«Šodien uzskrēju kārtējam viedoklim, kas aizrādīja jaunietim, kurš bija sarakstījis dziesmu par mīlestību, ka jaunieši jau nezina, kas ir īsta mīlestība, un nezina, ko runā vispār. Un mani šis ierūsējušais un stulbais uzskats nokaitināja, un neviļus sāku filozofēt: Pirmkārt, kāpēc cilvēki uzskata, ka bērni un jaunieši nevar patiesi mīlēt? Viņi nav cilvēki? Kurš ir tas vecuma slieksnis, kad cilvēks spēj «patiesi mīlēt»?» raksta Gunda.
Gunda turpina prātojumu, ka vispār, ja tā padomā, tad tieši jaunieši ir cilvēki, kuri zina patiesu mīlestību. To mīlestību, kura neko neprasa un negaida, tikai otru cilvēku – viņa klātbūtni, smaidu un roku tavējā. Tā naivā skaistā mīlestība. Pirmā mīlestība, ar kuru visbiežāk sastopamies tieši jaunības gados, ir tā īstā. Un tieši tāpēc jaunieši ir tie, kas zina, par ko runā, nevis personas, kuras «mīlējušas» jau vairākkārt un pirmās salauztās sirds rētas jau sadziedētas.
Vispār, ja tā padomā, tad tā mīlestība, kas nāk pēc pirmās pieviltās un sāpošās sirds, vairs nav īsta. Tā nav īsta, jo tajā slēpjas aprēķins. Mums pēkšņi parādās kaut kādi kritēriji otram cilvēkam, mēs meklējam otrā cilvēkā drošību un stabilitāti, galvā aprēķinam potenciālu, ko šis cilvēks varētu vai nevarētu sasniegt savā dzīvē, savā karjerā.Izvēlamies sev cilvēku ar kuru veidot kopīgu ģimeni. Un visādas šādas lietas. Kur šajā visā ir mīlestība? Vienkāršs aprēķins, kurā vari ērti ieritināties, satīties, sapīties, pierast un ar laiku, kad jūties drošībā, arī «mīlēt».