«Cilvēki man «instagramā» rakstīja vēstules. Viena meitene jautāja interesantu jautājumu. Ko darīt, lai viņu Ziemassvētkos ievērotu. Ko dāvināt ģimenei un kā pielabināties savam draugam. Es atbildēju šādi. No savas pieredzes un uzskatiem, kas ir Ziemassvētki un kas pirms tiem jāpārdomā,» sarunā ar Skaties.lv savām pārdomām ievadvārdus teic Agita.

Lūk, tas, ko viņa vēlas pavēstīt savām fanēm un visām Latvijas sievietēm:

«Iet gads uz beigām, krāsains gads. Visādiem notikumiem bagāts, kurš galvu aizpilda ar daudzum daudzām domām. Atliek maza Vēlēšanās!

Ar asarām acīs un galvu gaisā neko neatrisināsi. Ieraugot dažus draugus, sirds sažņaudzas, asaras saskrien acīs un vienīgais, kas man atliek, ir iekost lūpā un pārciest sāpes…

Es vairs nesaprotu, kāpēc IR KĀPĒC!! Mani biedē šis tukšums, kas mīt manī… Viss ir tā, it kā manis nemaz nebūtu. Vienīgais, ko var darīt, ir lūgt piedošanu un gaidīt, kamēr notiks brīnums un viss atkal būs labi.

Ir sācies klusuma, gaidīšanas laiks. Mums katram ir kāda slēpta vēlēšanās un kāds skaists sapnis. Mums katram ir kāpumi un kritumi. Brīžiem mēs neredzam, ko mēs zaudējam. Tuvojas Ziemassvētki.

Cik no mums vispār apmeklē baznīcu? Tas ir grūts jautājums, tev un arī pašai man. Aizvien vairāk mēs aizmirstam savus tuvākos. No rīta pateikts vārds «čau» vai «atā, līdz vakaram» liekas mīļi un piederīgi.

Bet cik mēs, katrs mazbērns, samīļojam savus vecvecākus? Cik no mums visiem ir pateikuši: «Vecmāmiņ, vectētiņ es ļoti jūs mīlu.» Kāpēc mēs nekad neesam aizdomājušies par to, ka vecvecāki gaida, kad pienāksim un apķersim. Tie gaida sarunas, jaukus vārdus!

Vecāki katru vakaru uztraucas par rītdienu. Bet vai mums kādreiz ir bijis bail, kas mūs sagaida rīt? Neatceros, kad pēdējo reizi pateicu: «Paldies jums, ka man esat.»

Ir vērtības, ko cilvēki mēdz nesaprast. Ir lietas, ko jūt, bet neatklāj! Vecāki mūs mīl un ir gājuši visam cauri, lai mums būtu labi! Varbūt brīžiem liekas, ka tā nav. Un tas atkal ir vecais, labais stāsts par dusmām un nevēlēšanos saprast.

Katrs strīds, katrs slikts vārds sagrauj! Bet vai no tā es kļūšu stiprāka? Domāju, ka nē. Ir tik daudz jautājumu, uz kuriem zināmas atbildes, bet tomēr tie eksistē!

Ir jauns sākums. Jauna diena un jauni plāni. Un tomēr vēl gaidu tevi. Laime… Dzīvei ir tāds niķis piespēlēt risinājumu bezizejas beigās… Ir cilvēki, kurus ļoti mīlam, bet to nemākam parādīt.

Vai vienkārši mums ir bail! Tu nekad nezini, kas būs tālāk. Tādēļ mēdz pieļaut nelaimīgas kļūdas. Gribas aiziet un atteikties no laimes. Tajā brīdī liekas, ka tā būs labāk. Bet tā nav!

Neviens vēl nav aizbēdzis no sāpēm, nedz arī no bailēm. Bailes nepazīst vecuma robežas. Lūk, te mēs esam, katrs cilvēks ar savu lielo «ES».
Es zinu, ka ir cilvēki, kuri Ziemassvētkus sagaidīs ar asarām acīs. Daži aiz prieka, daži aiz sāpēm.

Daudzi bārabērni katru gadu izsaka vēlēšanos. Arvien katru gadu stiprāk cer, ka piepildīsies tas, ko vēlējās. Laikam ejot, sirsniņas nobriest un netic. Tūkstošiem actiņu Ziemassvētku vakarā veras caur logu.

Sāpīgāk ir mazajiem. Tie tic salavecītim. Un vienmēr ir vēlēšanās. Es vēlos sev māmiņu un tēti. Tūkstošiem actiņu raud un skumst, jo Ziemassvētki ir ģimenes svētki.

Kad tētis paceļ pie eglītes, iedegt svecīti un māmiņa, kas dziesmiņu dzied! Mazākais sīkumiņš spēj likt līksmot mazajām sirsniņām bērnunamā! Tie bērniņi jūt savādāk un saudzē savādāk.

Tie zina bīties, tie, mazi būdami, zina, ka viņus neviens nesargās, tikai viņi paši. Tev joprojām liekas, ka tev ir slikta dzīve? Aizbrauc uz bērnunamu un tad pasaki, kā ir!

Katru dienu ir jānovērtē savi vecāki un tuvākie. Tā ir lielākā bagātība, tikt mīlētam. Ģimene!

Man vienmēr ir gribējies, lai man ir stiprs raksturs. Diemžēl tāds man nav dāvāts. Es nekad nespēju iziet cauri ielām, neaizdomājoties, neieslīgstot citu sāpēs. Citu trūkums arī nav svešs, neatturos, neiemetot ubagiem santīmus.»