Formas spēks. Linda Leen «Digitālā baznīca»

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Šonedēļ klajā nācis veselus četrus gadus tapušais pašmāju dziedātājas Lindas Lezdiņas (agrāk Feldbergas), kura plašāk pazīstama ar skatuves vārdu Linda Leen, jaunais autordziesmu albums «Digital Church» («Digitālā baznīca»). Kādos ūdeņos šoreiz ir iepeldējusi 37 gadus vecā dziedātāja un kā vispār ir veidojusies Lindas radošā dzīve, lasi tālāk!

Specifiskajā Latvijas PSR popmūzikas vēsturē solistes gandrīz vienmēr kā cimds ar roku bijušas saistītas ar komponistiem, galvenokārt jau ar kungiem (ir izņēmumi, piemēram, Elga Igenberga) - Maija Lūsēna ar Jāni Lūsēnu, Olga Rajecka ar Borisu Rezņiku un Imantu Kalniņu, Mirdza Zīvere ar Zigmaru Liepiņu, Nora Bumbiere ar Raimondu Paulu utt.

Ja komponista un dziedātājas sadarbība pārtrūkst, solistes karjerā tas vienmēr ir lūzuma punkts.

Ko darīt tālāk? Ko un par ko dziedāt?

Viss ir citādāk, ja dziesmas, vārdus sacer un izpilda pati soliste, un viena no pirmajām šādām dziedātājām, ja lūkojamies pašmāju popmūzikas kontekstā, bija Linda Leen. Vai šāds situācijas kontrolēšanas ceļš neizbēgami ved uz panākumiem, mākslinieciskām virsotnēm? Ne vienmēr... Pirms šā apskata uzdevu sev jautājumu - kura no Lindas dziesmām nāk prātā pirmā? Tas varētu būt 2000. gads un «I Was a Lonely Girl». Kura jums?

Pirmo reizi Lindu iepazinām 90. gadu beigās, kad deju mūzikas grupas «100. debija» dalībnieki Modris Skaistkalns un Agris Semēvics izveidoja producentu apvienību «Aktiv Music» un pēc grupas «Mixeri» panākumiem nolēma pievērsties jaunām dziedošām talantīgām meitenēm. Tika izveidots duets «Šokolāde», kurā iesaistījās Linda un dziedātāja Kristīne Jukse (vēlāk pazīstama kā Kristina Je). Tā koncepcija bija «izveidot dziesmu albumu un koncertprogrammu divām omulīgām un nedaudz apaļīgām meitenēm, kuras izpildītu oriģināldziesmas latviešu valodā, un atšķirīgais un īpatnējais šajā projektā bija doma katrā dziesmā izmantot motīvus no kādas pasaulē pazīstamas dziesmas», atminas Agris Semēvics. Šāds uzstādījums vien ilustrē 90. gadu beigu mūzikas biznesa domāšanu Latvijā... Bet tā arī notika, tiesa, rezultātā ieskaņotas tikai divas dziesmas - «Mainos es», kas balstījās uz Mereditas Bruksas (Meredith Brooks) dziesmas «Bitch» pavadījuma un kurā Linda un Kristīne repoja, un «Ir kāds» (pamats «Mike and The Mechanics» dziesma «Over My Shoulder»).

Plašāk rezonēja singls «Ir kāds», kuram tapa arī videoklips (skat. video). Neskatoties uz nokopēto muzikālo pavadījumu un bjorkisko matu sakārtojumu klipā, šī noteikti ir viena no lipīgākajām pašmāju popdziesmām gadsimtu mijā un viena no Lindas visu laiku veiksmīgākajām dziesmām (viņa ir mūzikas līdzautore), lai cik varbūt naivs (labā nozīmē) bija tās saturs un vēstījums (Semēvica vārdi). Lieliski saderēja arī abu meiteņu balss tembri, skanīgas divbalsības latviešu mēlē.

Tomēr Lindai bija savas ambīcijas, savi mērķi, un jaunā dziedātāja nolēma startēt kā solomāksliniece. Drosmīgs lēmums visu darīt pašai! Ietekmējoties no tolaik aktuālā R&B skanējuma (Ašers, Brendija, R.Kelijs u.c.), sadarbībā ar «Aktiv Music» tapa debijas albums angļu valodā «Let's Go Insane», no kura par lielāko hitsinglu kļuva pašas Lindas sacerētā «I Was a Lonely Girl». Atskatoties jāsecina, ka arī šīs dziesmas aranžējums, skanējums aizgūts no Rietumu popmūzikas, konkrētāk, Kreiga Deivida «Craig David» hita «7 Days», taču saturiski skarta universālā mīlestības meklējumu un vientulības tēma.

Rietumu mākslinieku kopēšana, citēšana, īpaši jau karjeras sākumā, ir gandrīz neizbēgama, un Lindas gadījumā tas apliecina tikai to, ka viņa sekoja līdzi tam, kas notiek popmūzikā, klausījās, analizēja un atsevišķas tendences pieņēma kā savas. Atšķirībā no citām dziedātājām

Linda tiešām mīlēja un mīl mūziku, un tas, no vienas puses, ļauj viņai ik pa laikam ar svaigu skanējumu no jauna atdzimt, uz mirkli pārsteigt, taču vienlaikus arī savažo, neļaujot no pašas rūpīgi uzbūvētā formas būra izrauties.

Arī turpmāk Linda visnotaļ atklāti citē Rietumu mūzikas paraugus, un tāpēc nebrīnieties, ka ik pa laikam šeit pieminēšu vēl vairāku slavenu mūziķu vārdus.

Formas uzvara pār saturu vērojama arī 2008. gadā izdotajā otrajā autordziesmu albumā «Chameleon». Tas bija haotisks žanru mikslis, kurā samests teju viss iespējamas - fanks, R&B, skandināviska popmūzika, viegli salondžeza piesitieni, 90. gadu popbalādes, pat Džonam Berijam (John Barry) radniecīga Džeimsa Bonda filmu mūzikas estētika (titulskaņdarbs «Chameleon»), un tas viss angļu valodā. Albums atstāja viegli šizofrēnisku iespaidu - bija sarežģīti izprast - vai Linda tiešām ir tik muzikāli nenoteikta, noskaņojumos dažāda, vai ar šo ierakstu viņa klausītājam vienkārši demonstrēja, ka «es māku šādi, bet varu arī citādi»?

Pa vidu izdots jauks, bet arī konceptuāli jau citur dzirdēts simfonisks dažādu populāru Ziemassvētku dziesmu albums latviešu valodā «Ziemasskaņas», 2010. gadā duetu albums, līdz beidzot esam nonākuši līdz pašam jaunākajam Lindas veikumam.

"Digital Church"
"Digital Church" Foto: Publicitātes foto

Arī šoreiz, vismaz ar pirmo (ja neskaitām 2013. gada izdoto «Pink Glasses») singlu «Beyond Velvet Skin», Lindai izdevies daudzus pārsteigt. Producenta Gata Zaķa («Carnival Youth», «Instrumenti») vadībā tapušais skaņdarbs balstās uz nesteidzīga, viegli psihedēliska rokmūzikas pavadījuma (skaņdarbs tapis studijā, mūziķiem spontāni improvizējot), kas asociatīvi «saslēdzas» ar Beka (Beck) akustiskajiem ierakstiem, slide ģitāru, pavedinošu, mazliet čukstošu dziedājumu...

Hot breath blood
Enrich with raw energy
Fruity taste of my body
...

what do you feel behind?
Beyond?
The sin is so tempting

Saturiski, šķiet, Linda mēģina mums stāstīt par savu iekšējo karstasinīgo dzīvnieku, kas apzinās, ka ir gatavs uz ko grēcīgu?

Arī citos skaņdarbos iezogas rokmūzikas dekorācijas, par kurām lielā mērā atbildīgs tieši Zaķis. Viņš pats ieskaņojis arī vairākas ģitāras partijas, skaņu sienas, un būtībā labojis «Chameleon» albumā pieļautās kļūdas, ieskaņodams tehniski līdz šim labāko Lindas albumu. Taču atklāts paliek jautājums par formas spēku un galu galā gaumi.

#newalbum #newmusic #lovercometome

A video posted by LINDA LEEN (@linda_leen_) on

Pēc minētā «Beyond Velvet Skin» radās iespaids, ka albums varētu būt viengabalains blūzroka ietekmēts darbs Lanas del Rejas albuma «Ultraviolence» manierē (to producēja dueta «The Balck Keys» līderis Dens Auerbahs), taču ierakstā ir vairākas būtiskas atkāpes. Skaņdarbs «Megadose» balstās uz kustīga dance ritma, grūvīgi fanka elementi iestrādāti «Kilimanjaro» (Naila Rodžersa firmas zīme - kustīgs ģitāras akordu rifs), «Grey» zīmīgs ar stadionu poproka plašumu, jau senāk izdotais «Pink Glasses» (dziesma pārstrādāta jaunā, svaigākā skanējumā), šķiet, citē Džaneles Monē retro/futūristisko R&B. Blūzroka elementi saklausāmi tikai dziesmās «Slowly» un «Who Is In Charge». Nesaku, ka visām dziesmām jābūt vienādām, taču muzikālie citāti ir pārāk uzkrītoši. Pie kaut cik vienotas muzikālas koncepcijas tomēr vajadzētu pieturēties, lai uz viena šķīvja, tēlaini izsakoties, nav jābauda saldējums un siļķe.

Interesanti, ka pēdējos gados Lindu presē dēvē par «latviešu Bejonsē». Ja salīdzinām Bejonsē un Lindas ierakstus, tad attālas līdzības varbūt varam saklausīt. Tomēr, ja Bejonsē, lai cik robotiska, perfekta būtne tā no malas varētu šķist, savā nesenākajā platē «Lemonade» ir iestrādājusi spēcīgu saturisko naratīvu (vai tas ir par viņas un vīra, vai par universālu attiecību tēmu - nav pat tik būtiski), tad Lindas jaunajās dziesmās, lai cik daudzsološs sākotnēji likās «digitālās baznīcas atklāsmes koncepts» (baznīca simbolizējot vietu, kur dzīvo mūza, vietu, kur Linda pielūdz savas vērtības), ar atsevišķiem izņēmumiem, aiz angļu mēlē savirpinātājiem domugraudiem saklausu vien vispārīgas, daudzreiz dzirdētas frāzes par mīlestību, vēlmi celties augšup, turklāt tādā jurrubeniskā virsrakstu estētikā.

«We all have our demons, but angels must win» («Mums katram ir savi dēmoni, bet eņģeļiem jāuzvar») - dzied Linda noslēdzošajā «We All Need Love», kas ar dramatisku stīgu palīdzību vēsta par kādu labi zināmu patiesību - mums visiem nepieciešama mīlestība. Minētais skaņdarbs un viss albums izšķīst viegli psihedēliskā nobeigumā, atgādinot: ja ne saturiski, tad muzikāli šis ir interesantākais ieraksts, ko Linda Leen ir radījusi. Taču 2016. gadā ar «interesanti» vairs nepietiek.

Klausoties dziesmas, skatoties klipus, ir skaidrs, ka Lindai ambīciju netrūkst, taču neviļus rodas iespaids, ka dziedātāja ir apzināti uzbūvējusi ap sevi lielu, universālu ideju sienu (arī reliģijas, kā liecina «Beyond Velvet Skin» klips), ļāvusi formai dominēt, tā īsti nemaz neļaujot ielūkoties viņas iekšējās pasaules noslēpumos. Jā, Linda prot atstāt iespaidu, prot gluži kā raķete spilgti uzšauties debesīs, taču līdz šim esmu noticējis tikai «I Was A Lonely Girl», dziesmai par vientuļo meiteni, kas, iespējams, raksturo Lindu daudz precīzāk nekā viss šis jaunais albums kopumā.

***

Ieraksts tapis sadarbībā ar vairākiem talantīgiem jaunās paaudzes džeza mūziķiem – latviešiem Jāni Ruņģi (ģitāra), Ivaru Arutjunjanu (bungas), kā arī zviedriem Džonatanu Guzmanu (taustiņi) un Tomu – Ediju Nordenu (bass).

«Digital Church» pirmatskaņojuma koncertu sērija gaidāma pavasarī. Tās ietvaros Linda Leen 11. martā uzstāsies Latgales vēstniecībā «Gors» Rēzeknē, 16. martā koncertzālē «Palladium Rīga», 19. martā Vidzemes koncertzālē «Cēsis» un 26. martā koncertzālē «Lielais dzintars» Liepājā.

www.lindaleen.com

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu