Kā tev pašam sākās vinila mānija, atceries savu pirmo skaņuplati? Un otro?

Pirms gadiem desmit, Līgo vakarā, lauku mājās uzgāju daļu savu vecāku vinila plašu kolekcijas, ar kuru uzaugu bērnībā. Tās bija «Melodija» izdevniecības padomju laiku plates ar mūziku latviešu un nedaudz angļu valodā. Atskaņojot «Jumpravas» plati «Pilsēta» turpat uz pieticīga plašu atskaņotāja, laikam arī notika tas liktenīgais klikšķis. Skaņa, dziesmas, vāciņš atsauca lieliskas atmiņas no bērnības, kad šo plati spēlēju klases vakaros un dzīvoklī uz «Radiotehnikas» atskaņotāja «trīsdesmitniecēm», kas tad likās ļoti jaudīgi. Savācu «Jumpravas», «Lingas», «Jauna Mēness», «Bet bet», vairākas «Mikrofona» aptauju izlases, «Commodores» un Krisa Rī (Chris Rea) plates uz mājām. Nākamajā dienā iegādājos vienkāršu, bet labu jaunu ProJect plašu atskaņotāju un sapratu, ka šī skaņa man patiešām ļoti patīk, bet pats klausīšanās process uzrunā. Vēl pēc dienas iegādājos jaunu Mārvina Geja (Marvin Gaye) «What's going on» plates pārizdevumu. Tā sākās mana kolekcija.

Skaņuplates – formāts ar specifiku, plate jānotīra, jāapgriež otra puse. Baigā ņemšanās...

Plates formāts prasa uzmanību, attieksmi un cieņu. Mūziķiem, ierakstot šos ierakstus, arī bija baigā ņemšanās. Tāpat noņemties dabūja plates dizaineri, mākslinieki un, protams, plašu rūpnīcas darbinieki. Rezultātā ir «īsta lieta», ko var nogādāt arī uz Mēness, ja grib. Uzskatu, ka, atskaņojot plati, tās tehniskā specifikācija, prasot no klausītāja zināmas fiziskas darbības, izteiktāk pievērš klausītāja uzmanību arī pašai mūzikai, kas ir pats galvenais šajā stāstā.

Čirkstoša skaņa, aizņem daudz vietas, bet liels un smuks vāciņš. Kādi, tavuprāt, ir plašu plusi un mīnusi?

Domāju, ka platēm ir diezgan līdzīgi plusi un mīnusi kā jebkuram kultūras artefaktam – fiziskam nesējam. Līdzīgi kā grāmatas tās aizņem daudz vietas, tāpat kā gleznas tās var eksponēt interjerā, un, klausoties plati uz atskaņotāja, «mūziku var redzēt». Tas viss bagātina un piepilda vidi, kurā atrodamies, piešķir savu, personīgi un īpaši veidotu auru.

Tavā ikdienā, spēlējot mūziku no platēm, jāvizina plašu kilogrami, atskaņotājs, vienkāršāk ir diski vai pat dators. Kas tevi motivē spēlēt tieši plates?

Kā jau minēju, vinila plate ir formāts, kas prasa iedziļināšanos. Dīdžejošana kā mākslas forma ir radusies, tieši pateicoties vinila platei. Un kā sava veida mākslas darbu, performanci es arī uztveru katru savu uzstāšanos.

Līdzīgi kā mūziķi sacer dziesmas, es veidoju savu plašu kolekciju, kā mūziķi gatavojas koncertam, es atlasu plates, sagatavoju sastāvdaļas muzikālajam ceļojumam,

nu un koncerts man ir mūzikas miksēšana cilvēkiem. Turklāt gan labs koncerts, gan dīdžejsets ir tikai tad, ja to esi darījis ar patiesu atdevi un enerģiju. Un vēl, tāpat kā mūziķi ieraksta savas dziesmas un koncertus, arī es cenšos savus dīdžejsetus ierakstīt, lai pēc tam atsevišķus publicētu savā interneta vietnē vinyldj.co. Jo katrs mikss, mūzikas selekcija manā gadījumā ir unikāla un gribas, lai tas paliek kā liecība vai atmiņas, un, jā, arī apziņa, ka tiek veikts uzstāšanās ieraksts, mani papildus disciplinē dīdžejseta laikā.

Medijos ik pa laikam parādās ziņas, ka skaņuplašu ražošanas, pārdošanas apjomi šogad ir rekordaugsti. Tavuprāt, kā ir ar šo, īpaši mūsdienās, kad dominē digitālās vietnes un viedtālruņi?

Domāju, ka pašlaik ir tas brīdis, kad tas varbūt 1% cilvēku, kam mūzika dzīvē nozīmē vairāk nekā tikai fons, ir nolēmuši atlicināt laiku un naudu, lai klausītos sev tīkamu mūziku platē ar visiem plusiem un mīnusiem, ko minēju iepriekš. Un tas 1% ir pietiekami, lai atlikušās plašu rūpnīcas būtu noslogotas un 2/3, ja ne visas 3/4 no, piemēram, mūzikas žurnālā MOJO recenzētās mūzikas būtu izdotas arī vinila plates formātā. Un tas ir pietiekami, lai mūziķi un dīdžeji iespiestu arī singlus, ko es ar lielāko prieku spēlēju savos dīdžejsetos. Un ļoti labi, ka tehnoloģijas ir attīstījušās tik tālu, ka mūzika ir viegli pieejama par nelielu abonēšanas maksu un atskaņojama ar visdažādākajām portatīvajām ierīcēm. Plate nav jāklausās, piemēram, pludmalē, mašīnā vai sportojot, bet ja tomēr jā, tad tas ir superekskluzīvi. Tāpat ir iespēja nepirkt «kaķi maisā», jo diezgan daudz mūzikas var atrast straumēšanas servisos vai Youtube, lai ieklausītos, klausītos, lai saprastu - uzrunā vai ne. Bet brīdī, kad mūzika ir priekšplānā, kad tā ir svarīga - dejās vai lai radītu īpašu atmosfēru, kad kāds albums vai mākslinieks ir tik mīļš un gribas to īpašo notikuma sajūtu, tad vinila plate man liekas vislabākais formāts. Un, protams, plašu iegādes process, rokoties pa plašu kastēm, ir aizraujošs notikums pats par sevi, savādāks veids, kā atklāt jaunu mūziku, paplašināt savu mūzikas redzesloku, atklāt jaunus žanrus, iepazīt ļoti plašo muzikālo kultūras mantojumu, kas savukārt palīdz labāk izprast arī šodienas mūziku.

Rīgā savulaik bija liela skaņuplašu rūpnīca, no kuras palikušas vien nostalģiskas atmiņas, dažās mājās arī vinila kultūras slānis. Igaunijā nupat atvērta jauna plašu spiestuve. Biji pie viņiem ciemos, kā izskatās?

Jā, pavasarī ar domubiedriem bijām aizbraukuši ciemos pie igauņiem Tartu. Izskatās ļoti labi – jauni puiši, kuri guvuši pieredzi, strādājot kompaktdisku rūpnīcā, paši atraduši un saveduši kārtībā vinila plašu ražošanas iekārtas, pārzina plates ražošanas procesus. Viss notiek tā, kā to rāda Youtube klipos par plašu ražošanu. Par pašu ierakstu kvalitāti vēl neesmu pārliecinājies, jo brīdī, kad bijām ciemos, uz vietas nebija gatavās kopijas, ko paklausīties. Bet zinu, ka mūsu pašu grupas «Rīgas Modes» un «Carnival Youth» ir iespieduši savas plates šeit, un tāpēc būs iespēja paklausīties. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados igauņi brauca uz Latviju, lai radio studijā ierakstītu savu mūziku, tagad mēs varam braukt pie viņiem iespiest savas plates. Tieši šī lokālā, Baltijas patriotisma dēļ gribētos arī «Satellites LV» vai «Kuba», ansambļu, kuros spēlēju bungas, ierakstus iespiest vinila platēs tieši šeit.

Varbūt atkal Rīgā būs plašu spiestuve vai tas ir nerentabls pasākums?

Esmu dzirdējis baumas, ka pie Cēsīm kāds esot sarosījies šajā jautājumā. Galvenais jau ir zināšanas un iekārtas, kas kopā ar pareizu mārketingu to pasākumu var padarīt par vismaz iesākumā sevi atpelnošu.

Kāds īsti ir ceļš no audiofaila līdz vinila pankūkai?

Es ieteiktu vienkārši sameklēt Youtube klipus par vinila ražošanu, kur viss parādīts un izstāstīts. Īsumā tā ir fizika un ķīmija. Skaņas īpašs māsterings, vairāki plates atlējumi, ar kā palīdzību tālāk pavairo vinila kopijas.

Ar ko būtu jāsāk iesācējam, kas grib klausīties vinila plates? Un mūziķim, kas grib savu ierakstu platē? Ilgi taisa, izmaksā dārgi, bet ir forši?

Jāiegādājas savai rocībai atbilstoša, pietiekami kvalitatīva aparatūra – plašu atskaņotājs, pastiprinātājs vai resīvers, ja nepieciešams, arī fono korektors, ja pastiprinātājā nav iebūvētas fono izejas, un skandas. Un, ja jau tā mūzika patīk, tad ar laiku katru šo komponentu var aizstāt ar labāku, var pieslēgt starpā kādu lampu priekšpastiprinātāju u.tml. Galvenais jau, lai pašam patiktu, kas skan un kā skan. Savukārt

mūziķiem plates iespiešana ir sava veida attieksme un luksuslieta, jo tiešām tās ir ievērojamas izmaksas, laikietilpīgs process, bet gandarījums jau pēc tam ir neatsverams.

Turklāt plate kā promo materiāls izkonkurē visus citus nesējus visu augstāk minēto īpašību dēļ.

Latviešu mūzikas plates, kas noteikti būtu jātur plauktā?

Visas, kas ir izdotas vinilā un kuru mūzika pašam patīk un ir vēlēšanās vai nepieciešamība klausīties. Manā gadījumā tas ir sākot ar Raimonda Paula diskogrāfiju vinilā un beidzot ar «Skyforger» plati par latviešu strēlniekiem, kuru noklausos katru 11. novembri.

Šo sestdien, 24. septembrī, ikgadējais skaņuplašu entuziastu tirdziņš Jersikas ielā. Kā nonācāt pie šīs ieceres par tirdziņu? Cilvēku atsaucība?

Doma par plašu tirdziņu radās pirms pāris gadiem, kad ar dīdžejsetu uzstājos sava drauga Mareka Kaminska kultūras terases «Zaļa Zāle» atklāšanas vakarā Cēsīs. Mareks jau bija sācis veidot savu plašu kolekciju, un visa tā lieta ļoti interesēja. Tā nu vakarā sarunājoties nonācām pie idejas, ka būtu jauki sapulcināt vismaz tos plašu tirgotājus, no kuriem pērkam plates, un noorganizēt nelielu tieši vinila plašu tirdziņu. Pirmais šāds pasākums jau nākošajā gadā tad arī notika Cēsīs terasē «Zaļa Zāle». Atsaucība bija pietiekoši laba, un apmeklētāji ierosināja ko līdzīgu rīkot arī Rīgā. Galvaspilsētā svarīgi bija atrast pareizo lokācijas vietu, un izrādījās, ka tāda vieta ir tepat man kaimiņos, mūsu domubiedra un plašu piegādātāja Viļa Misas dzīvojamās mājas pagalmā un pirmā stāva telpās - Jersikas ielā 21. Šeit tad arī jau trešo gadu ar laipnu šā īpašuma īpašnieku atbalstu notiks gadskārtējā «Jersikas ielas vinila diena» - pasākums, kuru cenšamies veidot kā mūziku mīlošu cilvēku svētkus visas dienas garumā ar vinila skaņuplašu tirdziņu, lekcijām un sarunām par saistošām tēmām un muzikāliem priekšnesumiem.

Un kas padomā šogad? Varbūt vienu atsevišķu performanci ar Juri Lapinski?

Juris Lapinskis ir cilvēks, kura plašās tehniskās zināšanas par skaņu, tās īpašībām, fiziskiem audio nesējiem ir pelnījušas tikt iemūžinātas kādā monogrāfijā vai vairāku sēriju video lekcijās. Ar vienu dienu šeit nepietiks.

Mūzika paliek, tendences mainās. Vai otrādi. Kas jauns mūzikā? Projektam «Kuba» jauns ieraksts? Ko «Satellites LV» dara?

Mūzikā ir radošs pacēlums. Ar grupu «Satellites LV» strādājam pie jaunā albuma, ko ļoti vēlamies izdot nākamā gada pirmajā pusē. Kā arī esam teju pabeiguši darbu pie līdz šim nepublicēto ierakstu izlases, kuru esam nolēmuši izdot ierobežotā vinila plates tirāžā. Gada lielais notikums, protams, ir «Kubas» sanākšana kopā, burvīgie koncerti Cēsīs un Rīgā un lēmums ierakstīt otro albumu, to izdodot 2017. gadā.

Nevaru nepajautāt, jo gaišo lietu pietrūkst, - kāpēc Latvija ir forša vieta, kur dzīvot?

Tāpēc, ka ir.