Ar Māru Svīri tiekamies viņas dzīvoklī Rakstnieku mājā Rīgā. Pa logu redzami apsniguši koki, bet uz galda kūp karsta kafija. Mūsu saruna netīši aizsākas par kādu rotaļlietu – no 80. gadiem saglabājušos rotaļu lāci, kuru rakstnieces mazmeita kādreiz saņēmusi dāvanā Ziemassvētkos, bet kuru Māra saglabājusi līdz pat šai dienai.

Sarunas gaitā rakstniece atklāj, kāpēc izstājusies no Rakstnieku savienības, un pauž uzskatu, ka vecos cilvēkus ar laiku «jāizstumj» jaunajiem. Māra daudz runā arī par literatūru, un tajā caur cilvēku pārdzīvojumiem atspoguļotajiem morāles principiem, kas laika gaitā ļoti mainījušies, nojaucot robežas un padarot literatūru un arī pašu dzīvi ne pārāk interesantu. Rakstniece piemin Ļeva Tolstoja daiļdarbu «Karš un miers», kurā spilgti parādās tā laika cilvēku dvēseles krāsas.

Tad arī jautāju, kāda, viņasprāt, ir latvieša dvēsele. Pēc garas nopūtas un neilgām pārdomām rakstniece saka: «Latvieša dvēsele ir ļoti pretrunīga. No vienas puses, latvietis ir ļoti varonīgs. Latvietis ir cīnījies visās armijās un bijis tas labākais karavīrs. (..) Turpat blakus sievietes, kuras, kamēr vīrieši bija karā, iznesa visus dzīves smagumus. Arī varonīgas. No otras puses, latvietis ir šausmīgi bailīgs un pazemīgs. Ļoti domā par savu ādu. Par to, kā izdzīvot. Atkal no vienas puses labi, tas ir zināms sīkstums jebkuros apstākļos izdzīvot, bet no otras puses tā ir mazdūšība, roku pacelšana un padošanās.»

Kā piemēru Māra min ekonomisko krīzi Latvijā. «Vai tad bija kādas protesta demonstrācijas? Vai kaut kas tamlīdzīgs? Nekā! Visi klusēja, nokāra galviņas. Kas varēja, tas aizbrauca,» par latvieša pretrunīgo dabu saka rakstniece. Savulaik, kad radušās pirmās iespējas aizbraukt, rakstniece domājusi, ka latvieši nekur nedosies, jo nezinot svešvalodas. Tomēr izrādījies pretēji.

«Viņi ir pietiekami drosmīgi, lai bez kādas svešvalodas dotos projām. Un spēj tur pastāvēt. Un atkal parāda spēku un vājumu vienlaikus. Kas varēja, aizbrauca, kas ne, tie nokāra galvas un visu pārcieta,»

par krīzes sekām un latvieša attieksmi pret notiekošo saka Māra.

Pēc rakstnieces domām, latvietis ir nenovīdīgs un tas izpaužoties tieši politiskajā kontekstā: «Ja kāds ir bagāts, tad latvietis to neieredz. Jo bagātība latvieša uztverē ir saistāma ar zagšanu. Vispār jau saka, ka pirmais miljons vienmēr esot netīrs. Bet ne jau latvieši būtu sašutuši par šā miljona netīrību. Nē, bet tāpēc, ka viņam ir miljons, bet man nav.» Māra uzskata, ka Amerikā katrs vēlas kļūt par miljonāru un ir sajūsmā par tiem, kas spējuši kļūt bagāti. «Tramps ir vienkārši kaut kāds nonsenss. Bet viņš ir miljardieris, veiksminieks, un par viņu balsos. Latvijā par viņu nebalsotu tāpēc, ka viņš ir bagāts,» saka Māra. (Mūsu saruna notiek īsi pirms ASV prezidenta vēlēšanām – aut.)

«Latvieša politiskā nenovīdība - ja tam cilvēkam kaut kas ir, tad viņš jau a priori ir slikts. Un vispār, ja viņam ir kādi panākumi - vai tik tur nevar parakties apakšā, vai tik nav kāds skeletiņš...» tā Māra.

Pēc rakstnieces domām, latviešiem pietrūkst patriotisma, un tas arī esot iemesls, kāpēc mūsdienās, pēc Māras novērojumiem, nav jaunu politiķu. «Ja cilvēkam tagad ir trīsdesmit, tad viņam ir īstais brīdis būt vadītājam, darītājam, nākt ar jaunām idejām. Būt darītājam, nevis kritizētājam. Nevis kā Kaimiņš, kurš nāca ar jaunu partiju. Un nāca ar kādu sakāmo? Ka viss ir slikti! Nu labi, bet kur ir tava programma, kā būs labi? Vajag jaunu programmu,» spriež rakstniece. Viņasprāt, svarīga ir dzīves plānošana, kas šobrīd Latvijas politikā neesot novērojama: «Man liekas, vēl līdz šai dienai netiek plānots tālāk par vienu, diviem gadiem. Un tas ir pilnīgi aplami. Gan ģimenē, gan valsts mērogā dzīve ir jāplāno vismaz piecus gadus uz priekšu. Ir jāredz perspektīvā. Ir jāredz, kā būs tālāk - ja mēs šogad tā saimniekosim, tad kā būs nākamgad utt. Ir jāzina, kas un kā tiks darīts turpmākajos gados.»

Patriotisms, pēc Māras domām, esot vērojams vārdos, taču īsti ne darbos. «Kas ir patriotisms? Patriotisms ir doma par valsti. Doma, kuru laikam ir formulējis viens no Amerikas prezidentiem: «Nevis ko valsts man dos, bet ko es varu dot valstij.» Es domāju, ka tas ir patriotisms. Drusku augstāk par saviem kurpju purngaliem skatīties. Skatīties uz valsti. Katrs jau nevar būt pie valsts stūres, bet katrs var būt savā vietā un arī domāt par valsti,» spriež rakstniece.

«Par daudz ko runā augstos toņos. Arī partijas – mēs latvieši! Bet katrs, kurš runā skaidrā latviešu valodā, manā uztverē ir tikpat labs pilsonis kā tas, kurš ir dzimis latvietis. Ir jārunā latviešu valodā. Man tas ir kritērijs. Ja cilvēks runās skaidrā latviešu valodā, man ir pilnīgi vienalga, kādas tautības vai rases viņš ir,» atzīst Māra, piebilstot, ka patriotisms ir arī atbildība par savu rīcību jebkurā brīdī un situācijā.

Vaicāta, kāda pēc rakstnieces domām būs Latvija pēc 20-50 gadiem, Māra saka: «Es gaidīju šo jautājumu. Esmu centusies iztēloties, un man diemžēl nekas labs nerādās. Ja es būtu naivāka, cerētu, ka nāks jaunie, bez skeletiem un viņiem būs tās jaunās idejas. Bet es neesmu tik naiva. (..) Latviešu pēc 50 gadiem būs ārkārtīgi maz. Es pat nerunāju par tīrajiem latviešiem, es runāju par Latvijas iedzīvotājiem. Mums nav pat vairs divu miljonu. Latviešu ir varbūt miljons.»

Sarunā Māra piemin arī latvisko dzīvesziņu, kas, viņasprāt, esot jau nodeldēts jēdziens. Tomēr skaidrojums par to, kas īsti tas ir, rodas. «Tikai latvietis saprot dūraiņu skaistumu. Mēs redzam rakstu skaistumu, un mums tie raksti patīk. Latviskie raksti uzrunā. Tur ir arī tā latviešu dvēsele, kas mantota no senčiem,» kā piemēru min Māra. Latviešu kultūras mantojums, pēc rakstnieces domām, ir ļoti liela bagātība, kas arī ietver sevī šo dzīvesziņu.

«Latviešu ticējumi, kuriem mums nav jātic, bet tā arī ir viela pārdomām. Piemēram, zaļā krāsa, kas latviešiem ir gan dzīvības, gan nāves krāsa. Kas redz zaļo jātnieku, tam jāmirst,»

saka Māra, bet es iebilstu, sakot, ka seno latviešu dzīvē ārēji šķiet vērojams nemitīgs negatīvisms, kaut kas nelaimi vēstošs. Bet rakstniece norāda, ka ticējumi - tas ir loģiski, jo tie brīdina. Kad turpinu iebilst, sakot, ka latvietis izskatās to vien darījis, kā sēdējis savā viensētā un gaidījis, kad ar viņu kaut kas nelabs notiks, Māra protestē: «Nē, gluži otrādi. Latvietis sēž savā viensētā un domā, kā savu dzīvi organizēt tā, lai tā nenotiktu. Ir visādas pamācības, ko vajag vai nevajag darīt pēc saules rieta.»

Neatlaižos, vaicājot, vai tas tomēr neiekodē uz negatīvo, bet mana sarunas biedre steidz mierināt, sakot, ka tā vis nav: «Es domāju, ka šajos laikos (senču ticējumi) iekodē uz pārdomām. Interesanti, kāpēc senie latvieši uz to tā skatījās? Man tas no šā viedokļa liekas interesanti. Ne tāda tīša un taisna paklausība. Tas ir neinteresanti. Interesanti ir apdomāt, kāpēc latvieši tā to domāja un formulēja.»

Kad lūdzu sniegt savu vērtējumu par to, kas īsti ir latviešu dzīvesziņa, rakstniece šķietami sniedz emocionāli ļoti tuvu skaidrojumu: «Tas ir latviskums. Tas ir tad, kad es braucu pa Vidzemes šoseju, kur ir mana dzimtā puse Alūksne, un tur ir kalni, lejas, patiesību sakot, pauguri, bet tad, kad esmu viena tāda paugura galotnē un redzu, ka tālumā ir zaļi meži... Un vēl tālāk tumši zili, kas saiet kopā ar debesīm... Tad man acīs ir asaras. Tad tā ir latviskā dzīvesziņa. Man nekad nav asaras acīs, kad es redzu skaistus dabas skatus svešās zemēs. Tas laikam ir tas latviskums, kas tieši man ir dārgs.»