_{Portāls «Apollo» un «Tvnet» par godu mūsu valsts svētku mēnesim sācis kampaņu «Saknes - Latvijā», kuras ietvaros atgādinām par cilvēkiem, kuri devuši ieguldījumu mūsu kultūras saglabāšanā un attīstībā.}

Kāda ir sajūta Latvijas dzimšanas dienas laikā zināt, ka esat nominēts «Spēlmaņu nakts» balvai par latviešu patriotismam tik simbolisku lomu – Lāčplēsi?

Uldis Anže: Tas ir mans darbs. Domāju, tas ir tāpat kā par jebkuru citu lomu. Patiesībā, ja man tā jautā - es neesmu domājis par to, kā manas patriotisma sajūtas ir mainījušās, spēlējot Lāčplēsi… Vai ko mana attieksme, domājot par patriotismu, ir devusi šai lomai vai nav... Bet par to noteikti var aizdomāties un sākt runāt plaši...

Gads un divi mēneši pagājuši kopš «Uguns un nakts» pirmizrādes - vai ar katru izrādi Lāčplēsis atdzimst no jauna?

Uldis Anže: Jā, Lāčplēsis piedzimst no jauna. Teātris ir mainīgs, tas nav kino, un mēs, skatuves aktieri, katru vakaru esam savādāki. Mans Lāčplēsis, cik tas ir iespējams, mainās caur mani katru gadu, katru dienu, minūti. Augot man, kaut kādā veidā aug arī mans tēls. Galu galā es taču novecoju….

Kad tika piedāvāta loma, vai uzreiz saredzējāt sevi kā Lāčplēsi – ar lāča spēku ausīs un cilvēcisko nespēju tikt ar sevi galā?

Uldis Anže: Protams, manai degsmei uz darbu vienmēr līdzās iet šaubas, un šajā gadījumā šo šaubu bija vēl vairāk. Es nekad nespēju iedomāties, ka kāds man spētu piedāvāt šo lomu.

Es nekad mūžā nebiju sapņojis spēlēt uz skatuves Lāčplēsi...

Līdz ar to man tikai bija savi priekšstati par to, kādam būtu bijis jābūt šim tēlam. Mans darbs ir iemīlēt katru tēlu un to attaisnot. Šajā gadījumā man bija liels azarts atklāt sev Raiņa tekstus un šo jauno Lāčplēsi, kas ir iemiesojies manā miesā un manā būtnē.

Kādā intervijā minējāt, ka aktierim uz skatuves dzimst sava veida paradokss: ja jums ir grūti un esat ar kaut ko nodarbināts – top viegli! Jo ir ko darīt, ko teikt... Tā arī Lāčplēsis tika piedzīvots?

Uldis Anže: Tas vienmēr ir sarežģīti - meklēt kaut ko jaunu. Citreiz tas padodas vieglāk, citreiz smagāk. Kad tu to dari, tev ir radošas mokas, lielākas vai mazākas, bet kā likums manā gadījumā - jo darbs prasa lielāku piepūli un lielāku ieguldījumu, jo pēcāk ir ne vien lielāks gandarījums, bet arī vieglums. Kā teicis [Krievijas karavadonis Aleksandrs] Suvorovs: «Grūti mācībās – viegli kaujā!» Lāčplēsis nav izņēmums.

Man reti kad darbs, kas nāk viegli, ir jebkādi atalgojies.

Ar kādām sajūtām lasījāt Raiņa svētdarbu, kas reiz jau tika lasīts skolas laikā?

Uldis Anže: Skolas laikā, protams, bija lasīts gan eposs, gan luga, bet tagad tas bija no atmiņas pagaisis. Lugu lasīju ar svaigu aci, turklāt, apzinoties to šoku, kāds man bija uzzinot, ka esmu izraudzīts paša Lāčplēša lomai, lika uz darbu paraudzīties vēl savādāk...

Nebiedēja saspēle ar Lāčplēša liktenīgajām sievietēm – Laimdotu un Spīdolu, kuras atveido tik spilgtas aktrises – Guna Zariņa un Maija Doveika? Nebija dubults atbildības slogs?

Uldis Anže: Cenšos sevi neapgrūtināt ar lieku atbildības slogu. Domāju, tas nav vajadzīgs. Mēs esam visi vienā laivā un visi esam vienādi. Man sagādāja lielu baudu strādāt ar abām, tik lieliskām, aktrisēm. Katra no viņām ir pavisam atšķirīga, un abas brīnišķīgas! Bauda strādāt ar tik jūtīgiem, viltīgiem un tolerantiem partneriem.

Saprotams, ka Raiņa darba atklāsmes mūsu 21. gs. paaudzei ir salīdzinoši nesaistošas un zināmas. Un tomēr, ko pēc šīs lomas guvāt sev kā jaunatklājumu?

Uldis Anže: Rainis Lāčplēsī ir licis vārdus: «Es lūstu, kad mainos, es gatavs no sakta gala...» Lai gan es pats šķietami nemainos, mans Lāčplēsis izrādē uz visu notikumu fona un šo divu sieviešu ietekmē ļoti stipri mainās. Šī tēla krasā maiņa man likās tas interesantākais. Izspēlēt šo atšķirību – kāds viņš bija jaunībā un kāds viņš ir savā briedumā. Varbūt tas arī ir tas būtiskākais, kas man ir izdevies un ko man patika arī spēlēt. Nevis kaut kādu plakātisku tēlu jau ar kaut kādu priekšstatu par Lāčplēsi, kuru kāds gaida.

Skatītāji gaidīja Ulda Anžes Lāčplēsi un – sagaidīja...

Uldis Anže: Es domāju,

cik liels pārsteigums man bija šī loma – tikpat liels pārsteigums bija skatītājiem ieraudzīt manu Lāčplēsi.

Un iespējams, ka viņi tādu vēl 100 gadus neredzēs. Protams, tā arī ir uzdrošināšanās no režisora, bet es domāju, tas nebija tāds pašmērķis, lai kaut kā šokētu. Pašam režisoram bija savs mērķis un savs nodoms, kāpēc man būtu jābūt Lāčplēsim, bet Spīdolai - Gunai Zariņai.

Lāčplēša ienaidnieks – viņš pats. Jāuzvar tikai viena cīņa… Vai mums Latvijā ir daudz Lāčplēšu?

Uldis Anže: Es domāju, ka katrā no mums mīt Lāčplēsis! Jautājums tik - cik dziļi viņš guļ mūsos un vai viņš kādreiz mūsos pamostas. Un, ja arī pamostas, zināms, ka ir daudzas Nāves salas, kurās viņu var iemidzināt. Cilvēks savā dzīvē turpina dzīvot savu miesisko dzīvi, bet garīgi jau viņš sen ir nogalināts. Nogalināts ar dažādiem dzīves kārdinājumiem. Par to, ka Lāčplēsis ir katrā no mums, es varu nešaubīties. Kā dzejniekiem ir vajadzīgas mūzas, tāpat Lāčplēša spēks bez Spīdolas spēka nav nekas.

Viņam ir vajadzīga gan Spīdola, gan Laimdota. Tā arī mūsu dzīvē - mēs vieni varam daudz, bet ne visu.

Kā ir ar Lāčplēsi jūsos – tas jau ir modies?

Uldis Anže: Jā, viņš ir, bet daudzas cīņas man ir jāveic nemitīgi. Lāčplēsis manī – viņš ir jākopj, jo viņš ir apdraudēts katru dienu manī un no manis paša. Katru dienu jācīnās ar sevi pašu.

... un Melno bruņinieku. Vai nav tā, ka mēs nereti šo Melno bruņinieku mēģinām saskatīt nepareizā virzienā, nevis sevī, bet, piemēram, mūsu valdībā, melnā kaķī, kas skrien pār ceļu?

Uldis Anže: Noteikti. Cilvēki Melno bruņinieku mēģina saskatīt pat pārāk bieži ārējos apstākļos. Tas ir priekšstats, kas maldina. Tā ir mūsu maldinošā cilvēka daba – vainot citus, nevis meklēt vainu sevī.

Lāčplēsim acīmredzamais spēks bija ausīs, kur spēks mīt mūsu, latviešu tautai?

Uldis Anže: Mūsu tautā ir ļoti augsts sāpju slieksnis - mēs daudz spējam panest. Nereti mēs to uztveram kā kompromisu. Protams, varam jautāt, kāpēc mēs nesaceļamies un neveidojām savu sabiedrību labāku. Bet tāpat vēsturē ir bijuši brīži, kad mūsu tautas sāpju mērs ir pilns un tad otru tādu tautu – tik uzticamu, drosmīgu un tik sīvus cīnītājus - grūti atrast pasaulē. Par to jau ari runāja daudzās pasaules valstīs gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā.

Mums vairāk vajag ieraudzīt to labo un saprast, vai tiešām tas ir tik ļoti peļami - šis augstais sāpju slieksnis?

Dienvidu tautas jau sen iziet ielās un paģēr savas tiesības, kamēr mēs klusi nesam savas nastas. Apkārt ir grūtības, pilns ar kangariem, kuri valda un manipulē ar mums; mēs to redzam un tāpat ļaujam, bet tas vadzis kādreiz lūst! Un lai Kangari naivi necer, ka tas reiz nenotiks.

Ko jūs būtu gatavs darīt Latvijas labā?

Uldis Anže: Visu, ko no manis prasītu.

Esat audzināts patriotiskā noskaņā jau no bērna kājas?

Uldis Anže: Jā. Lai gan tajā laikā valsts svētkus nesvinēja, atceros, ģimenes godos vienmēr tika dziedāta «Nevis slinkojot un pūstot», skanēja viss Rozenštrauha repertuārs... Mans vecaistēvs bija Brīvības cīnītājs un stājās strēlnieku rindās. Vēlāk jau 1944.g. kā pagasta vecākais kopā ar savu brāli tika nogalināts. Šis stāsts dzīvo ar mums no paaudzes paaudzē.

Vai bijusi reiz doma pamest Latviju – dzīvot citur?

Uldis Anže: Ir bijusi, bet to rosināja apmaldīšanās savos jautājumos, nevis fakts, ka šeit grūti. Tagad atskatoties uz to laiku, saprotu, ka mana vieta ir šeit un nekur citur es nerastu mieru.

Aizveriet acis. Kad saku «Latvija», ko redzat acu priekšā?

Uldis Anže: Valoda, dziesmas, silta maize, virtuve, pavards, sprakšķoša uguns, sniegs aiz loga, rudens skarbi pluina lapas, Jāņu rīts ar migliņu, kvēlo ugunskuri... Kaut kas netverams un katru reizi mainīgs.

Kas ir tas, ko jūs dāvāsiet Latvijai šā gada dzimšanas dienā?

Uldis Anže: Varu dāvāt tikai savu darbu. Teātri, ko daru katru dienu. Un daru to nesavtīgi. Vēl es dāvāju savus bērnus un mani bērni dāvās savus bērnus, un viņu bērni to turpinās. Tas ir neatsverami. Tas šobrīd Latvijai un tās tautai ļoti nepieciešams.

Lāčplēša vārdiem – kas būtu laba ceļamaize šā brīža Latvijas tautai. Bet varbūt tas ir kāds Spīdolas teiciens...

Uldis Anže: Lāčplēsis atkārto Spīdolas teikto: «Mainies ir tu uz augšu. Pils uzcelta augšā, bet kādēļ vēl nespīd brīvības saule, kā solīts?»

Spīdola saka: «Maini un mainies pats uz augšu.»

Lāčplēsis: «Es nesaprotu, vēl tagad to nespēju tvert: viss panākts, viss beigts. Ir miers, ko vēl ķert? Vai to es gribēju, ko sasniedzu?»

Šis jautājums arī mani dara modru ik dienu. Lai tas neļauj snaust mums nevienam. Visai mūsu tautai!