Filma «Mans tēvs baņķieris» ir autobiogrāfisks detektīvstāsts, kurā režisore Ieva Ozoliņa seko līdzi sava tēva, «TOP bankas» prezidenta Borisa Osipova gaitām 90. gados, līdz brīdim, kad viņš 1994. gadā pazuda ar sešiem miljoniem latu noguldītāju naudas. Visus šos gadus viņa liktenis un atrašanās vieta nebija zināma, līdz pirms trim gadiem Interpols paziņoja, ka Malaizijā pieteicies cilvēks ar tēva vārdu un personas kodu.

Filmas darbība notiek mūsdienu Latvijā un Malaizijā, šķetinot 90. gadu vēstures notikumus, sākot no pirmajām kapitālisma iezīmēm līdz komercbanku uzplaukumam, apskatot «TOP bankas» gadījumu kā vienu no spilgtākajiem 90. gadu banku krīzes piemēriem.

Filma ir autores personīga nesenas Latvijas vēstures rekonstrukcija, aplūkojot tā laika notikumu nospiedumus cilvēku biogrāfijās un atceroties pagātnes notikumus, kuros tika ierauta viņas ģimene, kā arī autores personīgais ceļš pie tēva 20 gadus vēlāk. Tā ir režisores pirmā filma, kas drosmīgi vēsta par savu un savas ģimenes dzīvi jaunā kapitālisma apstākļos un likteņa pavērsieniem pēc tam.

«Mēģināju saprast savu tēti, kurš 90. gados nonāca mežonīgajā kapitālismā ar visu tālaika eiforiju, jucekli un izmisumu. Filma ir domāta tiem, kuri vēlreiz grib pabūt saldi skarbajos deviņdesmitajos, atcerēties attiecību estētiku, jucekli un iespēju eiforiju, tiem, kuri jūtas atbildīgi par savu vecāku rīcību un uzņemas šo ne savas vainas sajūtu. Filma ir arī tiem, kas nosoda neiedziļinoties,» stāsta filmas režisore Ozoliņa, kurai filmas veidošanas gaitā izdodas atrast savu turpat pirms 20 gadiem pazudušo tēvu.