Nepālā ierodamies nedēļas nogalē, kad valstī hinduisma ticībā esošās sievietes svin savus svētkus. Dabiski skaistās nepālietes tērpjas krāšņajos sari, kas rotāti stikla pērlītēm, krāsojas, dzied un dejo. Reizi gadā viņām ir oficiāli atļauts svinēt no sirds, un liela daļa to arī dara. Sievietes priecājas, gavē un lūdz dievam Šivam veiksmi, veselību un ilgu mūžu, taču nevis sev, bet vīram. Tās, kas nav precējušās, dara visu to pašu, lai viņām tiktu pēc iespējas labāks dzīvesbiedrs. Tā ir pirmā iepazīšanās ar vēsturiski izveidojušos situāciju Nepālā, kad vīrieši tiek uzskatīti par pirmās, bet sievietes – par otrās šķiras cilvēkiem.

«Teej» jeb «Tij» Nepālā atklāj festivālu sezonu, kad gada laikā tiek nosvinēti vairāk nekā 50 nacionālo un reliģisko svētku. Nacionālajiem ir skaidri zināms datums, bet reliģiskie katru reizi iekrīt citā dienā – «Tij» tiek svinēti augustā vai septembrī. Kā vēsta vietējais laikraksts «Nepali Times», tā ir diena, kas veltīta sievietēm, taču pašas sievietes to vērtē pretrunīgi. Lielākā daļa svin, lūdzas, izpilda ūdenī iemērkšanās rituālu, krāsojas sarkanas un zaļas un veic kopīgu mazgāšanās rituālu, lai aizskalotu grēkus un izlūgtos ilgu mūžu vīram. Citas šos svētkus uzskata par darbībām, kas iemūžina sieviešu iztapšanu un nolemtību.

Tie tiek uzskatīti arī par sieviešu solidaritātes un māsības svētkiem. Pēdējos gados tie ir arī pieteikums dzimumu līdztiesībai mājās, darbā un valsts struktūrās. Jaunā Nepālas konstitūcija nosaka – visā valsts sektorā trešdaļai darbinieku jābūt sievietēm, taču pašreizējā Ministru kabinetā viņu ir tikai trīs no 31 ministra. Lai tiešām varētu runāt, ka valstī pastāv demokrātija, katrai sievietei ir jābūt tiesībām saņemt pilsonību tāpat kā vīriešiem, jābūt vienlīdzīgām mantojuma gadījumā, viņas nedrīkst ciest no vardarbības. Bet pie tā Nepālā vēl daudz jāstrādā.

Māja uz sievietes pleciem

Iepazīstoties ar Nepālas sieviešu ikdienu, grūti pieņemt, ka pilnīgi visas rūpes par māju un ģimeni ir uz viņu pleciem. Tiesa, pēc šādiem piemēriem nemaz nav jābrauc uz otru pasaules malu, tepat Latvijā tādu netrūkst, taču Nepālā tam ir smagākas sekas. Sieviete, kas ir piesieta mājai un bērniem, nevar mācīties, pilnu dienu strādāt algotu darbu, līdz ar to cieš valsts ekonomika.

Irku ciematā netālu no Čataras apmeklējām 14 un astoņus gadus vecu meitu mammu Adžagu Dangalu. Ik dienu viņa ceļas sešos no rīta, tad dodas 15–20 minūšu garā ceļā pēc ūdens, sagādā zāli vērsim, pagatavo brokastis bērniem, palaiž viņus uz skolu. Viņa gatavo arī pusdienas, sagaida bērnus mājās no skolas. «Ārzemēs es būtu bagāta,» saka Adžaga, zinot, ka daudzas nepāliešu sievietes dodas strādāt par mājkalpotājām uz citām valstīm. (Nepālietēm ir priekšstats, ka pasaulē katrā mājsaimniecībā ir pa kalpotājai, kas paveic visus mājas darbus, un pašai sievietei nekas nav jādara.) Adžaga strādā arī pastā. Pēc zemestrīces darba ir mazāk, daudz nopelnīt nevar, taču viņa ir priecīga, ka iespējams izrauties ārpus mājas. Adžagai ir 32 gadi, vidusskolas izglītība, un viņa vēlētos arī studēt, taču tam neatliek laika. Tikmēr viņas bezdarbnieks vīrs dienu pavada mājās. Tomēr nedrīkst teikt, ka vīrieši nedara pilnīgi neko. Viņi ir galvenais spēks, kurš Nepālai palīdz atgūties pēc zemestrīces, atjaunojot nopostītos ceļus, atjaunojot vai būvējot mājas. Darbošanos redzam arī ciematā – vīri strādā, lai akmens kolonas atkal savienotu jumts un cauri tām nespīdētu kalnu ainava. Bet pārsimts metrus tālāk vietējie un kaimiņu ciemata vīri ceļ sabrukušās mājas vietā citu – nu jau pēc jaunajiem valsts izstrādātajiem noteikumiem.

Labāk strādā dzimtenei

Nepālas lielākā eksporta prece ir cilvēki. Tā par valsts šodienu saka vietējie. Sākotnēji tas var šķist kā joks, taču Nepāla ir demogrāfisku pārmaiņu priekšā. Cerot uz labāku dzīves kvalitāti, kalnu ciematos iedzīvotāju skaits sarūk. Pēdējos desmit gados tas krietni samazinājies – cilvēki pārceļas uz pilsētām, līdzenumiem vai dodas strādāt uz ārzemēm.

Ārpus valsts atrodas aptuveni piektā daļa nepāliešu, un lielākā daļa no viņiem ir vīrieši vecumā no 20 līdz 35 gadiem, ziņo «Nepali Times». Tas nevar palikt bez sekām sadzīvē. Augusi sieviešu loma ne vien ģimenē, bet arī kopienās. Arī vidusskolās un augstskolās studenšu skaits palielinājies, kas nebūtu iedomājams vēl pirms gadiem desmit divdesmit. Sievietes sākušas uzņemties vīriešu darbus, kļūstot par sabiedriskā transporta vadītājām, iesaistoties celtniecībā un namu rekonstrukcijā, īpaši jau zemestrīces ietekmētajos reģionos. «Vēl pirms desmit gadiem mēs neko tādu nebūtu varējuši iedomāties,» braucot cauri Dolahai, teic mūsu ceļabiedrs Anurags un rāda uz sievieti, kas tradicionālajā nepāliešu grozā uz galvas nes šķembas. Palielinoties sieviešu lomai sabiedrībā, tā ir iespēja viņām ne vien gūt papildu ienākumus, bet arī paaugstināt pašapziņu.

Daļa ārzemēs pabijušo nepāliešu ir atgriezušies un savā pieredzē dalās ar radiniekiem un paziņām. Irku sastopam arī kādu jaunu sievieti, kura auklē piecus mēnešus veco dēlēnu. Viņa četrus gadus nostrādājusi elektronisko preču kompānijā Malaizijā, kur iepazinās ar vīru – interesanti, bet viņš nāk no tā paša ciemata. Sieviete darbu meklēja aģentūrā, bet bieži gadās, ka viena apsolītā darba vietā nākas strādāt pavisam citu. Arī šī sieviete drēbju un cepuru ražotnes vietā tika pie ilgām stundām elektropreču rūpnīcā. Darbadiena ilgusi 12 stundu. Ja darbinieki strādāja neefektīvi vai viņus māca miegs, viņi tika sisti. Tomēr vīram sieviete nekad nesūdzējās – negribēja, lai viņš uztraucas. Sieviete stāsta, ka vīrs pret viņu nekad nav pacēlis roku, balsi gan. Kad jaunā sieviete palika stāvoklī, nācās lauzt darba līgumu, lai atgrieztos mājās. Tā kā viņa nenostrādāja nolīgto laiku, vajadzēja samaksāt līgumsodu. Lidmašīnas biļeti sarūpēja vīrs, un abi kopā uz laiku atgriezās. Mūsu apmeklējuma brīdī bija pagājuši trīs mēneši, kopš vīrs ir atkal Malaizijā, kur viņš strādā ziepju un eļļu rūpnīcā. Gan viņš pats, gan jaunā sieviete vēlas, lai ģimene atkal būtu kopā, taču tas nav iespējams ātrāk par darba līguma beigām. Atlikuši vēl divi gadi. Taču atpakaļ tikt nav nemaz tik viegli – stājoties darbā, tiek atņemti dokumenti, par līguma laušanu jāmaksā sods. Turklāt Malaizijā korupcija sit augstu vilni. Šobrīd sieviete bērnu auklē bez vīra, taču ir laimīga, ka var to darīt dzimtenē. Viņa ir pārliecinājusies, ka Malaizija nav sapņu zeme, kā tas šķita iepriekš. «Labāk smagi strādāju savā dzimtenē,» tā sieviete.

Vīrs prom, sieva saimnieko

Viena pati dēlu un divas meitas audzina arī 32 gadus vecā Kanči Lama. Viņas vīrs jau ilgāku laiku strādā galvaspilsētā Katmandu par autovadītāju. Viņš arī ir galvenais ģimenes aprūpētājs – katru reizi, kad atbrauc pie savējiem, atved naudu iztikai. Ģimene pēc zemestrīces dzīvo pagaidu skārda mājā un pamazām krāj jaunai, kā arī gaida palīdzību no valsts. Vecākais dēls un meita apmeklē skolu. Kanči stāsta, ka pēc zemestrīces bērni joprojām ir nedroši – atrasties skolā viņiem ir bail, mājās viņi jūtas pasargāti. Sieviete nav apsvērusi domu pārcelties uz kādu citu vietu. «Kur lai es dodos? Pat ja pārdotu visu, kas man ir, ar to nepietiktu jaunai dzīvei,» viņa saka. Kanči neredz arī iespēju doties pie vīra uz Katmandu, jo tur dzīvošana ir dārga. Turklāt tagad viņa var turēt kazas un vistas, kaut ko izaudzēt, tā nodrošinot sev pārtiku. Pilsētā Kanči to nevarētu darīt.

Došanās strādāt uz ārvalstīm labākas dzīves meklējumos ir kļuvusi teju vai nekontrolējama. Pasaulē laimi meklēt dodas galvenokārt jauni vīrieši. Liela daļa šādu ceļu izvēlas apstākļu spiesti, lai palīdzētu ģimenei atmaksāt kredītu, ko vecāki aizņēmušies no negodprātīgiem cilvēkiem. Izmantojot zemo lasītprasmi, izglītotības līmeni un cilvēku nelaimes, daudzi aizdevēji piespiež nepāliešus parakstīt neizdevīgus aizņēmuma līgumus. Viņiem šāda naudas izkrāpšana ir bizness. Tie, kas izvēlas aizceļot, cer, ka par darbu ārpus Nepālas saņems labu algu, varēs palīdzēt mājiniekiem un atgriezties. Tomēr bieži vien viņi tur gadiem strādā mazkvalificētu darbu sliktos apstākļos, no kā rodas veselības problēmas. Sekas ir smagas – pēc vairākiem gadiem jauni vīrieši, spējuši tikai atpelnīt ceļa naudu, smagi saslimst, kļūstot par apgrūtinājumu ģimenei, vai pat iet bojā. Nozīmīgajai kredītņemšanas problēmai vairāk pievērsies Nepālas Izmeklējošās žurnālistikas centrs (cijnepal.org.np).

Sievietes sargā sievietes

Tomēr vēl lielāka problēma par brīvprātīgu valsts pamešanu ir cilvēku tirdzniecība, no kuras cieš sievietes. Kā vēsta interneta vietne 3angelsnepal.com, katru dienu vairāk nekā 50 jaunu meiteņu un sieviešu tiek izvestas no Nepālas. Uz Nepālas un Indijas robežas, kas stiepjas vairāk nekā pusotra tūkstoša kilometru garumā, ir tikai 14 kontroles punktu. Tas dara iespējamu ik gadu no valsts izvest vairāk nekā 20 tūkstošus sieviešu vecumā no 12 līdz 25 gadiem vai pat jaunākas un piespiest sniegt pakalpojumus galvenokārt Indijā. Daļa tiek nolaupītas un sazāļotas, citām tiek piedāvāts labi apmaksāts darbs, vēl kādai – apprecēties. Nonākot bordeļos, viņas tiek novērtētas. Jo jaunāka meitene, jo augstāka cena par viņu tiek prasīta. Sevišķi vērtīgas ir jaunavas, jo pastāv uzskats – jaunava no Nepālas var izārstēt AIDS slimnieku Indijā. Nonākot verdzībā, sievietēm draud slimības, vardarbība un pat nāve. Trīs gadu laikā, izvietojot pārbaudes punktus uz robežas, organizācijai izdevies izglābt 4000 sieviešu, kuras nonāk atpakaļ ģimenē vai drošā patvērumā, kur tiek rehabilitētas un izglītotas.

Nepāla cilvēku tirdzniecības ziņā ir viena no līderēm pasaulē. Reģionos ap galvaspilsētu Katmandu tā tas bijis arī iepriekš, bet sevišķi situācija pasliktinājās pēc zemestrīces pagājušā gada pavasarī. Sindupalčoka, Nuvakota, Dadinga, arī Kavre, Makvanpura un Dolaha ir nedrošākie reģioni. Vecākus un mājas zaudējušās meitenes nav pasargātas. Lai reģionā palielinātu drošību, regulāri tiek rīkotas publiskas diskusijas. Šoreiz tādā piedalījās cilvēku tirdzniecības upuris Čarimaja Tamanga, kas dibinājusi savu organizāciju cīņai pret to, policijas un parlamenta pārstāvji, kā arī iedzīvotāji, kuri dalījās savos vai paziņu stāstos par pieredzēto ārvalstīs.

Čarimajai bija 16 gadu, kad viņa tika nolaupīta darbam Indijas bordelī. Tur Čarimaja vergoja gandrīz divus gadus, līdz Indijas valdība kopā ar 128 citām nepāliešu sievietēm 1996. gadā viņu atbrīvoja. Tā vietā, lai meiteni pieņemtu atpakaļ un palīdzētu tikt galā ar pārdzīvoto, Čarimajas kopiena viņu izraidīja no sava vidus. Tā notiek lielākoties ar visām izglābtajām sievietēm. Arī Nepālas valdība ilgi domāja, vai pieņemt viņas atpakaļ valstī, jo uzskatīja par nepieļaujamu, ka sievietes visu mūžu ir pavadījušas Indijā, bet pēc gadiem, jau kļuvušas vecas, atgriežas Nepālā.

Lai cīnītos ar cilvēku tirdzniecību, Čarimaja 2000. gadā kopā ar 15 citām verdzību pārcietušajām nodibināja nevalstisku organizāciju, kas palīdz līdzīgā situācijā nokļuvušajām. «Upuriem par piedzīvoto ir jārunā. Ja visi klusēs, būs nākamie upuri,» sievietes uzrunāja Čarimaja. Viņa atzīst, ka kopumā mūsdienās meitenes ir vairāk pasargātas nekā pirms gadiem 20. Visvairāk viņas apdraud pieteikšanās darbā ārzemēs nevis oficiālās aģentūrās, bet pie privātpersonām. Čarimajas organizācija pēc zemestrīces izveidojusi vairākus drošības punktus Sindupalčokā, lai pasargātu meitenes, jo vairāk tāpēc, ka zemestrīces laikā no cietuma izbēga divi noziedznieki, kas apcietināti par sieviešu nolaupīšanu un vēl līdz septembrim nebija notverti.

Patversme glābj dzīvības

Cietušas no vardarbības mājās, izvarotas vai bez pajumtes palikušas. 13 jaunas sievietes un pieci viņu mazuļi patvērumu radušas Čarikotas sieviešu patversmē. Tā ir vieta, kurp doties tām meitenēm un jaunajām sievietēm, kas cietušas no vardarbības un dažādu apstākļu dēļ nevar atrasties savās ģimenēs. Bieži, ja meitene paliek stāvoklī pirms precībām, ģimene no viņas atsakās, jo tādu būs neiespējami izprecināt. Un nav pat svarīgi, ka meitene var būt izvarota. (Sieviešu izvarošana Nepālā ir problēma. Lielā mērā to veicina tradīcijas, kuras aizliedz meitenēm atrasties mājās menstruāciju laikā.) Patversmes vadītāja Šrijana Karki stāsta, ka sievietēm šeit tiek sniegta visa nepieciešamā palīdzība – sākot no pārtikas un veselības aprūpes līdz pat ziņošanai policijai par notikušo un izglītībai vietējā skolā. Par lielāko sieviešu problēmu Nepālā viņa uzskata identitātes piešķiršanu – gan pašām sievietēm, gan viņu bērniem. Šrijana neatbalsta abortus un meitenes uz tiem neiedrošina. Ja sieviete pēc dzemdībām tomēr nolemj no jaundzimušā atteikties, patversmes vadītāja rosina bērnu atdot adopcijai likumīgā ceļā.

Oficiāli sievietes patversmē var uzturēties astoņus mēnešus, taču tās finansētāji rosina neatstāt viņas ilgāk par 45 dienām. Tomēr – kamēr vien sievietei nav atrasta pienācīga pajumte un Šrijana nav pārliecinājusies par viņas turpmākajiem dzīves apstākļiem, neviena netiek izraidīta. Ja vien ir pietiekami daudz vietas, jaunās sievietes patversmē var uzturēties, cik ilgi nepieciešams.

Savā stāstā dalīties piekrīt vairākas jaunas meitenes, kuras patversmē mīt no astoņiem mēnešiem līdz pat trim gadiem. Kāda 19 gadu veca jauniete šeit dzīvo jau trīs gadus. Viņa cietusi no vardarbības ģimenē, meitenei nav kontakta ar tuviniekiem, un viņa pat nav droša, vai grib tos satikt. «Tagad dzīvoju kopā ar ģimeni, kas mani mīl vairāk, nekā mīlēja vecāki,» saka jauniete. Viņa novērtē, ka patversmē tikusi pie siltām drēbēm. Turklāt meitene kļuvusi drošāka, vairs nav tik kautrīga. Patversme glābusi arī dzīvības – kāda trīspadsmitgadīga pusaudze pēc nonākšanas tajā pārstājusi lietot narkotikas. Savukārt 18 gadu veca jauniete, kas sapņo par savu skaistumkopšanas salonu, patversmē nonāca pēc tam, kad viņas māte otrreiz apprecējās (tādā gadījumā sieviete nedrīkst ņemt līdzi uz jauno ģimeni savus bērnus). Meitene jau apsvēra pašnāvību, taču draugi viņai palīdzēja atrast ceļu līdz patversmei. Nonākšanu šeit viņa sauc par labāko lēmumu dzīvē. Meitenes ir laimīgas, ka var atrasties vietā, kur viņām klājas labāk nekā pašu ģimenē. Viņām ir sapņi un pārliecība, ka cītīgi jāmācās, sevišķi angļu valoda, jo tad «varēs būt jebkas» un sasniegt visus mērķus. Vairāku gadu gaitā, kopš patversme ir atvērta, tā palīdzējusi 250 sievietēm, kas ik pa laikam iegriežas ciemos.

Nepālā sievietēm neklājas viegli (par savu vietu nākas cīnīties arī izglītotajām ar labu darbu). Tomēr var saskatīt vairākas paralēles ar Latvijas sabiedrību pirms gadiem simts. Arī pie mums sieviešu loma palielinājās tad, kad vīriešu bija kļuvis mazāk – pēc kara. Nevar noliegt sieviešu tiesību cīnītāju, kuru netrūkst arī Nepālā, devumu. Izglītībai kļūstot pieejamākai, auga izpratne par procesiem un kā tos ietekmēt. Protams, nevaram salīdzināt mierīgo Latviju ar neparedzamajiem Nepālas kalniem un zemi, kas cilvēka plānus spēj izmainīt vienā mirklī. Tomēr Nepālai ir nākotne, par ko liecina jau pašreizējie izaugsmes rādītāji. Lai situācija uzlabotos, valstī nepieciešams attīstīt demokrātiju un paaugstināt izglītības līmeni. Izglītota sabiedrība spēs pati risināt problēmas. Jautājums, vai pie varas esošie ir gatavi un ieinteresēti strādāt, lai kaut ko mainītu.

Autores brauciens uz Nepālu ir daļa no projekta «Mediji attīstībai» (EYD2015: Media for Development, DCI–NSAED/2014/338–309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī. Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autore, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.