Laiku pa laikam viens otrs mūsu prozaiķu darbs ticis tulkots citās valodās – ar starptautisku atzinību vai balvām lepoties būtu visai grūti. Nebrīnītos, ja, konsekventi parokoties vecās hronikās, atklātos kuriozais apstāklis, ka vēsturiski nekas lielāks par Staļina prēmijas trio – Upīti, Lāci, Saksi – mūsu prozaiķiem nav atlēcis. Būtu labi, ja šajā visnotaļ dīvainajā situācijā mēs prastos uzmundrinoši uzsist pa plecu ne vien Norai Ikstenai, bet visai latviešu prozai – uzsist tā, lai nepaliek zilums uz acs.

Baltijas asamblejas balva nebūtu iespējama, ja deviņdesmito gadu nogalē uz sabrukušās latviešu literatūras ēkas pamatiem nebūtu nākusi jauna un darboties spējīga paaudze, kas, ceļot uz augšu sevi, vilka līdz arī citus. Nora Ikstena ir viena no šā toreiz jaunā viļņa spilgtākajām personībām, kas darījusi ārkārtīgi daudz, ne vien grāmatas rakstot, bet arī bezgala garas kultūrbirokrātiskas lietas kārtojot, dažādās padomēs un žūrijās šķiežot savu enerģiju nevis radošajam procesam, bet lai literatūrā vispār kaut kas varētu notikt. Prozas lasījumi Ventspils rakstnieku māja, Dzintara Soduma atgriešanās, Vijas Vētras atkalatklāšana, līdzdalība video liecību veidošanā par trimdas rakstniekiem, Latvijas Literatūras centrs – tā ir tikai daļa no viņas paveiktā.

Baltijas asamblejas balvas piešķiršana Norai Ikstenai apliecina – apgalvojums, ka latviešu dzeja esot spēcīgāka par latviešu prozu, kas varbūt arī atbilda PSRS laiku kultūrtelpai, 21. gadsimtā ir nekorekts. Prozaiķi ir, viņi raksta mūsdienīgi – vien par ne īpaši normālu var uzskatīt to situāciju, kas saistīta ar izdevēju veidotajām publiskajām attiecībām – vāji un nereti pusgatavi un nerediģēti darbi tiek plaši izbazūnēti, tāpēc ka ir cerības uz komerciāliem panākumiem, kamēr spēcīgiem tekstiem dažkārt netiek pievērsta gandrīz nekāda uzmanība, gan grāmatas lasītājiem piedāvājot, gan trūcīgās lokālas literārās balvas dalot. Īpaši traģikomiski tas izskatās brīžos, kad uz šaurās literatūras gada balvas taciņas sastopas pieci seši spēkos līdzvērtīgu prozas autoru darbi – tad ej nu izšķir to vienu labāko. Latvijas intelektuālajai videi ļoti pietrūkst autoritatīva spēka, kas pateiktu, ka ne jau piecreiz pārizdota klasika tagad būtu jālasa, bet gan mūsdienīgi pašmāju autoru darbi, kas atspoguļo šā laika reālijas.