Mihails Barišņikovs (1948) - baleta mākslinieks, kuru apbrīno visā pasaulē

Rīgā dzimušā dejotāja gaitas aizsākās Rīgas horeogrāfijas skolā, bet turpinājās Vaganovas horeogrāfijas institūtā toreizējā Ļeņingradā. Pirmās atzinības Barišņikovs sāka gūt 60. gadu otrajā pusē, savukārt 1974.gadā, uzstājoties ar Maskavas Lielā teātra baleta trupu Toronto, viņš izlēma Padomju Savienībā vairs nekad neatgriezties. Vēlāk Lielbritānijas laikrakstam «New Statesman» viņš sacīja: «Es esmu individuālists, bet tur [Padomju Savienībā] tas ir noziegums.»

Par darbību mākslas jomā Barišņikovs izpelnījies neskaitāmas balvas un atzinības, tostarp 1977.gadā par pirmo lomu kinolentē «Pagrieziena punkts» («The Turning Point») viņu arī izvirzīja Amerikas Kinoakadēmijas balvai «Oskars». Vēl 2000.gadā viņš saņēma prestižo Kenedija mākslas centra goda balvu par mūža ieguldījumu.

Pirmo reizi kopš emigrācijas savā dzimtenē Barišņikovs viesojās 1997.gadā pēc toreizējā Latvijas Nacionālās operas direktora Andreja Žagara ielūguma. Otro reizi viņš atgriezās 2009.gadā.

Pēdējos gados Barišņikovs vairāk darbojies teātra projektos, kur divi no tiem ir bijuši un vēl būs redzami skatītājiem Latvijā. Proti, režisora Alvja Hermaņa radītā monoizrāde «Brodskis/Barišņikovs» («Brodsky/Baryshnikov») un ikoniskā režisora Roberta Vilsona izrāde «Vēstule cilvēkam» («Letter to a Man»), kas Rīgā, Latvijas Nacionālajā operā būs skatāma no 3. augusta līdz 7. augustam.

Gidons Krēmers (1947) - kamermūzikas festivāla «Kremerata Musica» dibinātājs

Krēmers ir ieskaņojis vairāk nekā? 120 albumu, no kuriem daudzi guvuši atzinību un atnesuši spožajam interpretam vairākus prestižus, starptautiskus apbalvojumus. Pasaulslavenais latviešu vijolnieks, «Grammy» balvas ieguvējs instrumenta spēli sāka mācīties pie sava tēva un vectēva jau agrā bērnībā.

Emīla Dārziņa mūzikas skolas un Dāvida Oistraha Maskavas konservatorijas absolvents ir uzstājies visās pasaules slavenākajās koncertzālēs ar ievērojamākajiem Eiropas, Āzijas un ASV orķestriem. 1981.gadā viņš Lokenhauzā dibināja kamermūzikas festivālu, kas kopš 1992.gada saucas «Kremerata Musica», bet 1997.gadā - kamerorķestri «Kremerata Baltica», lai atbalstītu un veicinātu Baltijas valstu talantīgo jauno mūziķu izaugsmi.

Miša Maiskis (1948) - vienīgas čellists, kurš skolojies pie Rostropoviča un Pjatigorska

Rīgā dzimušais Miša Maiskis sevi uzskata par pasaules pilsoni, sakot: «Es spēlēju itāliešu čellu, kuram ir Austrijā un Vācijā izgatavotas stīgas, ar lociņu no Francijas, mana meita piedzima Parīzē, mans vecākais dēls - Briselē, bet jaunākais - Itālijā. Es braucu ar japāņu auto, valkāju Šveices pulksteni un indiešu kaklarotu, manas mājas ir visur, kur cilvēki mīl un ciena klasisko mūziku.»

Viņu dēvē par vienu no talantīgākajiem pasaules čellistiem, turklāt viņš ir vienīgais čellists, kurš ir mācījies pie abiem izcilajiem skolotājiem - Mstislava Rostropoviča un Gregora Pjatigorska.

Kopš 1975.gada Maiskis koncertē pasaules slavenākajās koncertzālēs. Pēdējo 25 gadu laikā ir ierakstīti vairāk nekā 50 skaņdarbi, iekļaujot arī pasaulslavenu orķestru izpildījumus, savukārt 2000.gadā savas pasaules turnejas laikā viņš nospēlēja vairāk nekā 100 koncertu. Čellists mēdz tērpties japāņu dizainera Iseja Mijakes skatuves tērpos un tiek uzskatīts par vienu no pasaulē oriģinālāk ģērbtajiem skatuves māksliniekiem akadēmisko mūziķu vidū.

Mariss Jansons (1943) - viens no pasaulē slavenākajiem diriģentiem

Jansons jau teju 45 gadus ir diriģējis dažādu pasaules valstu orķestrus. Sākot ar Sanktpēterburgas Simfonisko orķestri 1973.gadā, vēlāk kļūstot par Oslo Filharmonijas direktoru, bet kopš 2004.gada viņš vada Bavārijas Radio Simfonisko orķestri. Ne velti pērn pasaules mūzikas kritiķi mākslinieku iekļāva pasaules diriģentu topa augstajā III vietā.

«Grammy», Francijas augstākās pakāpes ordeņa mākslā un literatūrā, Lielbritānijas Karaliskās filharmonijas biedrības balvas, II šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa un Lielās mūzikas balvas 2014 par mūža ieguldījumu laureāts teicis: «Jo vecāks kļūstu, jo vairāk mani ar Latviju saista jūtas un emocijas. Man ļoti patīkami atbraukt uz Rīgu, kaut arī diemžēl tas izdodas reti.»

2016.gadā Jansons saņēmis Latvijas Republikas prezidenta atzinības rakstu par ieguldījumu Latvijas un pasaules mūzikas interpretācijā un Latvijas tēla popularizēšanā.

Andris Nelsons (1978) - Bostonas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents un «Grammy» balvas laureāts

Andra Nelsona panākumiem bagātā karjera sākās 2003.gadā Latvijas Nacionālajā operā, un kopš 2007.gada viņš diriģējis vairāku valstu izcilākos orķestrus dažādās Eiropas valstīs. Savukārt 2013.gadā viņu iecēla par Bostonas Simfoniskā orķestra galveno diriģentu - tā viņš kļuva par jaunāko šā orķestra diriģentu pēdējos 100 gados.

Vēl šā gada februārī par «Deutsche Grammophon» izdoto Dmitrija Šostakoviča 10. simfonijas ierakstu viņš ieguva prestižo «Grammy» balvu. Droši vien arī citas atzinības vairs nav aiz kalniem, jo līdz pat 2019.gadam Nelsons kopā ar Vīnes Filharmoniķiem ierakstīs visas Ludviga van Bēthovena simfonijas. Kā sacījis pats Nelsons, viņš jūtas ļoti pagodināts stāties Vīnes Filharmonijas orķestra priekšā, ierakstot Bēthovena radītos skaņdarbus.

Protams, Rīgā dzimušas vēl neskaitāmas izcilas personības, visas nekad nenosauksim. Taču skaidrs ir viens - viņu panākumi ir iedvesmas avots ikvienam no mums, it sevišķi, ja viņu darbus varam baudīt klātienē.

Biļetes uz Barišņikova un ikoniskā amerikāņu režisora Roberta Vilsona kopīgi radīto monoizrādi «Vēstule cilvēkam» joprojām ir pieejamas «Biļešu servisa» tirdzniecības vietās un tiešsaistē. Biļešu cena no 70 eiro.

Iestudējuma «Vēstule cilvēkam», kas balstīts uz slavenā baletdejotāja Vāclava Ņižinska autobiogrāfiskajiem tekstiem, kurus adaptējis Derils Pinknijs, viesizrādes organizē «Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonds» sadarbībā ar Aleksandru Šenkmanu un kompāniju «Riga Art Festival». Tālrunis uzziņām un VIP rezervācijai 27799977.

Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonds ir dibināts ar mērķi veicināt un attīstīt augstas raudzes kultūras projektus, īpaši izceļot mūzikas un mākslas nozares, piesaistot valsts, mecenātu un Eiropas fondu finansējumu.