Vai ir kādas skaņas vai trokšņi, kas tev šķiet īpaši svarīgi, piemēram, veļas mašīnas skaņa vai kas cits?

- Man šķiet, ka manā dzīvē visintriģējošākā ir skaņa, ar kādu krastā šalko viļņi, turklāt visdažādākajos izpausmes veidos – gan okeāna, gan jūras... It kā tas šķiet tāds kā klasisks romantikas piemērs, bet dzīvē ir gadījies tā, ka vienmēr esmu dzīvojis pie jūras. Un pat tad, kad ne, vienalga meklēju jūru un gribu būt tās tuvumā. Ar gadiem manas attiecības ar pilsētas trokšņaino atmosfēru kļūst aizvien sliktākas, lai gan bērnību esmu pavadījis Vladivostokā, mājā, kas atradās pretī ostai. Tur bija gan jūra, gan ūdens, gan vējš, bet augu dienu un nakti dārdēja ceļamkrāni un gaudoja kuģi. Pie tam gar māju kursēja tramvajs, un varēja dzirdēt, kā tas apstājās tieši pretī mūsu mājai: «Du-dun, du-dun...» Tāpēc, ka šāds ritms dienu no dienas man šķita diezgan vienveidīgs, pastāvīgi esmu meklējis vietas, kur nebūtu lieku, nepiederīgu trokšņu. Pasēdēšana jūras krastā man vienmēr ir bijusi kā dziedināšana no tā visa.

Kad kļuvu vecāks, izvēlējos mitekli tieši ar logiem pret okeānu, un sāku saprast, ka okeānam ir pašam sava dzīve. Tas katru dienu ir citādāks, dažādi sitas pret krastu ar viļņiem, dažādi trokšņo. Tas var arī traucēt, bet vienalga rada sajūtas, kas, no vienas puses, nomierina, bet, no otras, – tajās vienmēr ir dramatisms un kaut kāda mūžīgā trauksme. Arī klusā šalkoņā tik un tā ir trauksme – sajūta, ka kaut kas sāksies. Neesmu tik labs sērfotājs, lai nodarbotos ar viļņu aprēķināšanu un tamlīdzīgi. Un ir interesanti apjaust, ka tur slēpjas, manuprāt, neprognozējama tīrība. Iespējams, tas tiešām ir tas, par ko es dzīvē visvairāk esmu aizdomājies. Mani pirmie ieraksti tika radīti mājas apstākļos ar mūsu nelielo, lēto japāņu sintezatoru, un tam bija poga «Sea»*. Kad to nospieda, bija dzirdama tāda skaņa: «Ššššš...» Un, ja dziesmā kaut kā pietrūkst, tu nospied podziņu, un šī skaņa visu it kā aizpilda. Tā vienmēr varēja viegli iziet no jebkuras situācijas.

Vai, nomainot vidi un sākot iedziļināties okeāna skaņā, nebija sajūta, ka tev pietrūkst pilsētas skaņu, ka tā ir tava «īstā» skaņa?

- Nē, domāju, ka laikam ne. Gluži otrādi – man šķiet, ka pie okeāna es no tā visa patveros, jo bieži uzturos lielās pilsētās. Tas ir tāpat kā paklausīties skaļu mūziku un pēc tam doties projām. Es tiešām neteiktu, ka man tā visa ļoti pietrūkst. Citas skaņas, piemēram meža un dabas skaņas, mani tik ļoti neaizkustina kā jūra. Kad aizeju uz jahtklubu un vantis dreb no viegla vēja, man tas atgādina liegus zvaniņus. Laikam jūra tiešām atstāj tevī zīmogu. Līdz šodienas sarunai nekad nebiju par to aizdomājies. Un par dziesmu, mūzikas rakstīšanas manieri... Pat ar visu savu vēlēšanos un mīlestību pret pankroku un tamlīdzīgi manis nepietiek daudz tādām kompozīcijām. Vairumā gadījumu tās tomēr ir midtempo – pa pusei liriskas dziesmas, kurās ir, tā sakot, viļņu šalkoņas dimensija.

Jā, par to nekad neesmu šaubījies, taču, kad tu runā par to, cik svarīga ir jūra, es patiešām to varu sajust tavā mūzikā, arī tavā balsī.

- Jā, nekad neesmu uzskatījis sevi par dziedātāju, lai gan jau kopš bērnības esmu dziedājis koros un arī citādi vienmēr bijis saistīts ar dziedāšanu. Iespējams, ir kaut kāds ļoti neliels diapazons, kurā jūtos pārliecināts un mierīgs. Tādēļ palīdz situācijas pārvaldīšana, spēja to kontrolēt.

Kāda mūzika, par kuru varbūt mēs nevaram nemaz iedomāties, tevi interesē? Varbūt ir kaut kas tāds tiešām... [īpašs]?

- Nezinu, kāds iespaids rodas par to, kāda mūzika man patīk vai nepatīk, bet mūzika, ko klausos, tas kaut kādā veidā ir saistīts ar pirmajām atmiņām un eksperimentiem, jo mums mājās bija daudz ierakstu, kurus manu vecāku paziņas bija atveduši no Japānas kopā ar pirmajiem lenšu magnetofoniem. Viņi veda iepriekš ierakstītas lentes, un starp tām bija absolūti fantastiska izlase – sākot no «Beatles», līdz japāņu tautasdziesmām un estrādes stilā iedziedātai «Poļuška, poļe». Un tā arī bija pirmā mūzikas klausīšanās pieredze, ko papildināja tas, ko spēlēja padomju radio un televīzijā, un pirmās skaņuplates ar «smago metālu». Tas viss ir sajaucies kopā manā galvā, un esmu vienlīdz atvērts jebkuram stilam un žanram.

Man vienmēr ir interesanti redzēt plašāku ainu, jo īpaši, ja kaut kas uzrunā, ja kāds izpildītājs kļūst populārs, cenšos saprast, kāpēc un kas tieši ir piesaistījis klausītāju, – vienalga, vai šis klausītājs esmu es vai kāds cits. Es ar vienlīdz lielu zinātkāri esmu atvērts visam. Un tas attiecas arī uz mūziku no dažādām valstīm. Man šķiet, ka tādējādi ar mūzikas starpniecību es varu labāk iepazīt arī cilvēkus. Piemēram, ja tu ierodies citā valstī, jo īpaši, ja tā ir maza valsts ar savām tradīcijām un saviem reģionālajiem varoņiem, tu vari saprast vairāk, paklausoties vietējās radiostacijas.

Starp citu, tagad tas ir ievērojami vieglāk, jo ir visi tie «podraižu» un straumēšanas servisi. Man patīk tehnoloģijas. Taču, piemēram, ja esi atradis dziesmu, kura tev patīk, tu gribi, lai tādas skanētu visu laiku. Bet to principā nav iespējams panākt. Tu saproti, ka esi uzlicis tādu un tādu hitu, taču līdzīgie skaņdarbi nebūs tādā pašā kvalitātē un neatbildīs tavām emocijām. Un iznāk, ka visas tās nosacītības, pēc kurām tu izvēlies žanru un skaņas, atkal ir tikai vārdi vai cipari, ar kuriem mēs cenšamies to visu kategorizēt. Taču tas nav iespējams, jo mūziku un skaņu nevar saprast ar vārdu, tagu vai birku starpniecību. Vienalga, nākas pašam atgriezties atpakaļ pie tā informācijas apjoma, no kura tev ir jāizrok tas, kas tevi aizķer.

Man šķiet, ka tu esi bijis Latvijā vairākkārt. Vai tev ir kādas asociācijas par to, kas ir Latvijas skaņa? Esi par to domājis?

- Es nezinu, kā to tagad divos vārdos aprakstīt... Kā ar nedaudziem vārdiem attēlot to cilvēkam, kas ar to nav saskāries. Bet tiešām – Latvijas mūzika saistās ne tikai ar noteiktām tradīcijām un kultūras nostādnēm, kas gadu, desmitgažu un gadsimtu gaitā ir šeit iedibinājušās, bet pastāv kaut kāda iekšējā «latviešu emocionalitāte», kādas principā nekur citur nav. Un tieši tā, visticamāk, arī uzliek zīmogu. Mana iepazīšanās ar Latvijas mūsdienu mūziku – gan ar mūziku, gan cilvēkiem – sākās, šķiet, ar Ainaru Mielavu un «Jaunu mēnesi». Esmu daudz ar viņu runājis un zinu, kam viņš dod priekšroku mūzikā, vismaz kā bija toreiz, pirms daudziem gadiem. Un domāju, ka šis mēģinājums sasaistīt kopā Ziemeļeiropas folkmūziku, ķeltu melodijas...

Tas laikam ir ļoti dziļi iesakņojies gan Latvijas muzikantos, gan latviešu dabā. Un, lai kā arī mūziķi censtos rotaļāties ar dažādiem popmūzikas stiliem, vai – kā jūs – eksperimentēt uz klasiskiem pamatiem, vienalga, šīs saknes paliek kaut kur tepat. Tā ir gan dziedāšanas maniere, gan valoda, kas ietekmē to, kā tiek rakstītas dziesmas un sacerēta mūzika vispār. Tādēļ

varētu teikt, ka šejienes mūzikai ir kaut kāda īpaša seja, iespējams, netverama tiem, kas nekad nav bijuši Latvijā un ar to saskārušies.

Taču, jau vienreiz paklausoties «Prāta vētru», pēc tam izpildītāju masā var atšķirt tieši Latvijas pārstāvjus. Iespējams, ka kaut kādā mērā tas ir saistīts ar elektroniskās skatuves attīstību kaut kad deviņdesmitajos gados.

Man ir interesanti mēģināt saprast arī, piemēram, ķīniešu roku, kur, teiksim, puiši vēlas būt kā «Joy Division» ar trīsdesmit gadu novēlošanos. Bet tu vienalga saproti, ka tas ir kaut kas īpašs, savs, un vienīgais, kas pastāv, tā ir saskaņa ar laiku vai konkrētiem cilvēkiem.

Nosauc trīs lietas, kas uz tevi ir atstājušas iespaidu, – grāmata, mākslas darbs vai albums?

- Mākslas darbs, protams, ir Lihtenšteins. Kad vēl padomju laikos ieraudzīju kādu viņa zīmējumu grāmatiņā, kurā tika nosodīta un kaunināta buržuāziskā masu kultūra, popārta vēsture mani nopietni aizrāva uz ilgu laiku, un aizrauj joprojām. Runājot par filmām, tā noteikti ir anime jeb japāņu animācija, kuru apstākļu sakritības dēļ bērnībā iepazinu. Nebiju redzējis Mikipeli, un ar Pekausi bija par maz. Viens piemērs ir fantastikas filma ar nosaukumu «Spoku kuģis» (Sora Tobu Yûreisen), kas bija pieejama padomju nomā un jau ir kļuvusi par japāņu anime klasiku. Līdz pat šim laikam man šis stāsts palicis atmiņā kā skaidrs un satraucošs.. Vēl var minēt Deivida Linča filmas. Kas attiecas uz mūziku, tie tomēr lielākajā mērā ir Ņujorkas «New Wave» un angļu jaunie romantiķi. Nekur no šā apburtā loka nevaru izkļūt. Man tas popmūzikā ir kā ideāls – gan aranžējuma, gan vizuālās pasniegšanas ziņā. Neskatoties uz visu pārējo, ar ko kādreiz savā dzīvē esmu nodarbojies, vienalga atgriežos tajā pašā aplī, jo liekas, ka šī mūzika vairāk vai mazāk tuvojas ideālai popdziesmai, kādu man joprojām ir vēlme uzrakstīt.

Pastāsti, kāpēc tu iesaistījies Piena svētku programmas veidošanā!

- Esmu bijis iepriekšējos Piena svētkos gan skatītāja lomā, gan arī kā mākslinieks. Man ļoti patīk veids, kā šajā pasākumā tiek radīta atmosfēra. Ņemot vērā, ka ir sanācis bieži būt Rīgā, man kā atbraucējam ir interesanti iepazīt pilsētas iedzīvotājus un kultūras dzīvi. Un, protams, savstarpējās attiecības daudz ko nozīmē. Sarunās ar Mārtiņu [Mielavu] un tevi esmu sapratis, ka mūs vieno daudzas kopīgas intereses. Un kopīgi mēs, manuprāt, esam radījuši aizraujošu programmu. No māksliniekiem, kas šogad uzstājas, man īpaši tuvi un interesanti ir Graham Candy un Kito Jempere, sen sekoju viņu ierakstiem un esam pat tikušies. Tāpat esam ieplānojuši daudz interaktīvu lietu, dažādas sportiskas aktivitātes un pat ielu cirka uzstāšanos, un ceru, ka šie pasākumi būs būtiska festivāla daļa. Es vairāk par visu vērtēju iespēju ieraudzīt un ieklausīties un uzzināt par neredzētiem, jauniem māksliniekiem un iepazīt jaunas skaņas. Mani saista personiska attieksme festivālos. Galu galā ideāls festivāls, man šķiet, tā ir tāda izdevusies un ļoti vērienīga mājas ballīte.

_{Intervija tapusi LR3 Klasika programmas «Tīrkultūra» ietvaros. Plašāka informācija par Piena svētkiem – www.facebook.com/pienasvetki. Ieeja kā katru gadu – bez maksas.}

*«jūra» angļu val.