuši nekad. «Tā ir pazemojoša sajūta, ka jālūdz speciāla atļauja un jāiesniedz pamatojums, ja vēlamies aizbraukt uz Jeruzalemi,» uzskata Jasmīna.

_{Autores brauciens uz Palestīnu ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338- 309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, ko Latvijā īsteno biedrība «Zaļā brīvība». Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.}