Līdz šim «Židrūns» izdevis divus albumus – «Židrūnam sāp» (2008) un «Židrūns dzeltenbaltdzeltenais» (2010). «Židrūns un tas, ko nevar nest» (2016) izdod apgāds «I Love You Records».

TVNET: Pirms sešiem gadiem ar «Židrūnu» jau sarunājos (skat. interviju resursos - red.), toreiz jums bija tāds noskaņojums, ka jāiepauzē... puiši izmētāti pa Rietumeiropu... Kas ir mainījies kopš 2010. gada?

- Precīzi neatceros, kāda situācija bija tajā gadā. Kopumā apstājās, kad bundzinieks Didzis Jurgelāns nobāzējās ārzemēs, pats arī biju uz vairākiem mēnešiem izbraucis. Pēc kādas gadu vai vairāk ilgas darbības pauzes satikāmies ar ģitāristu Ritvaru Jāņos un spriedām, ka ir viena nenodarīta lieta. Neierakstīta palika pēdējā dziesma, ko veidojām kopā ar bundzinieku Didzi. Tas ir gabals «Varat cerēt» (skat. audio). Viņš likās tā vērts, lai sanāktu kopā, pabeigtu un ierakstītu. Basģitārists Ulvis arī bija par uzspēlēšanu kopā. Bez bungām roks nesanāk. Paveicās, ka ieklīdu vienā Ādmiņu ielas koncertā, kur grupā «9Horizon» spēlēja Anrijs. Uzaicinājām uzspēlēt, un tā spēlējam joprojām sastāvā - Anrijs, Ulvis, Ritvars un es.

TVNET: Tad iznāk, ka «Varat cerēt», kas ir viens no nesen izdotajiem singliem, ir sešus gadus vecs skaņdarbs?

- Nē. Gabals ir no pat no kāda 2009. gada. Visu albumu ierakstījām kopā pērn. Tur ir vārdi, ka «mūsu nākotne nenāks». Kaut kā par spīti gribējās, lai mazliet tomēr atnāk. Pārējās dziesmas ir veidotas kopā esošajā sastāvā.

TVNET: Bet toreiz, pēc otrā albuma izdošanas, bija sajūta, ka varbūt tomēr jāliek punkts tai muzicēšanai? Tie bija pēckrīzes gadi, kad tiešām daudzi bija spiesti meklēt darba iespējas ārpus Latvijas. Daudzas grupas pajuka...

- Punkta likšanas sajūtu radīja tas, ka palikām bez viena, var teikt, ģimenes locekļa - bundzinieka, kurš arī mūs daļēji «kurbulēja» iet uz priekšu/turpināties. Viņa motivāciju publiski negribu iztirzāt, bet skaidrs, ka lielā «starā» par valstī notiekošo viņš nebija.

TVNET: Vai viņš vēl aizvien ir ārzemēs?

- Jā, Didzis joprojām ir projām, bet ir ieminējies par atgriešanos Latvijā.

Bet muzikāli, domāju, ka dižķibele radošajai mūzikai Latvijā ir nākusi par labu. Šķiet kaut kā, ka «dvēseliskāks» muzons ir palicis. Cilvēki spēlē tiešām to, ko ir jēga spēlēt, kas aizrauj. Bet grupu mūsu paaudzē ir mazāk. Tas tiesa.

TVNET: Jūs sākāt 2004. gadā... Atgādini, kas vēl tolaik ar jums parādījās uz pašmāju rokmūzikas skatuves?

- Pirmā prātā nāk grupa «Fobija» vai «Phobia», kur tikai meičas spēlēja. «Bērnības milicija» bija sākusi kādus gadus pirms tam. «Depo» pa reizei spēlējām ar «The Snippets» (krievu čaļu garāžroks, šķiet). Vēl ap to laiku «Embrijs» pārtapa par «Dun Dun».

TVNET: Interesants laiks tas bija - popmūzikā dažādi talantu šovi, Dons un Lily, Detlefs...

- Jā, laiks bija traks ar muzikālo piedāvājumu. Neskumstu, ka nav talantu/izbalsošanas šovu, ka nav «jauno grupu konkursu» - to tiešām bija lērums tad.

TVNET: Un tad parādījāties jūs ar «Šņāc šoseja». Varbūt man tikai tā liekas, bet šī dziesma rezonēja, kaut radio rotācijā īpaši nebija, tā tika pamanīta... mūsdienās ar kādu rokdziesmu to paveikt kļūst arvien grūtāk. Rokmūzikas loma vispār kļuvusi maznozīmīga, vai tev tā nešķiet?

- Ja salīdzina ar deviņdesmitajiem, tad noteikti. Man vienmēr licies, ka «draivs» ģitārai jāieslēdz un jākliedz mikrofonā tad, kad ir tam atbilstošs saturs padomā. Pieļauju, ka šobrīd nav tāda roka noskaņojuma tik ļoti. Proti, muzikālā estētika mainījusies līdzi radošo cilvēku/klausītāju iekšējam noskaņojumam. Droši vien loma ir arī tam, ka, piemēram, MTV un SuperFM/EHR spēlē balāžveidīgu muzonu, bet tāda enerģiskā nesiena, kā, piemēram, garāžroka atdzimšanas laikā. Ja skatos no sava skatu punkta, roks (ģitārmūzika ar «draivu») nav pazudis, tas ir kļuvis meklējošāks. Foršs ir «stoner rock» vilnis, foršs «psihedēliskā roka» vilnis, foršs ir vieglāks roks ar tautas mūzikas elementiem. Daudz kas notiek, tikai jāmeklē.

TVNET: Jūsu jaunajā mūzikā lielas izmaiņas kopš pirmsākumiem nav notikušas. Vai apzināti nemeklējāt kādus jaunus izteiksmes līdzekļus vai vienkārši esat atraduši savu rokrakstu, to slīpējat un pie tā arī pieturaties?

- Mums liekas, ka spēlējam krietni lēnāk - temps ir muzikālāks. Bet tagad jau klausos, ka šā albuma dziesmas varētu būt vēl «grūvīgākas» - lēnākas. Drīzāk ir tā, ka mēs par citu mūziku nevarētu vienoties savā starpā. Esam ļoti atšķirīgi personiskās gaumes ziņā. Šo gadu gaitā ir varbūt divas grupas, kuras mums visiem vienlīdz stipri patīk no ārzemju grupām. Par konkrētu mīļāko žanru vai scēnu vispār nerunājot. No latviešiem gan varam vienoties par vairākām. Čaļi arī ne par ko nepadodas manai pieklusinātākajai pusei. Kad atskan tas tagadējais «grūvs», kopējais skaņas vilnis, sāku kliegt mikrofonā, un tā tas notiek.

TVNET: Citas savas muzikālās ambīcijas īsteno ar grupu Nielslens Lielsliens. Saprotu, ka šim ansamblim arī gaidāmi jaunumi?

- Es tās nesauktu par ambīcijām.

Vairs nedzīvoju pilsētā. Laukos nav ko pārkliegt. Arī nav tik daudz, uz ko kliegt. Tagad drīzāk gribas pa reizei kādu sasaukt.

Tāds ir «Nielslens Lielsliens» noskaņojums no manas puses. «NL» estētikā pamazām top dziesmas trešajam ierakstam. Tās un «NL» materiālu no grupas debijas EP un «Aure» esmu pasācis spēlēt vienatnē kā «Siensliens». Esam ar Miku Magoni un Mareku Kaminski no «NL» runājuši, ka varētu jauno materiālu aranžēt trio variantam, lai šīs dziesmas ierakstītu. Varbūt nākamgad. Citu konkrētāku «NL» plānu nav.

TVNET: «Židrūns un tas, ko nevar nest» nule nominēts jaunizveidotajai Austras balvai. Vai tam ir kāda nozīme, tavuprāt, un vai ierakstu iesniegsiet arī vērtēšanai «Zelta mikrofonam»?

- Man patīk Latvijas mūzika un patīk viedokļu un žanru dažādība. Austras balvai, kā izskatās, arī tas patīk.

Šķiet, ka neakadēmiskās mūzikas vidē pietrūka apbalvojuma, kas būtu vērsts uz to radošāko, svaigāko vietējo mūziku.

Mūziķiem, kuri meklē un atrod, tiešām vajadzīgs pamudinājums, un ceru, ka šī balva to dos. (Šeit nerunāju par «Židrūnu».) Vēl vērtīgi ir, ka balvai/žūrijai ir jādara savs mājas darbiņš un jāpamana labākais, nevis jāgaida, kad grupas pašas pieteiksies. Visbeidzot, ļoti simpātiska ir ārvalstu mūzikas cilvēku iesaistīšana žūrijā. Es pat ieteiktu ārzemnieku līdzdalību palielināt līdz pusei no žūrijas locekļu kopskaita. Protams, svarīgi arī, ko iesaista. Par pašu nominēšanas faktu īsti nav nekā, ko teikt. Vairāk prieks, ka uzzinu par citām un labām lietām. Ieraksta iesniegšana «Zelta mikrofonam» ir izdevēja, I Love You Rec., ziņā. Roka nominācijā varbūt «Židrūns» noderētu tīri tam, lai ir plašāka konkurence. Alternatīvās mūzikas nominācijā, domāju, lai citiem kolēģiem tā uzmanība vairāk tiek.

TVNET Kas ir tas, ko nevar nest?

- Albuma nosaukuma interpretācija, lai paliek klausītāja ziņā. Īsta visiem dalībniekiem kopēja skaidrojuma jau arī laikam nav. Varbūt vienīgi pāreja uz ritmiski gausāku mūziku, ritmisku pamatīgumu bungām un ģitārām. Mūsu apskaņošanas aparatūra ir smaga (smejas). Personīgi domāju, ka

šīs ir dziesmas, kuras nevarējām neierakstīt, un vairāki teksti ir tādi, kurus nevarēja nepateikt.

Koncerti

12.11. albuma izdošanas koncerts Pūpolu ielā 12 (Centrāltirgū), Rīgā (Durvis 19:00, Les Attitudes Spectrales 20:00, Židrūns ap 21:00.).

18.11. Tautas Harmonijas Centrs, Valmiera

26.11. Artilērijas Pagrabi, Daugavpils

02.12. Ideju Bode, Liepāja. Kopā ar I L L A.

www.facebook.com/zidruns