Un viņš nebūs īpaši melojis. Viņa jaunākais darbs un, atļaušos teikt, šoreiz tiešām gada gaidītākā filma (bez jautājuma zīmes), pierāda, ka Kamerons tiešām ir kino pasaules karalis. Vismaz specefektu, supermodernu tehnoloģiju, filmas mēroga un tehniskās kvalitātes ziņā. Jā, ir pāris tādi mūsdienās aktīvi vai mazāk aktīvi „režisori – milži”, kas ar saviem darbiem definējuši un vienai vai nu jau vairākām paaudzēm ierādījuši, kas ir globāla mēroga superprojekti, hiti un specefektiem pārblīvēti blokbāsteri. Pieļauju, ka nav jāsaka priekšā, kuri tie ir (Stīvens, Džordžs un vēl daži), un Džeimss Kamerons noteikti ir viens no viņiem.

Šīs pārdomas par tēmu rakstu, sajūtoties kā tāds izredzētais, jo ar Latvijas izplatītāja labvēlību filmu man bija tas gods noskatīties pirms tās oficiālā starta. Tātad runa ir par to pašu filmu, kuras pirmsākumi meklējami pirms 14 gadiem un kuru nevarēja uzņemt ātrāk, jo visiem iecerētajiem specefektiem un vizuālo efektu izvirtībām nebija radītas to visu uzņemt un apstrādāt spējīgas tehnoloģijas. Filma, kuras tapšanai šādas tehnoloģijas ar nosaukumu performance capture u.c., tika attīstītas un kura medijos, un sevišķi virtuālajā vidē (jo milzīga tiešo preces patērētāju un kino apmeklētāju ir tur) tika aprunāta un apkošļāta jau gadiem, un, parādoties mazākajai informācijas driskai un attēliem, tie tika saplosīti. Kur nu vēl visi censoņu pašdarboņu „feikie” plakāti un treileri - šādu neīsto materiālu rašanās vien liecina par gaidāmās filmas apmēriem. Nu tas brīdis tuvojas, kad Pandoras spilgti krāsainos džungļus un to iemītniekus un viņu attiecības ar imperiālistiem kolonizatoriem no planētas Zeme redzēs visa pasaule. Jūsmas pilno ievadu nu jābeidz un „jāatklāj”, par ko tad te ir runa – protams, par filmu "Avatars".

Pirmo reizi ar šo nosaukumu saskāros pirms pāris gadiem un, protams, internetā, kad parādījās informācija par šo grandiozo pasākumu un to, ka Kamerons strādā pie jaunas filmas, kurā izmantos revolucionāras tehnoloģijas, lai radītu pavisam jauna līmeņa produktu, kā arī sarakstot jaunu stāstu un radot jaunu pasauli no nulles.

Jā, Pandoras planētu viņš radījis pats, tās pamatā nav ikonisku grāmatu vai komiksu vai patiesu notikumu Atlantijas okeānā. Kamerons to visu radījis pats, un fantāzija viņam ir krāšņa. "Avatara" publicitātes sniega bumba apgriezienus sākumā uzņēma samērā lēni, tika spekulēts par pirmizrādes datumu (jo filmas tapšana bija dikti gausa un pamatīga) un sižeta līnijām, līdz pamazām ātrums tika uzņemts un sāka atklāties nianses, apstiprināts starta datums. Un reklāmas kampaņa pa īstam pamanāma kļuva vasarā. Manuprāt, tikai pavisam maziem bērneļiem vai mežā un bez saiknes ar ārpasauli dzīvojošajiem indivīdiem filmas reklāmas materiālos ir domāts atgādinājums, ka Kamerona kontā ir tā pati „filmiņa”, no kuras ir citāts par pasaules karali un kura saņēmusi n-tos Oskarus un gozējas visu laiku komerciāli veiksmīgākās filmas augšgalā.

Labi, labi, es šo tekstu ”filmas TITĀNIKS/TERMINATORS/SVEŠIE/PATIESIE MELI režisors piedāvā” arī liktu reklāmas kampaņā, lai "Avataru" pārdotu. Loģisks solis. "Titāniku", protams, piesauc visur, kur vien Kamerons parādās. Tagad, pēc filmas noskatīšanās, vairs nemāc raizes par to, vai filma būs finansiāls triumfs vai ne gluži. Biju vasarā gan uz īpašo saldēdienu, kad tika prezentētas 15 minūtes no filmas, esmu skatījies materiālu un lasījis citu viedokļus un prognozes par šo projektu. Sākotnēji pēc pirmā redzētā materiāla "Avatars" nešķita ne ar ko īpašs vai unikāls, bilde un efekti šķita deja-vu. Tomēr maldījos, jo efekti, bilde un izpildījums IR kas īpašs un svaigs. Vai "Avatars" rausīs tādus miljonus vai vismaz miljardu un radīs masu psihozi kinoteātros, kā tas bija ar "Titāniku", kad biļetes uz filmu ir izpārdotas nedēļām uz priekšu, ir jautājums, uz kuru atbilde ir vienkārša - esmu drošs, ka filma neizgāzīsies, taču "Titānika" finanšu rādītājus tā nesasniegs. Viens no iemesliem ir klasiskais "Titānika" kā pēdējās lielās pirms interneta un pirms pirātisma filmas statuss. Tomēr kase "Avataram" būs milzīga, un globālajā tirdziņā kopā līdz miljardam būtu jāizvelk, novēlu filmai šo veiksmi. Un turpinājumus.

Tad tagad par pašu filmu un to, kas tur īsti tik īpašs, kas pārsteidz un kas ne tik ļoti. Apsolos iztikt bez spoileriem jeb faktiņiem, kas varētu pabojāt skatīšanās prieku. Notikumi risinās 150 gadu tālā nākotnē. Uz planētas Pandora, kuras daba līdzinās Amazones mūžamežiem, tikai ir simt reižu krāsaināka un bīstamāka, turklāt ar toksisku atmosfēru, interesentu reljefu un lidojošiem kalnu puduriem, cilvēki ir atraduši ļoti vērtīgu derīgo izrakteni (atkal cīņa par enerģiju vai dārgmetāliem, tikai zelta vai naftas vietā – kas cits). Viss būtu vienkārši, ja planētu neapdzīvotu vietējie „cilvēkveidīgie” – navī civilizācija. Navī izskatās pēc četrmetrīgiem cilvēka, kaķa un ķirzakas krustojumiem. Cilvēki lielas korporācijas un Vjetnamas kara stilistiskā veidotas armijas izskatā uz Pandoras ierīkojuši bāzi jeb cietoksni un īpaši labās attiecībās ar vietējiem vis nav, kaut arī mēģinājuši pievērst viņus savai „ticībai” un pat samācījuši angļu valodu. Uz Pandoras, traģisku notikumu spiests, ierodas kareivis Džeiks Sallijs, kurš nemaz īsti nezina, uz ko ir parakstījies. Izrādās, ka viņa uzdevums ir piedalīties „avatāru” programmā, kuras recepte ir: no navī un cilvēka DNS tiek izaudzēts avatārs jeb ķermenis, kurā ar savu apziņu (un jūtām!) iemiesojas „lietotājs” - cilvēks, lai sadraudzētos ar oriģinālajiem navī un diplomātiskā veidā sasniegtu korporācijas mērķus. Džeiks tātad iemiesojas savā otrajā „es”, ātri apgūst visus trikus un dodas džungļos. Tur viņš satiek skaistu kaķenīti vārdā Neitiri. Rrrrrrrr! Viņa ne tikai apmāca Džeiku visās navī gudrībās. Nav grūti nojaust, kas tad starp abiem putniņiem īsti notiek, visi skatieni un uzvedība ātri šos nodod. Džeiks tātad skaisti iedzīvojas starp vietējiem un aizmirst, kāds ir viņa īstais uzdevums un sūtība. Tālāk sākas notikumu karuselis un kariņš džungļos. Labie vietējie dabas bērni pret ļaunajiem atnācējiem - cilvēkiem. Sprādzienus, pakaļdzīšanos, cīņas, galveno varoņu emocijas, sāpes un priekus – skatītājs saņem visu komplektu. Sulīgi!

Filmas sižeta mugurkauls un pats stāsts ir klasisks un vienkāršs, varbūt pat ļoti. Ikvienam, vai tev ir 7 vai 77 gadi, vai esi meitene vai puisis, viss būs vienkārši saprotams, brīžiem pat paredzams, taču tas nemazina skatīties prieku. Tas arī nav nekāds smejamgabals, bet gan pamatīga un skaudra drāma. Šamanisms, dabas līdzsvars un cilvēcīgas vērtības (vairāk nekā pašiem cilvēkiem) ir tie raksturlielumi, kas piemīt vietējiem četrmetrīgajiem kaķcilvēkiem. Turpretī cilvēki, kā jau cilvēki, nav mainījušies arī nākotnē un dzenas pēc varas un peļņas, un izmanto visus līdzekļus, lai panāktu savu. Lūk, arī klasiskie morāles jautājumi par tēmu – ko drīkst un vai drīkst, un ka katram ir tiesības aizstāvēt savu taisnību un zemi pret brutāliem atnācējiem, un ka viss dzīvais ir vērtīgs un ka tas ir jāciena utt. Arī aktuālā dabas aizsargāšanas propaganda. Kā arī labi pasniegtais mīlas stāsts starp avatāru Džeiku un vietējo daiļavu kaķsievieti Neitirī. Starp šiem virmo patiesas jūtas! Lai arī viņi ir datorā animēti citplanētieši... Skaisti.

Kā jau bija gaidāms un visur izdaudzināts, "Avatars" ir viens liels moderno tehnoloģiju triumfs. Turklāt apvienojumā ar (veco labo) dzīvo aktieru līdzdalību. Visa planēta, tās daba un mošķi ir krāsaini, varbūt pat pārāk krāsaini un spilgti. Rezumē ir viens - mākslinieciskais noformējums, dizains un izpildījums ir tik kvalitatīvs, ka brīžiem rodas vēlme visu uz ekrāna notiekošo palēnināt, iepauzēt un apskatīt bildi. Turklāt šķiet, ka pirmo reizi, skatoties uz datorā veidotām dzīvām būtnēm, var noticēt, ka tās ir dzīvas (labi, ir izņēmumi - Smīgolus/Golums no LOTR, piemēram, taču tās ir senākas un ne tik jaudīgas tehnoloģijas). Cilvēku, tā, lai nevarētu atšķirt dzīvu no datormodeļa, vēl uzzīmēt nevar, taču Pandoras pamatiedzīvotāji tiešām ievieš ticamību - navī izskatās pārliecinoši, viņi ne tikai kustas kā dzīvi cilvēki, viņu sejas vaibstos var nolasīt arī emocijas. Jā, klasiski vājais datoranimācijas filmu posms, cilvēku vai cilvēkveidīgo kustoņu seju attēlošana, šajā filmā ir izdevusies - sejas ir dzīvas. Viņu acis, mute (deguns kā kaķiem, to jau teicu) un mīmika, žesti un emocijas šķiet patiesas un dabīgas. Viņi arī iemieso to cēlumu, viedumu un nesamaitātību, kas cilvēkiem vairs nepiemīt.

Aktieri, tie, kas dzīvie, arīdzan ir uzdevuma augstumos, Sems Vortingtons ir tik „karsts” kā nekad (T4, "Avatars", gaidāmais CLASH OF THE TITANS), spēlē pārliecinoši. Neitiri balss un sejas vaibstu īpašniece Zoja Saldana burtiskā nozīmē iemiesojusies zilajā ādā un ir dzīva. SVEŠO „mamma” Sigurnija Vīvere ir gan skarba, gan jauka. Tad vēl ir Džovanni Ribisi korporācijas ielikteņa un bezemociju kretīna lomā. Helikoptera pilote Mišela Rodrigesa ir kā varone no Vjetnamas kara filmām. Galvenais ļaundaris, neteikšu, kurš, – brutāls un teicams.

Kamerons ir radījis vienu tehniski ideālu un vizuāli krāšņu pasaku. Filma ir jāredz uz lielā ekrāna, lai saprastu, cik tālu ir attīstījusies specefektu joma un kādā virzienā tā dodas. "Avatars" ir paredzēta nu ļoti plašām skatītāju masām, savu prieciņu tajā atradīs ikviens. Filmas 2 stundas un 40 minūtes paskrien nemanot.

Autors: oskaar