Tomēr nenokārsim galvu. Mūziķi šogad radījuši vairākus sociāli vibrējošus, politiski uzlādētus albumus, īpaši jau urbānās mūzikas laukā, reaģējot uz policistu patvaļu ielās. Solanža, Bejonsē, Frenks Oušens, Kanje Vests, Komons... viņi visi savos ierakstos pieskaras rasu nevienlīdzības jautājumam. No smalkā Solanžas darba «Vieta pie galda» («A Seat At The Table») līdz tiešajam repera YG vēstījumam - «Fuck Donald Trump!».

Vispār jau tieši hiphops kļuvis par vadošo žanru gan muzikālo inovāciju jomā, gan saturiski. Mūzikas avangardā ir neprognozējamais producents Kanje Vests, kurš pēc albuma «The Life of Pablo» izdošanas izdomāja, ka vēlreiz pārmiksēs dažus skaņdarbus, radot bezprecedenta gadījumu. Kādreiz bija tā - ja albums ir ierakstīts un izdots, tad tāds tas arī paliek. Kanje šos noteikumus pārkāpa.

Tāpēc nav brīnums, ka daudzu vadošo mūzikas izdevumu gada top10 atrodami vairāki urbānās mūzikas ieraksti. Arī šajā topā neiztikšu bez dažiem spilgtiem piemēriem. Uzreiz aiz pirmā desmitnieka palika tumšais hiphopa fanks «Schoolnoy Q» platē, Denija Brauna (Danny Brown), Young Thug, Trevisa Skota, divu dāmu - Noname un Kamaijas albumi, u.c. ievērojami žanra paraugi.

Leonarda Koena un Deivida Bovija atvadu vēstules - pēdējie dzīves laikā izdotie albumi stāv ārpus jebkādiem top10, tāpēc šo mākslinieku albumus apzināti šajā topā neiekļāvu. Tie stāv ārpus laika, ārpus jebkādas konkurences.

Top10: TVNET gada mūzikas albumi (bez noteiktas secības):

Paul Simon «Stranger to Stranger»

Vienu no labākajiem albumiem «veterānu kategorijā» šogad izdevis mūžīgais perfekcionists - amerikāņu folka vecmeistars Pols Saimons (Paul Simon). Jaunais 74 gadus vecā mūziķa ieraksts tapis četrus gadus. Uz jautājumu kādā intervijā - kāpēc tik ilgi? - Saimons sev raksturīgā veidā atbildējis: «Tā nav nekāda picas uzcepšana!»

The 1975 «I like It When You Sleep, For You Are So Beautiful Yet So Unaware Of»

«Tā ir talantu šova «X Factor» producenta Saimona Kauela indie versija,» pirms trim gadiem par Ziemeļrietumanglijas grupas «The 1975» debijas albumu rakstīja izdevums «Independent». Šogad mūzikas kritiķi jau dzied citu dziesmu. Grupas otrais studijas veikums ar garo nosaukumu ne tikai iekaroja topa 1. vietu abpus okeānam, bet arī saņēma gana atzinīgus vārdus no mūzikas ekspertiem. Un ir par ko! Protams, astoņdesmitie ir kādu laiku ir modē, taču veids, kā par šo krāsaino gadu desmitu reflektē «The 1975», ir svaigs un nedzirdēts.

Radiohead «A Moon Shaped Pool»

Pieci Oksfordas studenti, kas astoņdesmito gadu vidū satikās skolā un nodibināja rokgrupu «On a Friday» (vēlāk ierakstu kompānijas uzstādījuma dēļ mainot nosaukumu uz «Radiohead»), 2016. gadā - jau trīsdesmit gadus pēc pirmajiem mēģinājumiem - nemainīgā sastāvā laiduši klajā savu devīto studijas plati «A Moon Shaped Pool». Kā allaž, muzikālo un saturisko slāņu ierakstā ir ļoti daudz. Šo varētu dēvēt par grupas psych-folk albumu. Vairākās dziesmās vīri atsaucas uz 60. gadu beigu, 70. gadu psihedēlisko folku.

Daniel Lanois «Goodbye To Language»

Emodži valoda (emocijzīmes viedierīcēs) pēdējos gados kļuvusi par straujāk augošo fenomenu valodu pētniecībā. Ar vienu simbolu cilvēks bieži vien spēj izteikt savas sajūtas precīzāk nekā ar desmit vārdiem. Šajā kontekstā 65 gadus vecā kanādiešu producenta un komponista Daniela Lanuā (Daniel Lanois) albums ar nosaukumu Goodbye To Language (Ardievas valodai) ir vērtīga viela pārdomām par komunikācijas veidu un nozīmi cilvēku ikdienā šajā sociālo tīklu laikmetā.

Ambientās mūzikas tēva Braiena Īno (Brian Eno) māceklis Lanuā (viņš producējis U2, Pīteru Gabrielu u.c.) jaunajā ierakstā sadarbojas ar ģitāristu Roko Deluči, un, izmantojot pedal steel ģitāras iespējas, radījis atmosfērisku, instrumentālu, pat meditatīvu ierakstu. Tā nav mūzika, kas tā vienkārši var skanēt fonā, kamēr tu mazgā traukus. Tā ir mūzikas valoda, kas uzrunā, iekļaujas konkrētā vidē un to papildina.

Anderson .Paak «Malibu»

R&B, neosoula dziedātājs Andersons Pāks (Anderson .Paak) šogad ir bijis visur. Viņš dzirdams «Schoolboy Q», «A Tribe Called Quest» albumos, izdevis lielisku albumu ar «Nxworries», un gada sākumā pats savu solo plati. Muzikāli Pāks daudz smēlies no Prinsa fanka, Diandželo soula, taču vienlaikus šo to no Kendrika Lamāra (īpaši dziesmā «Your Prime») un «Outkast». Pāks gan dzied, gan deklamē, radot interesantu hibrīdu starp repu un soulu. Šur tur ieskanas arī kaut kas no diskofanka («Am I Wrong»). Janvārī izdotais šā 30 gadus vecā korejiešu izcelsmes mūziķa albums bija pirmais lielais patīkamais šā gada pārsteigums. Gadam aizejot, domas neesmu mainījis.

Bon Iver «22, a Million»

Kad Džastins Vernons (Justin Vernon) un viņa projekts Bon Iver pirms vairākiem gadiem ieguva prestižo Grammy balvu, 35 gadus vecā dziesmu rakstnieka dzīvē iestājās totāls apjukums. «Kas ir Bon Iver?» pēc balvas saņemšanas jautāja mediji un, protams, mēģināja to par katru cenu noskaidrot, fotografējot, filmējot, intervējot nabaga Vernonu, kurš tiešām savā rūtainajā flaneļa kreklā un ar šķidro bārdiņu vairāk izskatījās kā vēstures skolotājs, nevis rokzvaigzne. Lai izvairītos no pārlieku lielās uzmanības, viņš aizmuka uz Grieķiju, taču tur viņu piemeklēja panikas lēkme. Atgriezies dzimtajā Mineapolē, viņš meklēja palīdzību pie ārsta un turpmāko pusotru gadu cīnījās ar nopietnu depresiju... Pateicoties draugiem, viņš tomēr iztaisnoja muguru, un radīja savu eksperimentālāko albumu. Taču, neskatoties uz albuma eksperimentālo koncepciju, aiz visiem trokšņiem atklājas skaistas, izjustas, emocionālas dziesmas, kurās Vernons apdzied savu nedrošību, sarežģītās attiecības ar apkārtējo pasauli, arī attiecības ar Dievu.

Frank Ocean «Endless/Blond»

Mani, ja godīgi, vizuālais albums «Endless» pat uzrunāja vairāk nekā «Blond». Taču domāju, ka šie ieraksti jāskatās kā viens vesels. Bija vērts gaidīt četrus gadus!

Norah Jones «Day Breaks»

Ja godīgi, pēc 2002. gada debijas albuma «klusā sprādziena» nemaz neatceros, kādi bija daudzo «Grammy» balvu īpašnieces Noras Džounsas (Norah Jones) turpmākie ieraksti, arī nesenākais «Little Broken Hearts» (2012). Vienīgais, ko tiešām vēl aizvien labprāt izvilku no plaukta un laiku pa laikam noklausījos, bija minētais brīnišķīgais debijas albums «Come Away With Me». Šogad pieķēru sevi pie tā, ka bieži, īpaši kad ciemos atnākuši viesi, mājās uzlieku Noras jauno albumu, kurā viņa atgriezusies pie džeza estētikas. Šis ieraksts elpo, tas šķiet īsts. Un nav tā, ka 37 gadu vecā divu bērnu mamma Nora mēģina kopēt debijas albuma koncepciju. Jā, dziesmas tiek izpildītas ar klavierēm, taču ir sperts solis arī uz priekšu. Jaunajā ierakstā vairāk ir džeza («Flipside»), svinga («It's a Wonderful Time for Love»), mazāk salondžeza, kantri, folka.

A Tribe Called Quest «We Got It From Here… Thank You 4 Your Service»

Šogad par pārsteigumu hiphopa žanrā parūpējās viena no repa zelta laikmeta apvienībām - intelektuālā hiphopa grupa «A Tribe Called Quest», nu jau diemžēl bez viena no līderiem Faifa (Phife Dawg). Viņš gan ierakstā ir dzirdams. Jaunais albums «We Got It From Here… Thank You 4 Your Service», kurā piedalās virkne slavenu viesmākslinieku - Talibs Kvālī, Andersons Pāks, Kendriks Lamārs, Basta Raimss, arī Eltons Džons un Džeks Vaits, izdots pēc 18 gadu pārtraukuma. Šis ieraksts apliecina, ka kvalitatīvu, jēdzīgu hiphopu iespējams radīt arī pusmūžā!

Blood Orange «Freetown Sound»

Cilvēku apšaušana Orlando geju klubā, balto policistu agresija pret melnādainajiem, kaut kāds dīvains rasisma un reliģiskas homofobijas jaunais vilnis, Donalds Tramps... tas viss šobrīd veido jauno ASV publisko tēlu, un daudzi mūziķi no sirds par to pārdzīvo. Arī Devons Heinss (Devon Hynes), kas pazīstams kā projekta Blood Orange autors, savā jaunajā albumā reflektē par notiekošo. Lai arī Heinss ir brits, viņš jau deviņus gadus dzīvo Ņujorkā un guvis atpazīstamību kā lielisks komponists un producents (Bejonsē jaunākā māsa Solanža var Devonam pateikt lielu paldies). Albums nav 100% politisks manifests, bet apiet vairākas tieši viņam subjektīvi svarīgas tēmas šis 30 gadus vecais mūziķis nav varējis. Piemēram, agrāk par savu seksuālo orientāciju viņš runājis nelabprāt, taču jaunajā ierakstā ir skaidri jūtami vairāki citāti no kvīru, homoseksuāļu kultūras. Savukārt kā komponists un aranžētājs Devons ir ļoti niansēts, viņš izmanto daudzus astoņdesmitajos gados ekspluatētus tembrus, taču pārvārot tos jaunā mērcē. Piemēram, vienā no skaņdarbiem dzirdama kāda operas dziedātāja, kas esot dziedājusi zem parka tiltiņa, un ielu mūziķa saksofons. Saksofons izmantots arī citviet. «Albumā ir brīži, kad izmantoju saksofonu kā odu Erikam Dolfijam,» viņš saka kādā intervijā. «Ir arī vietas, kur cenšos noķert Džona Koltreina momentu, bet aranžējuma ziņā cenšos mazliet atdarināt Alisi Koltreinu.» Viens no gada spilgtākajiem albumiem - gan muzikāli, gan saturiski!