Rīgas Sporta pils, kādreiz lielākā multifunkcionālā sabiedriskā ēka Rīgā (1968–1970), tika iznīcināta tās autora, arhitekta Oļģerta Kraukļa acu priekšā. Tomēr sabiedrības priekšstati par vērtībām mainās. Izstādes tapšanas laikā, 29. septembrī Kraukļa projektētā bijusī Proletāriešu rajona administratīvā ēka Rīgā, Brīvības gatvē 266 (1972–1980) tika oficiāli uzņemta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kādreizējais kinoteātris «Oktobris» (1970–1978, tagad Zinātkāres centrs «Zili brīnumi») Daugavpilī uz šo statusu pretendē. Īpaši Daugavpils projektam arhitekts savulaik izstrādāja inovatīvu būvmateriālu – akustiskos keramikas būvblokus. Padomju laika mājokļi sabiedrības apziņā saistās ar zemas kvalitātes tipveida mītnēm, taču Oļģerts Krauklis projektējis virkni oriģinālu daudzdzīvokļu ēku. Vienā no tām atrodas viņa darbnīca – «Kraukļa ligzda».

Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti Oļģerts Krauklis absolvēja ar izcilību 1955. gadā – tas bija laiks, kad padomju valstī notika milzīgas pārmaiņas. Reizē ar Hruščova atkusni arhitektūrā pienāca gals tā dēvētajam «Staļina barokam», lai dotu vietu laikmeta valodai – tīrām, funkcionālām formām. Arhitektu jaunā paaudze – Oļģerts Krauklis, viņa kursabiedrs Modris Ģelzis un citi – kļuva par pēckara modernisma arhitektūras pionieriem. Racionālas arhitektūras principiem – celtnes plānojumam jābūt organiski saistītam ar ēkas konstruktīvo loģiku – arhitekts palicis uzticīgs visu radošo mūžu. Tāpat viņš atzīmē sev tuvo Ziemeļvalstu arhitektu – Alvara Ālto, Arnes Jākobsena – idejas: celtnei dabiski jāiesaistās apkārtējā vidē, reljefā, ainavā.

Ar šo izstādi Latvijas Arhitektūras muzejs turpina izstāžu sēriju, kuras mērķis ir pārskatīt priekšstatus par 20. gs. 60.–80. gadu arhitektūru Latvijā, kas ir apdraudēta, jo tiek negatīvi asociēta ar padomju laiku. Taču arhitekti arī okupētajā Latvijā strādāja ar pasaules elpu.

_{Izstādi veidojis VKPAI Latvijas Arhitektūras muzejs, kuratore Ilze Martinsone, dizainere Tatjana Raičineca, «RADADARA».}