TVNET: Nu jau pāris mēnešus, kopš augusta, esi Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors. Kādas pirmās atziņas, izaicinājumi?

- Atziņas un domas pārsvarā saistās ar šā teātra vietu uz kopējās Latvijas teātru skatuves. Valsts un sabiedrības attieksmi pret to. Tā attieksme tomēr ir diezgan aizspriedumaina. Savukārt izaicinājumi vairāk saistās ar nākamo sezonu, kad vairākas izrādes mēģinās uzrunāt arī pieaugušo skatītāju.

TVNET: Kādā ziņā aizspriedumaina?

- Leļļu teātris joprojām daudziem saistās ar bērnu teātri, pat vēl jo vairāk - ar gados jaunu (līdz skolas vecumam) bērnu teātri. Ar šo sanāk saskarties visbiežāk.

TVNET: «Spēlmaņu nakts» balvai šogad kā režisors esi nominēts par detektīvu «Pēdu dzinējs Caps». Cik svarīgi tev ir šādi novērtējumi, un cik apzināti vai neapzināti, radot izrādi, tiecies uz šādu profesionālu atzinību?

- Manuprāt, mūsu teātra sabiedrība ir būvēta uz šādiem novērtējumiem. Šāda atzinība ir vienīgā reklāma nekomerciālajā kultūras telpā. Ja man jau iepriekš nebūtu šādu novērtējumu, diez vai es būtu tur, kur esmu tagad. Darbojoties ar jaunu izrādi, cenšos par to nedomāt, tomēr melotu, ja teiktu, ka šīs atzinības mani neinteresē.

TVNET: Atgriežoties pie jautājuma par aizspriedumiem. Tu esi teicis, ka bērniem teātrī jāpasniedz informācija līdzīgi kā pieaugušajiem, ka bērnu izrādēm nav jābūt «no pasaules nošķirtām vientuļām salām», taču vai nedomā, ka bērni tomēr ir jāpasaudzē? Jo ilgāk viņi tic brīnumiem, lai cik iluzori tie būtu, jo labāk tieši pašiem bērniem? Reālā dzīve taču mēdz būt ļoti neglīta...

- Es neesmu teicis, ka bērniem informācija būtu jāpasniedz līdzīgi kā pieaugušajiem, vai arī tad esmu pārprasts. Es vairāk runāju par to, ka

bieži vien, cenšoties pasargāt, pieaugušie izveido kaut kādu infantilu pseidorealitāti, kurai paši sāk ticēt vairāk nekā viņu atvases.

Un tad vienā jaukā brīdī vecāki brīnās, ka starp paaudzēm pazūd kontakts. Mēs esam viņu pasaules sastāvdaļas un viņi - mūsu. Viņi taču skatās uz mums un ņem piemēru. Visā. Un ja mēs viņiem melojam, tad melus arī saņemsim pretī. Mēs neesam nodalāmi. Viņi būtībā ir mūsu spogulis. Ja mēs paši neredzam un neticam brīnumiem, tad par kādiem, mūsu radītiem brīnumiem var būt runa? Tie būs kaut kādi antibrīnumi. Un vispār mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies. Viņi vienkārši ir gados jaunāki un mazāk pieredzējuši, tāpēc tas ir mūsu pienākums, nodot tālāk savu pieredzi viņiem saprotamā «valodā».

Turklāt es nezinu, vai šobrīd vispār kādam vecākam būtu kāda iespēja no kādas «smagākas» tematikas savu atvasi pasargāt, šajā informācijas pārbagātības laikmetā ir vairāk nekā naivi uz kaut ko tādu cerēt. Mūsu uzdevums ir visas tās «skarbās, neglītās» lietas izskaidrot un laikus sagatavot kaut kam tādam. Citādi tā reālā dzīve var iespert patiešām skarbi. Un kurā gadījumā tad tā trauma būs lielāka?

TVNET: Vai vari minēt kādus ne pārāk veiksmīgus piemērus no Leļļu teātra vēstures vai kādā citā jomā... varbūt no padomju gadiem, kad šāda, kā saki, infantila pseidorealitāte tikusi izveidota?

- Man šķiet, tas būtu vesels temats nopietnākam pētījumam par teātri un kultūru patērējošo sabiedrību vispār. Tā pseidorealitāte arī veidojas no tā, kā mēs, pieaugušie, runājot ar šiem jaunajiem cilvēkiem un it kā labu gribēdami, izvairāmies no nopietnām, dziļākām emocijām, atziņām, pieredzēm, tās neanalizējot, par tām nerunājot vispār.

Šodien teātris vispār ir spiests balansēt un koķetēt ar auditoriju. Jo galu galā ne jau bērni ir tie, kas pērk biļetes uz «bērnu» izrādēm.

Ja pieaugušo sabiedrība pārsvarā pati cenšas vairīties no nopietnām, pārdomas rosinošām parādībām un pārdzīvojumiem, tad ko var prasīt no bērna? Piemēram, pagājušā gada «Spēlmaņu nakts» žūrijas, kritiķu atzinību guvusī Dmitrija Petrenko veidotā izrāde «Neglītais pīlēns» (pēc H.K.Andresena) ir salīdzinoši švaki apmeklēta. Tas liecina tikai par to, ka paši vecāki (vai vecvecāki) ir vairāk tendēti uz izklaidi, uz kaut ko vieglu, jautru un vienkāršu. Andersens acīmredzami izraisa kaut kādu skepsi, antipātiju - visdrīzāk nopietnās tematikas dēļ. Iespējams, var nākties atbildēt uz neērtiem jautājumiem. Nezinu. Tā ir problēma.

TVNET: Vai var vecākiem pārmest to, ka viņi vēlas, lai bērni smejas, priecājas, ir izklaidēti? Lai varbūt uz izrādes laiku aizmirst, ka ir reālas problēmas? Varbūt tā tiešām ir pašu vecāku projekcija - spoguļa efekts, vēlme pašiem mazliet truli aizmirsties...

- Pārmest neko nevajag. No tā nebūs nekādas jēgas. Drīzāk jācenšas ieinteresēt arī pašus vecākus. Jautājums vairāk ir par saturu, nevis formu.

TVNET: Inspektora Capa lelle izrādē izveidota tāda mazliet baisa, ar sarkanām acīm... ja šādu suni redzētu uz ielas bez uzpurņa, glaudīt to neriskētu :). Tas, šķiet, apliecina tevis iepriekš teikto par to, ka bērnu dēļ varbūt nekas īpaši nav jāizskaistina?

- Nu redzi, mūsu gadījumā Caps nav nekāds mājdzīvnieks («mājdzīvnieki» un attieksme pret tiem - vēl viena globāla nelaime). Tas ir suns - izmeklētājs. Pēc savas būtības diezgan nopietns un pat paskarbs radījums. Tomēr ar visu to, ar visu savu skarbumu viņš tomēr gūst skatītāju simpātijas un cieņu. Ne vienmēr viss ir tāds, kāds izskatās, ne tikai šajā izrādē, arī dabā. Mūsdienās ziepes visbiežāk ievāra tieši ārēji draudzīgi, smaidīgi un daiļrunīgi ļaundari. Tas arī ir viens no šīs izrādes uzdevumiem - rosināt domāšanas procesus, kritisko domāšanu.

TVNET: Kura ir tava mīļākā Capa multfilma?

- Par multenēm runājot - ir skumji, ka tās joprojām plašākai sabiedrībai nav pieejamas. Biju patiešām pārsteigts, ka kopā to ir veselas piecas. [Kad radās doma par Capu Leļļu teātrī,] prātā bija palikušas kādas divas. Man kolorītākā šķiet «Caps ģībst». Sērija par smēķēšanu un tās kaitīgo ietekmi. Patiesībā jau viņas visas ir lieliskas. Īpaši vēlētos izcelt Edgara Liepiņa ieskaņotās.

TVNET: Savās izrādēs daudz esi integrējis mūziku. Vai pašam muzicēšanai, dīdžejošanai vai vienkārši mūzikas baudīšanai tagad atliek laiks?

- Domāju, vispirms es noteikti vairāk esmu melomāns nekā teātra mākslinieks. Mūziku vērtēju kā augstāko no mākslām. Par laimi, šodienas vizuālās mākslas parādības būtu grūti iedomājamas bez muzikālā pavadījuma. Attiecīgi savas atziņas noteikti lieku lietā, veidojot arī teātra izrādes. Par mūzikas baudīšanu - tad kas gan tur var būt oriģināls? Joprojām meklēju, joprojām vācu un krāju. Esmu priekš sevis vēlreiz atklājis albumu koncepciju. Pēc iespējas cenšos labu mūzikas albumu klausīties kā vienotu veselumu. Šad tad šur tur uzspēlēju (plates, videoklipus), bet pārsvarā tur, kur gaida, grib dzirdēt tieši mani, manu gaumi. Rokenrols gan šobrīd ir mazliet miera stāvoklī, bet nav tā, ka nolikts malā pavisam.

TVNET: Kādi ir tavi novērojumi par mūsdienu bērnu humora izjūtu?

- Līdz šim neesmu novērojis, ka šodienas bērni smietos par kaut ko citu, atšķirīgu vai pieaugušajiem nesaprotamu. Kā jau arī visi pieaugušie, bērni smejas par atšķirīgo, par neadekvātu uzvedību, spontānām rīcībām, situācijām, ļoti patīk iesmiet par pieaugušajiem, bet lielos vilcienos - par to pašu, par ko pieaugušie. Varbūt nākas mazliet vairāk to humoru akcentēt, citādi tas pats vien ir. Nav jau viņi no citas planētas.

TVNET: Vai piekrīti, ka Donalda Trampa ievēlēšanā daļēji vaina jāuzņemas arī komiķiem, kuriem Trampa tēls ir tik ļoti pateicīgs materiāls?

- Nepiekrītu. Iespējams, šis humors ir bijis pārāk politkorekts un nemanāms. Grūti spriest. Bīstami ir tas, ka šobrīd modē nāk tāda visu varošo, biezādaino politiķu kliķe, kurus šāds sarkasms vienkārši neietekmē. Viņi to ignorē vai arī vienkārši nesaprot.

Humors kā ierocis zaudē savas pozīcijas, arī asumu.

No otras puses - par jebkuru tematiku un personu pieejama ir tāda viedokļu un informācijas pārbagātība, tik daudz melu un interpretāciju, ka cilvēki vairs vienkārši nezina, kam ticēt un kam ne. Mūsdienās mediji par klaunu var pataisīt ikvienu publisku personu - vienalga, Tramps, Ušakovs vai Marijtante no Vidzemes tirgus. Diemžēl pie sirds visvairāk to ņems pēdējā.

TVNET: Varbūt jāsāk bērnus izglītot politikā jau no mazotnes? Piemēram, Donalda Trampa lelle varētu būt ļoti kolorīta, arī mūsu pašu - Kaimiņa, Āboltiņas u.c. politiķu pārcelšana leļļu pasaulē varētu būt interesants eksperiments. Vai labāk tomēr no politikas bērnus gan turēt pa gabalu pēc iespējas ilgāk?

- Principā to tikpat labi var saukt par politisko teātri vai leļļu teātri pieaugušajiem. Domāju, ka jau sen tāda (Trampa lelle) kaut kur ir un uzjautrina cilvēkus. Savulaik pasaulslaveni bija tādi politiskās satīras šovi kā britu «Spitting Image», Krievijā bija tāds «Kukli» (līdz Kremlis «atčohnījās»), arī mums īsu brīdi savs bija LTV. Savā dziļākajā būtībā leļļu teātris vēsturiski ir ļoti politiska un valdniekus, vadoņus izsmejoša parādība. Man personīgi radusies sajūta, ka mūsu politkorektie publiskie mediji kaut kā vairās no ironijas, sarkasma un asprātīgiem cilvēkiem. Par laimi, nekas nav mūžīgs un šī vecā mediju pasaule mirst, tātad ir iespēja! Es domāju, ka būtu pats laiks! Atgriežoties pie bērniem, tas jau ir tas, ko es teicu, - mums ir jāmāca viņiem domāt un secināt pašiem. Veikt savu izvēli un par to nekaunēties.

Balso par savu "Spēlmaņu nakts" favorītu!