Fragments no žurnālā “Rīgas Laiks” decembra numurā publicētās intervijas “Mēs atvērām durvis”. Ar Žanu Mišelu Žāru sarunājas Ilmārs Šlāpins.

Sazin cik reizes esmu klīdis pa Parīzi krustu šķērsu, bet nekad netiku redzējis Eifeļa torni – tā nodomāju, agrā rudens rītā izkāpjot no metro, lai dotos meklēt Montēņa avēniju, kur, kā runā, dzīvojot Žans Mišels Žārs. Plaša aleja, viesnīcas, bagātu modes namu biroju ēkas – Louis Vuitton, Chanel, Prada. Avēnija atduras pret Sēnu, un uzreiz aiz tās – Eifeļa tornis. Zemāks un strupāks, nekā es iedomājos, saulaināks un laiskāks, nekā liktos no kartītēm. Ieejot ēkā, vien pateicu portjē, ka nāku pie mesjē Žāra. Trešais stāvs, viņš lietišķi atbildēja un norādīja uz liftu. Tā, pirms koncerta Arēnā Rīga, īsā starpbrīdī starp mēģinājumiem un koncertu sērijas sākumu es izmantoju iespēju parunāt ar franču elektroniskās mūzikas spožāko pārstāvi viņa plašajā un mājīgajā Parīzes dzīvoklī pie Eifeļa torņa.

Rīgas Laiks: Kā saprotu, jūs esat sācis koncertturneju. Cik garu to plānojat? Žans Mišels Žārs: Patiesībā tā nav domāta kā turneja. Tie ir atsevišķi koncerti, kas vizuāli ļoti atšķirsies no tā, ko esmu darījis agrāk. Kad pārrakstīju albumu “Oxygene”, es izmantoju oriģinālos instrumentus, ko biju lietojis tajos laikos – Moog sintezatoru, citus analogos sintezatorus. Un sapratu, cik unikāli tie ir mūsdienās. Daudzu dīdžeju un jaunu mūziķu sapnis ir spēlēt šos vecos sintezatorus, bet tie ir praktiski pazuduši.

RL: Jūs esat ierakstījis arī DVD “Live in Your Living Room”. Vai šie koncerti būs kaut kas līdzīgs tam, kā tiek spēlēts šajā ierakstā? Žārs: Jā, tas ir tas pats koncepts. Kad mēs to ierakstījām, man vēl nebija ienācis prātā rīkot koncertus. Taču, spēlējot vecos instrumentus, es sapratu, ka tie ir praktiski nezināmi. Tiem nav bijusi tik krāšņa un bagāta dzīve kā slavenām ģitārām – Les Paul Gibson vai Fender Stratocaster, jo analogie sintezatori pazuda jau 80. gadu sākumā līdz ar digitālo datoru parādīšanos. Un šobrīd digitālie sintezatori sāk kopēt vecos, analogos – pat to izskatā, datorprogrammās tiek mēģināts atdarināt pogu izvietojumu un visu pārējo. Un jautājums ir – kāpēc gan neizmantot īstos? Esmu liels makintošu fans un man patīk visas virtuālo instrumentu iespējas, taču tās ir divas dažādas lietas – spēlēt oriģinālo Stratocaster ģitāru vai imitēt tās skanējumu uz datora. Tā ir pavisam cita pieeja – analogo sintezatoru tu spēlē jutekliski, organiski, tam iespējams regulēt visus parametrus intuitīvā ceļā, pieskaroties ar roku un kaut ko pārvietojot vai pagriežot. Tas ir daudz vairāk intuitīvs, nevis smadzeņu darbs. Un es nolēmu parādīt šos instrumentus uz skatuves. Es nekad arī neesmu koncertos spēlējis visu “Oxygene” albumu no sākuma līdz beigām, tas arī būs kaut kas jauns. Uz skatuves nebūs neviena datora, viss notiks dzīvajā, un mēs būsim pakļauti visām iespējamām nejaušībām un kļūmēm, kas vien tādā situācijā var gadīties.

RL: Vai jums pieder arī kādi unikāli instrumenti, kas izgatavoti speciāli jums? Žārs: Jā, man ir arī tādi, ko pats esmu izdomājis – piemēram, sekvencers, ko nodēvēju par Digi sekvenceru – tāda melna kaste, kas ļauj izveidot un mainīt sekvences atskaņošanas procesā, nospiežot attiecīgās pogas. Tas ir visai jautri – tu vari ieslēgt un atslēgt attiecīgo noti, mainīt to secību koncerta laikā, nevis iepriekš sagatavojot studijā. RL: Cik droši tādus sintezatorus ir spēlēt koncertos? 30 gadus veci instrumenti nav bieži jāremontē? Žārs: Lielākoties tie ir ļoti labā stāvoklī. Galvenā problēma ir temperatūra, jo pie temperatūras izmaiņām var gadīties, ka ir jāpārskaņo kaut kādi komponenti. Taču tajos laikos instrumentu izgatavošanai izmantoja armijas vajadzībām ražotas detaļas un tās bija ļoti izturīgas. Patiesībā šie sintezatori lūst daudz retāk par mūsdienu datoriem. Mēs taču labi zinām, kādas problēmas rodas, salūstot kaut vai cietajam diskam. Bet ar analogajiem sintezatoriem svarīgākais ir panākt, lai tie ir stabili. Un pat tad, ja gadās kādas neparedzētas nobīdes vai traucējumi, ir tikai interesantāk. Mūsdienās, kad viss ir ieprogrammēts un datorizēts, mēs esam pazaudējuši spēju priecāties par nejaušībām un netīšām radītām lietām. Klausītāji to lieliski jūt koncertā, kurā var notikt negaidītas lietas. Daloties šajā sajūtā, veidojas pavisam citas attiecības ar klausītāju.

RL: Albums “Oxygene” joprojām ir viens no jūsu pazīstamākajiem darbiem. Kā jūs pats domājat, kāpēc tieši tas ir kļuvis populārāks par citiem? Žārs: Tas bija pirmais mēģinājums uzbūvēt tiltu starp eksperimentālo mūziku un popmūziku. Tas popularizēja jaunu mūzikas radīšanas veidu un jaunas skaņas. No vienas puses, tajā bija dzirdamas izteiktas, spēcīgas melodijas, bet no otras puses – tās bija skaņas, kas līdz šim nebija dzirdētas ne rokmūzikā, ne džezā, ne klasiskajā mūzikā. RL: Tad jau jūs ar nolūku to rakstījāt mazliet “popsīgāku”?

Vēl "Rīgas Laika" decembra numurā:

Bērna ādā: viltvārža Frederika Burdēna daudzās dzīves

Pētera Krupņikova personiskā Latvija: "Tā man tagad viens, bijušais čekists, jau sen pensionārs, dzērumā gribēja iestāstīt, ka kaut kāds kurpnieks, tas esot bijis masonu biedrībā, esot devis norādījumus Ulmanim no masonu centra..."

Epidēmija: Ineta Lipša par pašnāvībām starpkaru Latvijā

Ievas Lešinskas atgriešanās Puškina muzejā pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma

Tu esi īsts vecis: Ilmārs Zvirgzds vēstulē no Čikāgas

Diktāts no augšas: Dāvis Sīmanis par Mālera dižatskaņojumu

Lauris Liepa par īpašumiem kosmosā, Agnese Gaile par miršanu ar cieņu, Ilmārs Šlāpins par politkorektumu „nēģeru” jautājumā, Lolita Tomsone par Rabīna slepkavu, kā arī "Rīgas Laika" kārtējie joki