Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vita Baumane ir jauna sieviete, kas savā mūžā jau pieredzējusi gan lielu laimi, gan lielas bēdas. Iespējams, tieši Vita vislabāk zina, ko īsti nozīmē Latvijas miera misija Irākā. Bet vai tiešām miera?
Uz tikšanos ar Vitu braucu jau otro reizi. Pirmā mūsu sastapšanās notika pirms diviem gadiem. Burtiski pirms pāris nedēļām, 2004. gada 8. jūnijā, Vita bija saņēmusi ziņu, ka vīrs, viņas mūža mīlestība, virsleitnants Olafs Baumanis gājis bojā Irākā. Mazāk nekā pēc mēneša viņam būtu vajadzējis atgriezties mājās — viņa misija Irākā būtu beigusies jūlija sākumā. "Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas operācijas laikā Sadāma Huseina armijas bruņojuma noliktavā pie Suvairas pilsētas Irākā gāja bojā Latvijas karavīrs — virsleitnants Olafs Baumanis. Viņš ir pirmais, ko Latvija zaudējusi misijā Irākā," — tieši tik vēsi par notikušo nākamajā dienā vēstīja mediji. Viņam bija... uz visiem laikiem paliks 34 gadi. Tobrīd zināju, ka Vitai ir 31 gads, bet, viņu satiekot, šķita, ka sievietes pleciem uzgūlusi vēl vismaz desmit gadu nasta. Zem viņas acīm vīdēja zili riņķi — asaru un negulētu nakšu pēdas. Viņas sejā bēdas bija iegrauzušās tik dziļi, ka šķita — nekas un nekad tās vairs nevarēs izdzēst. Sēras bija manāmas arī dzīvoklī, likās, ka laiks tajā kustas tik lēni kā sabojājies laikrādis. Viesistabas vienā stūrī ar acs kaktiņu pamanīju karavīra somu — tā bijusi Olafam līdzi Irākā. Tāpat arī pulkstenis ar sprādzienā saplaisājušo stikliņu. Tas uz karavīra rokas bijis brīdī, kad apstājās viņa sirds. Tajā pašā mirklī apstājās arī laikrādis... Visas šīs lietas Vita glabāja acu priekšā, lai kaut vēl uz īsu brīdi paildzinātu sajūtu, ka Olafs ir tepat, blakus. Toreiz Vita vairāk raudāja, nekā runāja, un atzinās, ka vienīgais, kā dēļ vēl ir vērts dzīvot, ir abu bērni — vienpadsmitgadīgais Nauris un trīsgadīgais Linards.
Tagad, pēc diviem gadiem, Vitas balss skan možāk un skanīgāk. Tomēr telefonsaruna ir un paliek telefonsaruna. Joprojām nezinu, kādu Vitu ieraudzīšu uz durvju sliekšņa. Pie dzīvokļa durvīm mani gaida pārsteigums — patīkams. Sākumā pat jauno sievieti, kas aicinoši plaši atvērusi durvis un kuras mati sapīti sīkās bizītēs, nemaz nepazīstu. Iedomājos — varbūt Vitai ir jaunāka māsa, par kuru viņa toreiz aizmirsusi ieminēties? Tikai pēc sveiciena vārdiem attopos, ka tā taču ir tā pati Vita! Košā krekliņā, saposusies un smaidīga! Sarunas laikā sapratīšu, ka bēdas nav mazinājušās un sāpes nav pazudušas — tikai tagad tās ļauts redzēt vien pašiem tuvākajiem. Jo citiem Vitas dzīves telpā nemaz nav atvēlēta vieta. Gluži kā tādi moderni trīs musketieri viņi turas kopā — Vita, viņas mazais dēls Linards un lielais dēls Nauris, kurš nu ģimenē uzņēmies saimnieka lomu.
Šo divu gadu laikā neesi mainījusi darbu?
Nē, joprojām strādāju Zemessardzes bataljonā par apkopēju, tikai tagad bataljonu pārņēmusi cita struktūrvienība. Vienkārši nav citu iespēju. Maziņais joprojām apmeklē bērnudārzu, viņam ir tikai pieci gadiņi. Un kur tad es viņu varētu atstāt vakaros? Neviena, kas viņu varētu pieskatīt, neviena tuva cilvēka man nav. Lielajam brālim uzticēt viņu nevaru, viņam taču pašam savas darīšanas.
Bērni aug ātri, un divi gadi ir ilgs laiks... Lielais dēls ir ļoti izaudzis, tagad viņš jau ir metru un 85 centimetrus garš, kaut gan viņam ir tikai 13 gadu un viņš uzsāka mācības septītajā klasē.
Kāda tev ir sajūta, redzot, ka dēls tā izaudzis?
Viņš mani dzen kompleksos. Jūtos veca. No otras puses, esmu priecīga, ka man ir, tik foršs dēls.
Viņš tev palīdz?
Kopš mūsu traģiskās vasaras viņš ir ļoti pieaudzis. Viņš uz visām lietām skatās pavisam citādi nekā citi viņa vecuma bērni. Ar mūsu ģimenes traģēdiju aprāvusies arī puikas bērnība. Nauris ir sācis dzīvot un domāt kā liels cilvēks. Protams, ir jau viņam arī savas puiku izdarības, savas darīšanas. Tomēr man viņš ir kā vīrietis mājās. Bez viņa ziņas neko nevaru darīt. Reizēm jāuzklausa arī kādi aizrādījumi... (Stāstot par dēlu, Vita smaida. Tomēr lepnumam par dēla patstāvību cauri jūtamas arī sāpes par to, ka mātei nav izdevies nosargāt dēla bērnību tik ilgi, cik to gribētos... — A. M.) Mazais arī mani izdancina. Tikai pēc tam attopos, ka viņš tā pavisam nemanāmi ir panācis savu... Arī viņš aug. Izaudzis jau liels un prātīgs. Tagad vakaros abi mācāmies burtus. Nesen bērnudārzā bija sapulce. Audzinātāja vecākiem raksturoja katru bērnu. Par Linardu viņa teica tā — atšķirībā no citiem bērniem viņu interesējot intelektuālās spēles un viņš esot ļoti nopietns. Arī es esmu pamanījusi, ka viņš ir nopietnāks nekā citi bērni, cenšas neizrādīt savas emocijas.
Tas droši vien ir arī tavs nopelns.
Mans? Nu nezinu... Cenšos iedot tik daudz, cik vien varu. Ko varu to, mācu. Tomēr, ja ģimenē ir divi cilvēki, bērniem iespējams iedot vēl vairāk. Es domāju, ka manus bērnus tādus, kā viņi ir, izveidojusi nopietnā dzīve. Tā ir sākusies pārāk agri. Laimīgā bērnība, kad visa ģimene kopā runājas, brauc kaut kur, svin, viņiem ir laupīta. Diemžēl. Mums katram ir savs darbs, savi pienākumi. No rīta ceļamies, es eju uz darbu, lielais uz skolu, mazais uz bērnudārzu. Vakarā atkal satiekamies, un tā mēs te sēžam četrās sienās. Nekādu izpriecu mums nav, ja nu vienīgi vasarā uz jūru aizbraucam.
Tomēr tu esi mainījusi savu tēlu! Jā, gribēju mainīt dzīvi. Kā nu izdevās, tā izdevās, tomēr zināmas pārmaiņas ir. Puikām arī ir prieks, Naurim it sevišķi, ka mamma ir jauna un smuka. Norādījumi jau gan arī no viņa puses ir visādi. Tad to nevar vilkt, tad šito. Taisījos uz 1. septembri, un arī tad viņam bija savs spriedums par manu ģērbšanos. Tās kurpes es nevarēju vilkt, man bija jāvelk citas un līdz ar to jānomaina viss tērps. Feini! Tomēr ne jau vienmēr es viņiem klausu un ne jau vienmēr viņi man noteiks, ko un kā es darīšu. Vakar arī atskrēju no frizētavas, man bija sacirtotas bizes. Šorīt dēls bija sapūties, kāpēc mati neesot izlaisti, bet saņemti pakausī — vaļēji viņam patīkot labāk. Pārmaiņas notikušas arī dzīvoklī. Cik pati varēju, tik izremontēju. Kur kādreiz bija viesistaba, tur tagad ir bērnistaba, un otrādi.
Vai tava ikdiena ir mainījusies? Nē, nemaz. Kā jau teicu — no rīta katrs pa saviem darbiem un vakarā mājās. Zinu, ka citi piepilda laiku tā, lai nav jādomā, nav jāmokās pārdomās. Bet man joprojām ir sajūta, ka mana dzīve ir apstājusies 2004. gada 8. jūnijā. Tagad daru to, kas man jādara. Bet mainīt dzīvi, piepildīt to... es negribu. Man joprojām šķiet, ka nav īstais brīdis, man neko negribas. Dzīve ir apstājusies, un man pat vairs negribas ne sapņot, ne domāt, ne pieļaut kaut kādas varbūtības. Protams, gribas, lai bērni būtu laimīgi, lai būtu normāla dzīve viņiem un man. No otras puses — man tas viss bija un pēkšņi tika aprauts. Viss iet savu gaitu — kam jānotiek, notiks, negribu pati iet un meklēt.
Draugi necenšas tevi pabikstīt?
Viņi jau zina, ka mani ir grūti izkustināt. Man ir mans darbs, tur ir mani draugi un mani kolēģi. Cik varam, tik darbā padzīvojamies. Draugi cenšas, bet visiem ir savas ģimenes, savas darīšanas. Draugi jau nevar aizstāt ģimeni. Es arī negribu nekur iet, neko darīt. Kādreiz man mājās bija sajūta, ka šeit esmu tuvāk Olafam. Tagad tādas sajūtas vairs nav. Bet kur es iešu? Ko es iesākšu? Esmu izsista no sliedēm un tāda esmu palikusi... pusceļā.
Kā ar kursiem, apmācībām? Nav tev bijusi tāda vēlēšanās?
Protams, vēlēšanās būtu. Taču jārēķinās, ka tam visam vajadzīga nauda. Es esmu viena pelnītāja, un tam visam man vienkārši nepietiek līdzekļu. Lai lielo puiku palaistu skolā, atkal bija vajadzīga diezgan liela naudas summa. Pret to arī viss bieži vien atduras. Ja būtu vairāk naudas, arī bērniem noteikti būtu vairāk izklaižu.
Bērni tevi mēdz uzmundrināt? Cenšos savas bēdas vairs uz āru nerādīt. Ja nu kādreiz galīgi vairs nespēju izturēt, vienīgie, kas to redz, ir bērni. Vēl jo vairāk cenšos sevi turēt rokās darbā. Nevienam tas nav jāredz, turklāt kuram gan tu, tāds ņuņņa, būsi vajadzīgs? Ar bērniem ir citādi. Ja viņi redz, ka ar mani vairs nav labi, abi nāk un runājas. Bet cik nu tu tur izrunāsi, esam runājuši jau divus gadus... Vienkārši jāiemācās ar to sadzīvot. Jo bēdas nevar aizmirst, nevar nolikt maliņā.
Mēdz teikt, laiks dzēš bēdas... Laiks sadziedē pirmās bēdas un sāpes. Bet atmiņas jau nevar izdzēst. Katru dienu, katru stundu atceros Olafu, viņa vārdus, izdarības... Turklāt mazais puika ir Olafa kopija. Skatoties uz viņu, redzu Olafu. (Šajā mirklī Vitas balss aizlūst un sieviete mēģina valdīt asaras, lai turpinātu sarunu. — A. M.)
Pēc traģēdijas tavā ģimenē klīda runas, ka ir problēmas ar kompensācijas izmaksu. Protams, ir likumi, kas nosaka, cik ilgā laikā nauda jāsaņem. Tā tika izmaksāta, visi mantinieki saņēma savu daļu, un viss ir kārtībā. Kā jau parasti, tracis bija lielāks, nekā vajadzētu.
Attiecības ar bērnu vecotēvu tolaik nebija pašas labākās. Reiz tu izteicies — ja tikai viņš paspertu solīti pretī... Jā, arī tagad nekas nav mainījies. Vēl šodien par to domāju. Olafa tēvs ir braucis uz kapusvētkiem, bijis pie Olafa kapa. Taču mēs neesam satikušies, pat sveicinājušies ne. Arī Linardu viņš joprojām nav redzējis. Man nav ne naida, ne dusmu, es būtu gatava atsaukties viņa aicinājumam. Bet pati es baidos kaut ko darīt. Linards nemaz nezina, kāds izskatās viņa vecaistēvs... Arī mana mamma dzīvo tālu, nevaru viņu satikt, kad gribas. Tāpēc jau saku, ka bataljons ir mana ģimene, mani draugi un mans atbalsta punkts.
Vai tagad vari mierīgu sirdi noskatīties uz vīriem, kas ikdienā staigā uniformās?
Tagad varu. Patīkami noskatīties uz tādiem staltiem vīriem. Reizēm gan formas uzjundī atmiņas, bet tās ir atmiņas, no kurām nemaz negribu atbrīvoties.
Kā tu uztver sižetus televīzijā par Irāku?
Es nevaru skatīties ne tuksnesi, ne uz sapieriem. Mazais, ja kaut ko redz ar acs kaktiņu, vienmēr saka — tur manu tēti nošāva. Mans uzskats ir, ka ar Olafu Latvijas dalībai miera misijā Irākā bija jāpieliek punkts. Es uzsveru, ka tas ir mans uzskats. Es nerunāju kā politiķis, es runāju kā sieviete, kas zaudējusi vīru, un kā bērnu māte. Jo visiem pārējiem jau dzīve turpinās. Es neinteresējos, neskatos ziņas par to, kas tur notiek. Negribu to dzirdēt.
Vai tevi kā karavīra atraitni atceras mūsu valsts vadība? Principā ne mani, ne karavīra bērnus neviens neatceras. Vienīgais cilvēks, kas šo gadu laikā izrādījis mums uzmanību, bija aizsardzības ministrs Atis Slakteris. Visos svētkos no viņa saņēmu apsveikumu. Vispatīkamākais pārsteigums bija pagājušā gada 18. novembrī, kad septiņos vakarā man atveda milzīgu sarkanbaltsarkanu rožu klēpi, kurā bija 36 rozes, un vēl kartīte bija klāt. Viņš mani uzaicināja arī uz Mātes dienas pasākumu. Taču tas arī viss. Protams, arī ar kapelānu Elmāru Pļaviņu šad tad sazinos, kā arī ar Aiju Staņus, kas sazinās ar karavīru sievām. (Dāvināto rožu ziedlapiņas Vita izkaltējusi un iebērusi lielā stikla traukā, ko novietojusi viesistabā uz plaukta. Turpat nonāk arī citu dāvināto rožu lapiņas. Vitas draugi jau ielāgojuši, ka viņai jādāvina tikai rozes, lai būtu, ko kaltēt. — A. M.).
Pirms diviem gadiem Olafa mantas tu turēji sev acu priekšā. Tagad esi no tām atbrīvojusies? Jā, izdarīju to jau aptuveni pirms gada. Izdarīju to tāpēc, lai pašai būtu vieglāk un lai nemocītu bērnus. Viss tiek glabāts, taču ne acu priekšā. Esmu saglabājusi apbalvojumus, pulksteni, visu... Bērni pieaugs, droši vien kādreiz gribēs paskatīties. Vienīgais, ko esmu atstājusi acu priekšā, ir viņa formas cepure.
Un fotogrāfijas? Reizēm izņemu fotogrāfiju, kur Olafs redzams Irākā. Taču pārējās esmu nolikusi. Pārāk sāpīgi... Arī aizbraucot uz kapiem, ir grūti. Mazais puika ļoti kreņķējas. Viņš joprojām nav samierinājies ar tēta aiziešanu. Arī fotogrāfijas mēs parasti kopā neskatāmies. Reizēm mazais dēls pats atnāk, izņem albumu un paskatās. Bet ja albumu skatāmies kopā, sākas visādi jautājumi, es sāku raudāt. Tāpēc no tādiem pasākumiem izvairāmies. Taču pārrunas, sarunas — tas viss vēl mums noteikti ir priekšā, kad mazais paaugsies.
Kā puikas uztver armiju? Grūti jau tagad spriest. Bet domāju, ka Nauris noteikti nebūs militārists. Ja kādreiz viņš uz Olafu skatījās ar apbrīnu un ļoti lielu interesi, tagad visa ieinteresētība ir zudusi. Linards? Ja viņa iekšējā līdzība ar tēvu izrādīsies tikpat liela kā ārējā, visādi var sanākt. Linarda teksti, kustības, viss ir tieši tāds pats kā Olafam. Jā, bērnudārza audzinātāja man vēl teica, ka Linards esot izteikts tēva dēls, jo bērnudārzā šauj ar visu, ko vien kaut attālu var iztēloties par ieroci... Patīkami jau, katrreiz, kad dēlā saskatu vīru, man notrīc sirds.
Vai cilvēki tevi joprojām žēlo? Godīgi sakot, parasti cenšos noklusēt, kas es esmu. Varbūt arī daļēji tāpēc mainīju savu izskatu, lai mani neatpazīst. Es taču esmu tāds pats normāls cilvēks kā citi, tikai man ir lielas bēdas. Un vispār man šķiet, ka kopš tās jūnija dienas pagājuši nevis divi gadi, bet vesela mūžība. Es esmu piekususi. Labi, ka man ir mani bērni...
Tu lepojies ar viņiem? Protams! Nauris vispār ir kārtīgs saimnieks — ja nepieciešams, visu salabos, izdarīs. Viņš saudzē mani, uzmana, neļauj man nest smagumus. Protams, esmu lepna. Priecājos, ka viņi ir tādi. (Šajā brīdī Vita atkal nespēj valdīt asaras. Pēc tam viņa atzīstas, ka sajūtas ir divējādas — lepnums par bērniem un tajā pašā laikā nožēla, ka nav iespējams paildzināt viņu bērnīb. — A. M.) Vienīgais, ko gribētu, — lai es iegūstu sirdsmieru. Linards ļoti slimoja, un man tādos mirkļos nervi uzreiz čupā. Katru sīkumu, kas attiecas uz bērniem, ļoti pārdzīvoju. Arī pati lielā stresa dēļ iedzīvojos veselības problēmās. Taču apzinos, ka nedrīkstu slimot, jo man taču jārūpējas par bērniem.