Kad kļuvu vecāks, izvēlējos mitekli tieši ar logiem pret okeānu, un sāku saprast, ka okeānam ir pašam sava dzīve. Tas katru dienu ir citādāks, dažādi sitas pret krastu ar viļņiem, dažādi trokšņo. Tas var arī traucēt, bet vienalga rada sajūtas, kas, no vienas puses, nomierina, bet, no otras, – tajās vienmēr ir dramatisms un kaut kāda mūžīgā trauksme. Arī klusā šalkoņā tik un tā ir trauksme – sajūta, ka kaut kas sāksies. Neesmu tik labs sērfotājs, lai nodarbotos ar viļņu aprēķināšanu un tamlīdzīgi. Un ir interesanti apjaust, ka tur slēpjas, manuprāt, neprognozējama tīrība. Iespējams, tas tiešām ir tas, par ko es dzīvē visvairāk esmu aizdomājies. Mani pirmie ieraksti tika radīti mājas apstākļos ar mūsu nelielo, lēto japāņu sintezatoru, un tam bija poga «Sea»*. Kad to nospieda, bija dzirdama tāda skaņa: «Ššššš...» Un, ja dziesmā kaut kā pietrūkst, tu nospied podziņu, un šī skaņa visu it kā aizpilda. Tā vienmēr varēja viegli iziet no jebkuras situācijas.
Vai, nomainot vidi un sākot iedziļināties okeāna skaņā, nebija sajūta, ka tev pietrūkst pilsētas skaņu, ka tā ir tava «īstā» skaņa?
- Nē, domāju, ka laikam ne. Gluži otrādi – man šķiet, ka pie okeāna es no tā visa patveros, jo bieži uzturos lielās pilsētās. Tas ir tāpat kā paklausīties skaļu mūziku un pēc tam doties projām. Es tiešām neteiktu, ka man tā visa ļoti pietrūkst. Citas skaņas, piemēram meža un dabas skaņas, mani tik ļoti neaizkustina kā jūra. Kad aizeju uz jahtklubu un vantis dreb no viegla vēja, man tas atgādina liegus zvaniņus. Laikam jūra tiešām atstāj tevī zīmogu. Līdz šodienas sarunai nekad nebiju par to aizdomājies. Un par dziesmu, mūzikas rakstīšanas manieri... Pat ar visu savu vēlēšanos un mīlestību pret pankroku un tamlīdzīgi manis nepietiek daudz tādām kompozīcijām. Vairumā gadījumu tās tomēr ir midtempo – pa pusei liriskas dziesmas, kurās ir, tā sakot, viļņu šalkoņas dimensija.
Jā, par to nekad neesmu šaubījies, taču, kad tu runā par to, cik svarīga ir jūra, es patiešām to varu sajust tavā mūzikā, arī tavā balsī.
- Jā, nekad neesmu uzskatījis sevi par dziedātāju, lai gan jau kopš bērnības esmu dziedājis koros un arī citādi vienmēr bijis saistīts ar dziedāšanu. Iespējams, ir kaut kāds ļoti neliels diapazons, kurā jūtos pārliecināts un mierīgs. Tādēļ palīdz situācijas pārvaldīšana, spēja to kontrolēt.
Kāda mūzika, par kuru varbūt mēs nevaram nemaz iedomāties, tevi interesē? Varbūt ir kaut kas tāds tiešām... [īpašs]?
- Nezinu, kāds iespaids rodas par to, kāda mūzika man patīk vai nepatīk, bet mūzika, ko klausos, tas kaut kādā veidā ir saistīts ar pirmajām atmiņām un eksperimentiem, jo mums mājās bija daudz ierakstu, kurus manu vecāku paziņas bija atveduši no Japānas kopā ar pirmajiem lenšu magnetofoniem. Viņi veda iepriekš ierakstītas lentes, un starp tām bija absolūti fantastiska izlase – sākot no «Beatles», līdz japāņu tautasdziesmām un estrādes stilā iedziedātai «Poļuška, poļe». Un tā arī bija pirmā mūzikas klausīšanās pieredze, ko papildināja tas, ko spēlēja padomju radio un televīzijā, un pirmās skaņuplates ar «smago metālu». Tas viss ir sajaucies kopā manā galvā, un esmu vienlīdz atvērts jebkuram stilam un žanram.