Agnese Ziediņa-Zariņa nespēj aizmirst Indiju, tāpēc plāno atgriezties un dzīvot šajā garīguma oāzē

Ideja par ceļojumu radās, jo Agneses vīrs trīs reizes jau bija apmeklējis Indiju un vēlējās to parādīt Agnesei, kura vairākkārt bija teikusi, ka jūt īpašu saikni ar šo valsti.

«Pirmais pārsteigums bija jau ierodoties Indijā un ieraugot mūsu sarunāto mikroautobusu, kas izskatījās tāds, ka varētu neizturēt 22 dienu ilgo ceļojumu, beigu beigās transports godam izturēja un mūsu šoferīši bija tik forši, ka visi latvieši viņos kā cilvēkos iemīlējās. Mēs ar vīru joprojām uzturam kontaktus ar viņiem,» stāstu iesāk Agnese.

Agnese turpina stāstīt par Rišiketu un braucienu «raftingā» ar lielu gumijas laivu pa Gangu. Laivai braucot pa krācēm, visi bija piešļakstījušies ar upes ūdeni, ko daudzi aizspriedumu dēļ nevēlētos, kā nekā upē nereti novērojami līķi.

Tajā vietā, kur noticis «raftinga» brauciens, upes ūdens ir samērā tīrs, jo Ganga iztek no Himalajiem, bet, jo tuvāk kalniem atrodies, jo tīrāks ūdens.

«Indiešiem Ganga nav tikai upe, tā ir dievība, to divas reizes dienā pielūdz, veic uguns rituālus, tāpēc vietējie uzskata, ka iemērcēšanās Gangā nozīmē attīrīties no grēkiem un nodrošināt sev vietu paradīzē. Ja visi brauciena dalībnieki samierinājās ar pāris ūdens šļakstiem, tad mans vīrs uz mirkli arī iemērcējās svētajā upē,» stāsta Agnese.

Runājot par gaišreģes Indijas braucienu, nevar nepieminēt Agneses sajūtas, apmeklējot vienu no pasaules septiņiem brīnumiem - Tadžmahala templi.

Jau dodoties iekšā templī, Agnesei palika fiziski slikti, un viņa devās pret cilvēku pūli, lai tikai tiktu ārā, beigu beigās izrādās, templis ir kapenes, bet dziedniecei vienmēr paliek slikti vietās, kur atrodas līķi, kas nav apglabāti zem zemes, jo tie izdala tāda veida enerģētiku, kura negatīvi ietekmē Agnesi.

«Tieši to pašu piedzīvoju, apmeklējot Zelta templi; gāju, runājos ar grupu, un pēkšņi man palika slikti, bija sajūta, ka esmu pārkāpusi robežu un atrodos tur, kur man nav jāatrodas. Interesenti templī tika vadāti pulksteņa rādītāja virzienā, skrienot ārā pretēji pulksteņa rādītājam, paliku uz mirkli haotiska un nespēju normāli parunāt,» tā Agnese.

Trešā vieta, kur Agnese nejutās labi, - Haridvarā, pie Gangas vērojot cilvēkus lūdzoties un veicot rituālus, beigās izrādījās, ka upē atrodas līķis.

«Ļoti labi jutos Rišikešā, apmeklējot divpadsmit stāvu templi, labprāt uzkavējos pie dievībām un pabiju viņu radītajā noskaņā, tāpat man ļoti patika Nagārā abi vienpadsmitā gadsimta tempļi, kuri manī radīja vieduma un bijības sajūtu,» sajūtās dalās Agnese.

Runājot par cilvēkiem, Agnese uzsver, ka indiešus un latviešus vai citu tautu pārstāvjus nav iespējams salīdzināt, jo indieši ir daudz sirsnīgāki, neizjūt egoismu un disciplinē sevi, neļauj vaļu ne tikai vārdiem, bet arī domām.

«Ja mēs gandrīz visi spējam kontrolēt savu valodu, tad indieši spēj kontrolēt gan valodu, gan domas, uzskatu, ka jebkuram būtu jāprot kontrolēt savas domas, lai atsijātu to, kas ir vajadzīgs un kas nav. Ja šeit nereti jūtu, ka vīrieši domā par seksu, erotiku, tad Indijā neko tādu neizjutu ne reizi. Ne velti Indijā ir teiciens – iespējams, pie mums uz ielām valda miskaste, bet galvā mums ir kārtība, jums galvās ir miskaste, bet uz ielām kārtība,» tā Agnese.

Uzreiz dziedniece piemetina, ka Indijā nav populāri izmantot atkritumu tvertnes, viss tiek mests zemē, no rītiem saslaucīts čupās un sadedzināts, tāpēc gaisā jūtams deguma smārds.

Daudziem Indija asociējas ar ubagiem; Agnese neizjuta īpašu saskarsmi vai apgrūtinājumu šajā jautājumā, jo lielajās pilsētās viņi no visa ceļojuma laika bija pāris dienas, bet mazajās pilsētiņās tas nav tik aktuāli.

«Lielākā daļa indiešu ir veģetārieši, tas savā ziņā var izskaidrot viņu tīrības līmeni, jo, neēdot gaļu, mainās vibrācijas, enerģētiskā telpa ir tīrāka. Indijā neēdu gaļu un pēc Indijas brauciena joprojām neēdu. Man nekad nav bijusi kāre pēc gaļas, ēdu to, jo, ēdot ārpus mājas, gandrīz visās vietās ēdieni sastāv no gaļas,» atklāj Agnese.

Indijā sievietēm ir iepirkšanās paradīze, jo daudzos, dažādos tirdziņos, mazos veikaliņos iespējams iegādāties dažādas lietas, turklāt katrā ceļojuma maršruta vietā preču sortiments bija dažāds.

Agnese smejoties stāsta, ka nav tā aizrāvusies ar iepirkšanos kā citas ceļojuma biedres, jo viņai līdzi bijis vīrs, bet tāpat mājās atvedusi pāris jaunus apģērbus, kā arī pātagu, lai parādītu un izstāstītu, kā noris kaulēšanās, jo no piecdesmit eiro lielās cenas beigu beigās pātagu dziednieces vīrs iegādājies pa trīs eiro.

«Indiju nevar salīdzināt ne ar vienu citu vietu, viss ir par simts astoņdesmit grādiem citāds. Lai dotos šādā ceļojumā, ir jābūt prasmei pielāgoties smaržām, garšām, cilvēkiem, klimatam. Nu saprotu, kāpēc cilvēki stāsta, ka brauciens uz Indiju palīdzējis tiem pārstrukturēties, izvērtēt vērtību sistēmu. Nopietni apsveru iespēju uz kādu laika posmu pārvākties dzīvot uz Indiju. Kopā ar vīru nopietni skatāmies un meklējam, kā varētu realizēt savu ieceri,» nobeidz Agnese.