Nodaļas ievadā Rubenis atzīst, ka, runājot par seksualitāti un attiecībām, homoseksuālo attiecību tēmu apiet nedrīkst. «Ērtāk šo tēmu būtu noklusēt,» viņš raksta.
Tomēr autors izvēlējies neklusēt, tiesa, vienlaikus uzsverot, ka nevēlas kļūt par kādas puses advokātu.
Viņš atzīst, ka 35 gadu ilgajā pastorālajā praksē pret gejiem un lesbietēm ir kļuvis iecietīgāks, mazāk kategorisks.
Balstoties uz pētījumiem, viņš uzver, ka homoseksuālisms nav slimība, kuru varētu izārstēt, kā to baznīckungi ir centušies darīt daudzus gadu simtus.
«Mēs neesam radījuši pasauli, un mums jāmācās pazemīgi pieņemt tos cilvēka esības variantus, ar kuriem sastopamies,» viņš raksta, akcentējot, ka Jaunajā Derībā Jēzus neko konkrētu par šo jautājumu nav teicis.
«Homoseksualitāte nav ne jāidealizē, ne jādemonizē,» viņš rezumē, aicinot uz saprātīgu dialogu.
Attiecības kā izaugsmes iespēja
Jura Rubeņa grāmata tapusi lēni, sešu gadu laikā. Taču tās «mērķis nav bijis rāma un «pareiza» atbilžu grāmata». Tas drīzāk ir autora pieredzes un atziņu pieraksts, cenšoties saprast sevi un attiecību dziļumus. Juris Rubenis atklāj, ka vēloties kļūt par ceļabiedru lasītājiem un kopā mācīties dzīvot. Aplūkojot grāmatā gan seksualitāti un garīgumu, gan laulību un šķiršanos, gan sievietes un vīrieša iniciāciju, gan cilvēka ego, produktīvu pazemību un vajadzību pēc piedošanas, gan arī daudzus citus jautājumus, autors ļauj noticēt ilgstošu un kvalitatīvu attiecību iespējai. Viņš motivē izvērtēt esošās attiecības un atklāt to potenciālu. Tos, kuru attiecības pagātnē nav izdevušās, grāmata iedrošina mēģināt vēlreiz, bet šoreiz citādāk.