Protams, arī mūsdienās netrūkst skaļu un pretrunīgu viedokļu paudēju, kaut vai tas pats Donalds Tramps, taču parasti šādu cilvēku paustais ir atklāta provokācija un demagoģija. Hermanis turpretī nav demagogs, varbūt tikai mazliet provokators, jo mākslā, īpaši teātrī bez provokācijām neiztikt. Te uzreiz jāsaka, ka viņa iestudēto Mišela Velbeka (Michel Houellebecq, 1958) izrādi redzējis neesmu, bet grāmatu lasījis esmu gan, un tā jau pati par sevi ir viena liela šā franču huligāna provokācija. Manuprāt, gan viena no vājākajām, ja salīdzinām ar citiem viņa romāniem.

Noskatoties LTV raidījuma «Viens pret vienu» interviju ar Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju, vēlreiz pārliecinājos, ka režisors kameras priekšā nebaidās būt konkrēts, brīžiem ass, kritisks, būtībā būt dzīvs, domājošs cilvēks, kuru satrauc tas, kas notiek gan Eiropā, gan Latvijā. Ne velti nākamajā dienā pēc intervijas sociālie tīkli un ziņu portāli aktīvi reflektēja par sarunāto... tā bieži nenotiek. Tā ir, Alvis, kurš savā profesionālajā jomā ir sasniedzis ļoti daudz, Latvijas informatīvajā telpā ir tā dēvētais viedokļu līderis, un viņa teiktajā ieklausās.

Tiesa, atsevišķi viņa izteikumi gan intervijā, gan arī dienasgrāmatā, kas aptver Hermaņa pārdomas aptuveni gada griezumā (dienasgrāmatai vēl pieskaršos detalizētāk) kādai noteiktai sabiedrības grupai tomēr pie sirds īsti neiet. «Alvis ir sevi diskreditējis! Es biju labākās domās par Hermani!» šādi un līdzīgi izteikumi lasāmi sociālajos tīklos.

Tā nu ir sanācis, ka Hermanis ir ieņēmis atsevišķai cilvēku grupai neērtu pozīciju.

Būdams inteliģents, erudīts un cienījams kultūras darbinieks, viņš definējis sevi kā «modernā konservatīvisma» pārstāvi, cilvēku, kurš no vienas puses iestājas par liberālisma idejām (vārda, reliģijas u.tml. brīvības), bet no otras pieturas pie kādām noteiktām tradicionālajām vērtībām un attiecīgās komūnas mentalitātes.

Kā piemēru viņš min arhitekti Zaigu Gaili, bet vispār jau gribētos saprast detalizētāk, kādas tad vērtības pārstāv šis «modernais konservatīvists»?

Ar šādu pozīciju gan man, gan lielai daļai sabiedrības ir viegli identificēties. Nesaku, ka piekrītu visiem Hermaņa spriedumiem, taču liela daļa no tiem šķiet saprātīgi. Skaidrs, ka akls nacionālisms no vienas puses nes sev līdzi neiecietību, aizspriedumus, augstprātīgu attieksmi pret citādo, un šo stāvokli Eiropa jau it kā būtu izslimojusi. Cerams, šis vīruss vairs neatgriezīsies. No otras puses, pārlieku liberālais spārns, kas savā naivajā politkorektumā ir līdzvainīgs sarežģītajā Eiropas bēgļu krīzē, pats sevi ir izcenzējis tik ļoti, ka lielo izaicinājumu priekšā kļuvis bezspēcīgs. Pats sev sasējis rokas un aizlīmējis muti.

Ne velti Hermanis savās pārdomās raksta, ka pozitīvie, uzcītīgie labējie viņam ļoti atgādina komjauniešus, kuri nekritiski tiecas uz visu gaišo, pozitīvo.

«Man ir nelabas aizdomas, ka mūsdienu kreisie liberāļi ir pagātnes komunistu reinkarnācija,» viņš raksta. «...abus vieno viens un tas pats mentālais tips. Abiem ir aizdomīgi daudz kopēja. Tie ir tie paši cilvēki, kas bez kompromisiem iestājas par «godīgumu, taisnīgumu, gaišo nākotni un progresu». Kas neieredz un nepieļauj citādi domājošos.

Esmu diezgan pārliecināts, ka dedzīgākie mūsdienu liberāļi manā bērnībā būtu komjaunatnes sekretāri.»

Viņš arī atgādina, ka viena no Eiropas politikas līderēm Angela Merkele publiski atzinusi, ka, viņasprāt, multikulturālisma politika ir izgāzusies. Varbūt ir vērts pie šā viedokļa mazliet pakavēties...

Te gan taisnības labad piebildīšu, ka konservatīvais spārns, kurš diemžēl iet roku rokā ar reliģiskām dogmām un iestājas par tā dēvētajām kristīgajām vērtībām, var Eiropā savārīt ne mazākas ziepes.

Tāpēc Hermanis piedāvā mums izvēlēties - vai nu mēs apvienojam šīs divas ideoloģijas vienā jaunā, progresīvā modelī, vai turpinām sevi nekritiski ziepēt un berzt līdz asinīm.

Jautājums vai praksē kas tāds vispār ir iespējams (es domāju pirmo izvēli)? Visticamāk, ka nē.

Atgriežoties pie grāmatas, jāsaka, ka tā uzrakstīta vienkāršā valodā, bez liekvārdības, bez pārgudrībām, vienlaikus smalki un trāpīgi. «Dienasgrāmata» atklāj mums režisoru spēku pilnbriedā - Hermanis 2015./2016. gada sezonā Latvijā un Eiropas labākajos teātros un opernamos iestudējis septiņus uzvedumus, viņš tiekas ar pasaules teātra eliti (viesošanās pie Mihaila Barišņikova, sarunas ar Plasido Domingo u.c.) viņam ir jauna, skaista sieva, mīloši bērni, iekopta lauku māja pie pašas Igaunijas robežas un vēl arvien dzīva, neviltota interese par to, kas notiek šajā pasaulē.

Nešaubos, ka Alvis Hermanis ir viena no sarežģītākajām personībām Latvijas kultūras telpā, taču viņa rakstītais šķiet pieejams, piezemēts un saprotams, kas dienasgrāmatu padara par aizraujošu un viegli lasāmu grāmatu. Protams, pilnīgu Hermaņa portretējumu mēs negūstam, nav īsti arī skaidra viņa attieksme pret reliģiju, pasaules radītāja koncepciju. «Dievs vai kosmoss, vai vienalga kā mēs to saucam,» viņš raksta.

Dievs un kosmoss - tās tomēr ir divas dažādas lietas.

Uz brīdi Hermanis sašaubās par šādas dienasgrāmatas nepieciešamību un 2016. gada janvārī nekādus pierakstus neveic. 2015. gads Hermaņa dzīvē bija intensīvs - konflikts ar Bastīlijas operas intendantu, pa vidu konflikts ar «Thalia Theater» Hamburgā, Parīzes terora akti, negulētas naktis...

Režisors apzināti vai neapzināti izvēlējies tiešām interesantu laiku, lai dalītos savās pārdomās par mākslu, politiku un dzīvi kopumā.

Arī vizuāli grāmata noformēta labākajās «Neputna» dizaina tradīcijās.

5/5

_{Alvis Hermanis «Dienasgrāmata». Teksta autors Alvis Hermanis. Dizains - Dita Pence. Apjoms - 248 lpp.}

_{Grāmatu var iegādāties «Neputna» galerijā Tērbatas ielā 49/51, labākajās Latvijas grāmatnīcās, interneta veikalā.}

neputns.lv