Lisa Gerrard "The Silver Tree" (Rubber Records) 9/12

Dueta Dead Can Dance viena pusīte Liza Džerarda (Lisa Gerrard) laidusi klajā jaunu solo skaņuplati "The Silver Tree".

Tiesa, tie laimīgie pagaidām ir tikai dzimtās Austrālijas klausītāji, jo albums izdots tikai Austrālijā. Jaunā plate (pēc skaita tikai otrā), kurā iekļautas 13 kompozīcijas, seko 1995. gada debijas soloierakstam "The Mirror Pool". Protams, ja pieskaitītu visus pasūtījumu ierakstus, filmu skaņu celiņus, tad Džerardas diskogrāfija izskatītos krietni bagātāka. Daudzi, kas sekojuši Dead Can Dance - Brendana Perija (Brendan Perry) un Lizas Džerardas muzikālajām gaitām, noteikti zina, ka tādu Holivudas (ne tikai) kases grāvēju kā "Gladiators", "Layer Cake", "Ali" u.c. mūzikas autore ir tieši Liza Džerarda.

Brendans Perijs pēc 1999. gada lieliskā "Eye of the Hunter" soloalbuma pēdējos gados pievērsies sambas mūzikai, un nav dzirdēts, ka viņš būtu devies studijā, lai ierakstītu jaunu plati. Atgādināšu, ka pavisam nesen abus šos mūziķus mums bija iespēja redzēt un dzirdēt arī Latvijā - 2005. gada 1. aprīlī Dead Can Dance viesojās Latvijas Nacionālajā operā.

Šķiet, 90. gadu sākumā Latvijā uzplaiksnīja pirmais lielais Dead Can Dance klausīšanās vilnis, toreiz vēl nesen izveidotajā "Radio SWH" nakts programmā bieži tika atskaņoti skaņdarbi no "Aion" un vēlāk "Into The Labyrinth". Tieši šie divi albumi ieveda Dead Can Dance lielo zvaigžņu pulkā, galu galā pat MTV dienas rotācijā varēja "noķert" instrumentālo "Saltarello". Arī Latvijā grupas daiļradei atradās vairāki sekotāji - "Pilots Buda", "Marana" un, domājams, arī "Iļģi" ir savulaik nedaudz smēlušies idejas DCD mūzikā.

Tiesa, ar katru jaunu plati kopš gotiski ģitarizētā 1984. gada debijas ieraksta Liza Džerarda un Brandans Perijs (vienīgie konstanti nemainīgie grupas dalībnieki) kļuva arvien gaišāki un ēteriskāki.

Gluži par ēterisku gan nevarētu dēvēt nedz Džerardas pirmo, nedz arī jauno studijas darbu. Protams, no gotiskās mūzikas sirēnas Džerarda drīzāk kļuvusi par ambient un pat vietumis (jaunajā platē skaņdarbs "Space Weaver") triphopa mūzikas interpreti. Lēni plūstošām, ainaviskām stīgu instrumentu skaņām cauri vijas arī senās mūzikas motīvi, taču DCD raksturīgais majestātiskums un dziļums nav nekur pazudis. Interesanti, ka ierakstā sitamie instrumenti izmantoti minimāli - tikai dažos skaņdarbos tie pilda dekoratīvu funkciju.

Tā jau mūzikas pasaulē ir iekārtots, ka ģeniāli radoši tandēmi, viens no otra nošķirti, vairs nespēj pacelties tādos radošās domas un skaņas augstumos. Tas šoreiz jāsaka arī par Brandanu un Lizu - vienam bez otra viņu mūzika šķiet tāda kā nepiepildīta, nepilnīga. Nav šaubu, ka ir ļoti viegli ļauties Lizas dzidrajai un īpatnējajai balsij, brīžiem maigajam, brīžiem skarbajam dziedājumam, taču ar trešo prātu, manuprāt, tomēr ir grūti to nesalīdzināt ar DCD spožākajiem darbiem.

Izdošanas datums: 24.11.2006.

Loreena McKennitt "An Ancient Muse" (Verve) 9/12

Ar jaunu studijas albumu pēc deviņu gadu pauzes atgriezusies arī brīnišķīgā kanādiete Lorīna Makkenita (Loreena McKennitt).

Ja godīgi, tad esmu stipri pārsteigts, piemēram, par Evanescence milzīgajiem panākumiem jauniešu vidū, dziedātājas Eimijas Lī (Amy Lee) akadēmiskā dziedāšanas maniere vēl 90. gados tiktu pamatīgi izbrāķēta un viņai tiktu ieteikts labāk iestāties kādā sieviešu korī. Tikai dažām māksliniecēm tika piedots šāds akadēmisks dziedājums, vēl vairāk - tas pat brīnišķīgi sadzīvoja ar attiecīgo muzikālo pavadījumu un dziedātājas tēlu. Viena no šādām dīvām 90. gados bija kanādiešu popmūzikas, ņūeidža, ķeltu un pasaules mūzikas interprete Lorīna Makkenita.

Makkenitas pēdējais studijas darbs "The Book of Secrets" datējams ar 1997. gadu. Pirms tam māksliniece laidusi klajā ierakstus pati savas mūzikas izdevniecības "Quinlan Road" apgādā, un viņas lielākā komerciālā veiksme bija 90. gadu sākumā izdotā plate "The Visit", kas tolaik pārdota 600 000 kopiju. 1998. gadā pēc pārsteidzoši veiksmīgā singla "The Mummers'' Dance" Makkenitas "The Book of Secrets" sasniedza 4 miljonu eksemplāru atzīmi. Tomēr šo veiksmi aizēnoja traģēdija, kas zināmā mērā pielika punktu Lorīnas straujajai augšupejai. 1998. gada jūlijā viņas līgavainis Ronalds Rīss (Ronald Rees) kopā ar savu brāli iet bojā traģiskā negadījumā uz ūdens, un Makkenitas pasaule, šķiet, uz ilgu laiku pārstāj griezties.

Zināmā mērā Lorīnas Makkenitas muzikālā daiļrade sasaucas ar vairākiem 90. gadu sākumā populāriem tā dēvētā new age, worldbeat stila māksliniekiem. Domāju, ka tie, kas savulaik aizrāvušies ar Dead Can Dance mūziku, visticamāk, klausījās arī Lorīnu Makkenitu, Enju (Enya), Ingrīdu Kārkliņš, pat eksperimentālos "Current 93", dažādu pasaules tautu mūziku u.c.

Jaunajā platē, ko, starp citu, izdod džeza mūzikas izdevniecība "Verve", Lorīna palikusi uzticīga savam muzicēšanas stilam. Platē jūtama Austrumu tautas mūzikas ietekme, tiek izmantoti neskaitāmi tautas mūzikas instrumenti (duduka, lira u.c.) Diemžēl jau kopš 90. gadu sākuma ierakstos netiek izmantota Lorīnas Makkenitas arfa...

Arī dziesmu tekstu ziņā Makkenita palikusi uzticīga viduslaiku Anglijas dzejniekiem, stāstiem par bruņiniekiem, lēdijām un varoņdarbiem.

Video - Loreena McKennitt "The Bonny Swans" no 1994. gada plates "The Mask and Mirror":

Izdošanas datums 21.11.2006.

Jaunās dīvas (2. daļa)