Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
– Esmu kņazs bez kņazistes, – smej sirmais, taču staltais un dzirkstoša humora pārpilnais kņazs NIKOLAJS KROPOTKINS, slavenās Rūrihu dzimtas pēctecis. Viņš no Hannoveres Vācijā uz dažām dienām bija ieradies Siguldā, kur 19. gs. viņa vectēvam Nikolajam Kropotkinam (sauksim viņu par senioru) piederējusi Siguldas muiža un pils, ko tolaik sauca par Zēgevoldes pili. Ar vectēva vārdu siguldiešiem saistās nozīmīgas viņu pilsētas vēstures lappuses, jo viņš cēlis arī stacijas ēku, viesnīcu un ierīkojis pirmo kamaniņu trasi.
Sigulda 19. gs. bija iecienīts Krievijas kūrorts, tad arī sākās ievērojams pilsētas uzplaukums. Siguldas pilsmuižas īpašnieks Nikolajs Kropotkins, toreizējais Vidzemes vicegubernators un cara Nikolaja II ceremonijmeistars, bija reģistrēts Vidzemes bruņniecības matrikulā un saņēma tiesības parakstīties kā "kņazs fon Kropotkins". Kņazs bijis liels tūrisma veicinātājs pilsētā un, būdams aktīvs sportists, netālu no savas muižas ierīkojis arī pirmo kamaniņu trasi (ar vienu virāžu). Ar Kropotkinu dzimtas gādību tolaik ieplānoto dzelzceļu Rīga–Valka novirzīja cauri Siguldai (līniju atklāja 1889. gadā), uzcēla stacijas ēku, jauno Siguldas pili gotiskā stilā un viesnīcu "Sigulda". Viesnīca, nu jau nedaudz laikmetīgi rekonstruēta, darbojas arī šodien, tur arī tiekamies ar slavenās dzimtas pēcteci – 83 gadus veco braša auguma kņazu junioru no Vācijas (tur viņu dēvē par firstu). Kad pamāju uz restorāna pusi – to taču arī sauc "Kropotkins", kņazs smej, ka neviens gan nav prasījis atļauju izmantot viņa uzvārdu, taču viņš cerot uzturēšanās laikā Siguldā restorānā saņemt šķīvi zupas līdz mūža galam. Bet gods kam gods – pilsētas dome savam viesim apmaksājot kārtīgas pusdienas (kņazs pēdējos gados Siguldā uz dažām dienām ieradies trīs reizes).
Mans sarunu biedrs rāda biezo sējumu par saviem senčiem un spriež, ka apkopotos materiālus (lielu daļu savulaik savācis vectēvs) derētu publicēt grāmatā. Radu rakstu sarakstā veselu lappusi aizņem princešu uzskaitījums, krietni vairāk ir augstdzimušo Rūrihu kņazu, caru un viņu pēcteču ar iespaidīgiem tituliem, vienīgi trūkstot ziņu, ar ko viņi visi nodarbojušies. Slavenā Rūrihu dzimta ir kā ciltskoka saknes pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, kņazs Nikolajs Kropotkins juniors esot pēctecis 109. paaudzē.
– Rūrihu bija ļoti daudz, un, lai viņus kaut kā atšķirtu, vienu nosauca par Monomahu, bet Smoļenskas kņazu Rūrihu dēvēja par Kropotku. No viņa attīstījās Kropotkinu dinastija. Tajā bija arī slavenais anarhists Pēteris Kropotkins. Dzimta tagad beidzas ar mani, pēcnācēju man diemžēl nav.
Nikolajs Kropotkins dzimis Berlīnē, jo 1920. gadā viņa vecāki no Latvijas pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Latvijā līdz 1939. gadam palika tēva jaunākais brālis un vecāmāte, viņi dzīvoja nelielā mājiņā netālu no pils, ko lielā pils īpašuma vietā valsts atdeva Kropotkiniem. Četru un desmit gadu vecumā Nikolajs kopā ar vecākiem ciemojies Siguldā pie vecmāmiņas, atceras vien to, kā Gaujā peldējušies un gājuši sēņot. Tad vecmāmiņai vajadzēja pārcelties uz Vāciju.
Par iespēju atkal apmeklēt Latviju, kas tagad atguvusi neatkarību, kņazs uzzinājis izstādē Hannoverē 2000. gadā mūsu valsts tūrisma stendā. Pēdējos gados kņazs Kropotkins vairākkārt ciemojies Siguldā, te iedzīvotāji viņu sagaida ar lielu cieņu un allaž piemin viņa vectēva nopelnus, bez kuriem pilsētas dzīve tagad būtu neiedomājama. Pagājušajā gadā kā dzimšanas dienas dāvanu kņazam pilsētas mērs Tālis Puķītis piedāvājis lidojumu gaisa balonā. Siguldas domei kņazs nodevis vectēva savāktos pierakstus par dzimtu, tāpat arī Kristus ikonu, ar ko vectēvs svētījis jaunākā Nikolaja Kropotkina vecākus laulājoties. Interesanti, ka domes ļaudis pilī esot atraduši arī Dievmātes ikonu un nav zinājuši, ko lai ar to iesāk. Dziedātāja Maija Lūsēna, tiekoties ar kņazu Kropotkinu, teica: tā ir zīme, ka pilsētā beidzot jāatrod vieta un jārod iespēja uzbūvēt pareizticīgo baznīcu, par ko vietējā draudze jau ilgi cīnās. Kņazs atceras, ka Siguldas pilsētas mērs pirms trim gadiem metropolītam Aleksandram solījis, ka baznīca būšot. Arī pats Nikolajs Kropotkins ieminējies, ka labprāt palīdzētu uzcelt dievnamu, ja reiz viņa vectēvs nepaspēja. Viņš atgādina, ka baznīca ir katras pilsētas lepnums, tāpēc tai jāierāda skaistākā vieta.
Pētu dzimtas vēsturi
Caur nerimstoša humora dzirksti jaušama kņaza Kropotkina bagātā dzīves pieredze, taču viņa aristokrātiskā izturētība apbrīnojamā veidā pauž pieticību un pazemību. Viņš atgādina: – Mēs saviem darbiem, nopelniem un notikumiem dzīvē piešķiram pārāk lielu nozīmību. Nevajag kļūt lepniem, pārvērtēt savu svarīgumu, jo mūžības lielajā plūdumā katra cilvēka dzīve ir vien sīks, grūti pamanāms punktiņš.
Atkal un atkal pāršķirstīdams leģendāros Rūrihu un Kropotkinu ciltsrakstus, kņazs noteic: – Es gribu vairāk izzināt savas dzimtas vēsturi, nevis atcerēties visu, ko esmu pārdzīvojis. Tad taču cilvēki domās, ka gribu, lai mani pažēlo vai iedod naudu. Kad 1954. gadā atgriezos Vācijā, saņēmu kompensāciju: mums par katru gūstā pavadīto dienu samaksāja vienu vācu marku. Kopā par desmit gadiem, protams, sanāca vairāki tūkstoši. Daudzi teica: oi, tu tagad bagāts! Bet, dzīvodams brīvībā, es taču būtu izmācījies labu amatu, strādājis un nopelnījis vairāk!
Kņazs Nikolajs Kropotkins labprāt joko, lai gan dažbrīd viņa humors tāds paskarbs un ne katram viegli sagremojams. Viņš negrib runāt un atcerēties briesmu pilnos gadus, kad Otrā pasaules kara laikā nonāca padomju gūstā, jo bija dienējis vācu armijā. Viņam kā kara noziedzniekam piesprieda nāves sodu, ko apmainīja pret 25 gadiem ieslodzījumā. Tālākais bija desmit gadi dažādās nometnēs.
– Jā, esmu dienējis vācu armijā pret krieviem, bet citādi taču vācieši mani būtu nošāvuši! Tāpat arī krievi mani droši vien gribēja nošaut, saņemot gūstā. Tiesā attaisnodamies ieminējos, ka man ir arī pluss – esmu radinieks anarhistam Pēterim Kropotkinam. Bet viņi atteica, ka tas neskaitās, viņš esot tikai attāls radinieks.
Redz, kāda ir viena Kropotkinu dzimta: viens kļūst par revolucionāru, otrs par gubernatoru, pēc tam nogalina viens otru. Un arī agrākā vēsturē allaž tā bijis. Kad Kijeva bija galvenā Krievijas pilsēta, to dabūja vecākie kņazi, bet jaunākie valdīja citur un apvienojās, lai tiktu vaļā no Kijevas kņaza. Tā tas ir cilvēku pasaulē – viņi grib būt kopā, bet, kad tas izdevies, atkal strīdas, karo, visu ārda un grauj. Pēc tam atkal ir darbs to visu atjaunot. Un tagad pilis un baznīcas nāk apbrīnot tūristi. Bet daudzu šo tūristu vecāki vai vecvecāki savulaik paši bijuši muižu un dievnamu grāvēji.
Kņazus aizmirsuši...
– Vai jums kādreiz nav gribējies dzīvot laikā pirms vairākiem simtiem gadu, kad valdīja cari un kņazi, cēla pilis un muižas?
– Es vienmēr saku, ka esmu piedzimis divsimt gadus par vēlu. Protams, arī cara laikā nebija viegli – nepareizi pateici vārdu, un tevi gaidīja nāvessods.
Uzskatīja, ka visi kņazi tikai izkalpina ļaudis, bet gudrākie taču apzinājās, ka par saviem cilvēkiem ir jārūpējas, jāvada viņi, jādod iespējas. Jo tikai tā var attīstīties kultūra un tauta. Ja par tautu negādā, tad kādudien tā var parādīt savu spēku vienotībā un sacelties, bet kņazs taču ir viens... Mūsu senči krāja bagātības vairākās paaudzēs, cēla cietokšņus, pilis, audzināja bērnus. Protams, visos laikos bijuši cilvēki, kas nezina mēru, kuriem ir neremdināma apetīte.Bet tagad bagāti oligarhi pie miljoniem tiek īsā laikā. Tā taču ir zādzība, tā nekad nav bijis!
Es dažkārt saku – ziniet, vienudien zeme zudīs, un tas būs mūsu dēļ. Paskatieties, kā cilvēki dzīvo, ko izdarījuši ar dabu, zemi, viņi nogalina viens otru, izšauj dzīvniekus. Mani apsauc: nu jā, es esot vecs, tāpat jau laiks mirt, bet citi taču vēl jauni! Bet tāda nu ir vēsture, un jāatzīst, ka cilvēki nemainās, ļaudis tāpat viens otru apskauž, grib otram visu atņemt un nogalina. Galvenā kļūda, ka cilvēki neskatās nākotnē. Mūžs ir īss, un tā laikā kaut ko pilnvērtīgu paveikt nav iespējams. Neviens vadītājs tagad nedomā iestādīt koku, kas augs daudzus desmitus gadu, bet gādā tikai par savas kabatas piepildīšanu.
Vācijā politiskā dzīve iet pa labi, pa kreisi, pa labi – atkarībā, kura partija pie varas. Jums Latvijā ir daudz sliktāk, jo tik mazā valstī ir neticami daudz partiju, un cilvēki vairs nezina, kuru vēlēt. Mana attieksme pret jūsu politiskajiem notikumiem ir mierīga, uz labo pusi, bet daļa, šķiet, sliecas uz kreiso pusi, tāpēc ka joprojām nesaprot – komunisma te nav. Komunisma ideja ir nedaudz tuvināta Kristus mācībai: bagātie visu atdos nabagajiem utt., taču tas nav cilvēka dabā.
– Cik reliģiozs esat un kā raugāties uz ticības jautājumiem?
– Reliģiskais jautājums tagad ir svarīgs. Pie mums ir ļoti daudz turku viesstrādnieku, kuru ģimenēs dzimst vismaz desmit bērni. Tāpēc arī musulmanisms cenšas stiprināt savas pozīcijas, grib visu pasauli padarīt musulmanisku. Jāatzīst, viņu ticība ir ļoti spēcīga – kuri vēl ticīgie septiņas reizes dienā krīt zemē Dieva priekšā? Pie mums daudzi tikai saka, ka ir kristieši. Bet pajautājiet, cik reizes gadā viņi aiziet uz baznīcu? Kamēr mēs Vācijā uzceļam vienu baznīcu, musulmaņi – desmit. Es esmu pareizticīgais un arī nevaru lepoties, ka pārāk bieži ietu uz baznīcu. Jā, Krievijā pareizticīgo tradīcijas ir spēcīgākas, un, pēc manām domām, arī tur baznīca daudz ko palīdzēs valstī sakārtot. Redziet, Krievijas prezidents Putins krustās un uz baznīcu iet visi, pat tie, kas netic. Sak, varbūt tur, augšā, kaut KAS ir, tāpēc katram gadījumam labāk nedaudz ticēt...
– Kā jūs uzrunā Vācijā? Vai bieži godā par kņazu?
– Vācijā titulus neatcēla kā Latvijā vai Krievijā. Speciāli mums darbojas Baltijas bruņniecības tituls – fon Kropotkins, taču lielākoties parakstos kā firsts. Arī savu baronu pēcnācējiem valsts nav liegusi paturēt piemiņā senču godu, taču ne kā titulu, bet pievienojot to uzvārdam, piemēram, rakstot Baronkorfs. Tiesa, cilvēkiem šķiet – ja reiz esi ar titulu, tad jābūt arī bagātam. Es smejos, ka kņazisti esmu zaudējis un iztieku vien no pieticīgas pensijas.
Kā neiemācījos bridžu
Nikolaja Kropotkina sieva Ņina bija šveiciete. Arī viņas mūžs bijis raibs – dzīvē piedzīvoti gan pārbaudījumi, gan brīnumi. Viņas tēvs pirms revolūcijas aizbraucis uz Odesu tirgoties un ātri kļuvis turīgs.
– Pāris gados viņš tur bija kļuvis lielāks krievs nekā vietējie un arī apprecēja krievieti, – smej Nikolajs Kropotkins. Sākoties revolūcijai, ģimene aizbēga pāri Melnajai jūrai ar privātu kuģi līdz Jesejas pilsētiņai. Uz kuģa brauciena laikā piedzima meita Ņina. Ģimene drīz pārcēlās uz Šveici, bet tad kāds viņiem ieteica doties uz Rīgu. Te Ņina mācījās skolā (šo ēku Kropotkinu ģimene sameklēja, kad vēl abi šeit ciemojās). Kad Ņinas
tēvs nomira, māte ar abām meitām atgriezās Šveicē, tad aizbrauca uz Vāciju, kur viņas pārsteidza karš un bumbu sprādzieni.
Bet Nikolajs Kropotkins ar Ņinu iepazinās šādi. Kara sākumā nomira Nikolaja mamma, un viņš aizbrauca uz Štutgarti pie tēva māsas. Tur abi gājuši uz pareizticīgo baznīcu, un tur viņš ieraudzījis savu nākamo sievu.
– Viņa stāvēja manā priekšā tāda liela, interesanta, ar melnu cepuri galvā. Viņai bija divdesmit divi, man astoņpadsmit, tikko beidzis skolu, biju vēl tāds puišelis, taču liels. Kopā ciemojāmies pie mana onkuļa. Viņš spēlēja bridžu, arī es to gribēju iemācīties. Taču onkulis, vērodams manu spēli, drīz vien noteica: Koļa, tev ir divas iespējas – vai nu iemācīties bridžu, vai mest acis uz Ņinu! Tā es neiemācījos bridžu...
Pirms sešiem gadiem Nikolajs Kropotkins ar sievu nosvinēja zelta kāzas, viņa jau tad jutusi, ka pienācis laiks... Ņina pēdējos gados daudz slimojusi. Tiesa, viņa brīnumaini jau trīs reizes bija cīnījusies ar vēzi, pārdzīvojusi operācijas un mocības.
– Es nebaidos nomirt, baidos vienīgi mocīties, īpaši ja ārsti nelaiž prom, – domīgi teic kņazs Kropotkins. – Es savam ģimenes ārstam nesen teicu: zini, es vairs pie tevis nenākšu, arī zāles man nevajag, jo es jau vairākus gadus esmu pārsniedzis Vācijas vīriešu vidējo mūža garumu. Ārsts izmisis atsaucās: bet kā tad es bez jums dzīvošu?!
Tā kņazs Kropotkins tagad vientuļš dzīvo Hannoverē, skolas biedri visi jau tajā saulē, daudzi gājuši bojā kara laikā. Citkārt Nikolaju Kropotkinu aicina pārcelties uz Siguldu, tad viņš atsaka: – Labprāt, taču es diemžēl nemāku latviski. Kā lai dzīvoju zemē, nezinot tās valodu? Iesakiet, kā īsā laikā to apgūt? Bet tas jau man vairs nav iespējams. Atceros gan, ka vectēvs runāja latviski.
Pēdējos gados pēc sievas aiziešanas Nikolojam Kropotkinam piedāvāts arī pārcelties uz dzīvi Ukrainā. Viņš sadraudzējies arī ar Čerkasu bīskapu, kurš kņazu aicina, jokodams: "Mums ir maizes diezgan, arī bēres jums kārtīgas uzrīkošu."
Jautāts, vai nav bijusi doma radiniekus pārapbedīt šeit, dzimtas kapos, Nikolajs Kropotkins stāsta, ka vectēvs, māte, tēvs un sieva ir apglabāti Berlīnē. Viņš jau domājis par pārapbedīšananu, taču tas esot ļoti sarežģīti. Kņazs gan atceras, ka tēvu glabājuši speciālā cinkotā zārkā, kuru aizlodēja – lai kādudien varētu aizvest uz Siguldas kapiem.
Pētot dzimtas vēsturi un pāršķirstot vectēva pierakstus, kņazs ar interesi pētījis vēsturiskos faktus par to, kā Kropotkinu ģimenei savulaik celtas Siguldas muižas centra ēkas un pils. Siguldas pils ārējā priekšpilī 1881. gadā uzceltas saimniecības un dzīvojamā ēka – Jaunā pils, kuras celtniecību vadījis Cēsu būvuzņēmējs Jānis Meņģelis.
Izrādās, pils uzcelta par 50 000 zelta rubļu, un strādniekiem dienā maksājuši rubli. Nelielajā koka mājiņā, tā dēvētajā Kropotkinu ērberģī, izveidota arī ģimenes mājas baznīca. Siguldas muižas un pils pēdējais īpašnieks no 1898. līdz 1920. gadam bija viņa vectēvs Nikolajs Kropotkins, kurš emigrēja uz Franciju. Vectēva savāktā lielā bibliotēka 1917. gadā ar vairāk nekā 1000 sējumiem gājusi bojā. Pēc agrārreformas 1920. gadā Siguldas muižas centru un Jauno pili nacionalizēja – līdz 1940. gadam tur atradās Rakstnieku pils. Padomju gados telpās bija izvietota kardioloģijas sanatorija, bet kopš 1993. gada pilī saimnieko pilsētas dome.
Nikolajs Kropotkins iepazinies ar pilsētas mēru Tāli Puķīti, kurš kņazam jautājis: "Vai domā, ka tavs vectēvs ir apmierināts ar to, kā es te strādāju?" Nikolajs Kropotkins atzinīgi noteic, ka ēkas ir saimnieciskās rokās, ap pili allaž zied puķes. Bet īpaši liels prieks, ka skaisti atjaunoti viņa dzimtas kapi.