Meitenei, kas spēlē ar 12. numuru, FHM seko līdzi jau kādu laiku. Lai gan Olimpiskajās spēlēs Ditu laukumā neredzējām tik daudz, cik varētu vēlēties, bez ievērības nedrīkstam atstāt viņas iepriekšējos panākumus – Mount St. Mary universitātes rezultatīvākā spēlētāja un ASV koledžu basketbola savas konferences simboliskā piecinieka dalībniece. Nemaz nešaubāmies, ka šogad “TTT Rīga” spēles tiks vairāk apmeklētas, jo tieši tur nākamsezon spēlēs mūsu olimpiskā favorīte Dita Krūmberga.

Uz ASV tu devies ar nolūku strādāt, nevis spēlēt basketbolu, bet beigās viss iznāca citādāk. Nenožēlo, ka atgriezies sportā?

Protams, ka nemaz nenožēloju, jo esmu Olimpiskajās spēlēs! Godīgi sakot, tas man pat sapņos nerādījās. Katram sportistam tas ir sapņa piepildījums – nokļūt Olimpiskajās spēlēs. Esmu vienkārši laimīga!

Basketbols taču ir rupjš sporta veids!

Basketbols ir fiziska spēle, traumas ir bieža parādība, tāpēc tam ir ļoti jākoncentrējas un ķermenim ir jābūt gatavam uz jebkādu kontaktu. Jābūt arī pareizai fiziskai sagatavotībai – eju uz svaru zāli, lai ķermenis būtu spēcīgs.

Kādus smagumus tu sporta zālē cilā?

Grūti pateikt, jo tie svari atšķiras gan kājām, gan rokām. Kad biju ASV, tad cilājām daudz lielākus svarus – tā pa nopietno. Tur bija paundi, un tos es kilogramos nemācēšu pārrēķināt. Toreiz viņu ēdiena dēļ biju pieņēmusies svarā un arī uzkačājusies biju vairāk. Tagad atkal to visu esmu nometusi nost.

Pirms iziešanas laukumā tu speciāli gatavojies? Lako nagus un krāso acis...

Nagi jau man vienmēr ir uzlakoti! Taisu gan manikīru, gan pedikīru – es sevi kopju, jo esmu taču sieviete un par savu izskatu rūpējos. Pirms mačiem nekādus pūderus gan nesmērēju, lai spēles laikā viss neiziet pa gaisu. Citreiz acis uzkrāsoju, bet retu reizi, jo, kad notiek spēle, tu jau par izskatu nedomā. Ir jājūtas ērti. Kad darbs ir padarīts, tad var svinēt uzvaru – sataisīties un smuki izskatīties!

Pēc zaudētām spēlēm kādreiz esi raudājusi?

Protams! Emocijas iet pa gaisu! Katrs zaudējums ir sāpīgs, bet atkarībā arī no tā, cik svarīga ir bijusi tā spēle. Ja tie ir pusfināli vai fināli un uzvara ir bijusi tuvu, bet rezultāts beigās ir viena punkta starpība, vai arī esi zaudējis otrajā vai trešajā pagarinājumā un esi atdevis sevi visu, bet rezultāts nav gribētais, ir smagi. Arī, ja treneris pasaka kādu skarbāku vārdu, asaras iet pa gaisu!

Olimpiādē arī varbūt tā bija?

Nē, nē. Patiesībā jau tik ilgi spēlēju basketbolu, ka man ir izstrādājusies varbūt ne īsti imunitāte, bet aizsargreakcija pret to, ka nevajag uztvert visu tik personīgi. Dzīve ir dzīve, un jāmāk arī zaudēt un uztvert kritiku. Cenšos to neielaist sevī. Asaras ar laiku ir arvien mazāk.

Tu esi spēlējusi pret daudzu citu valstu izlasēm; ar kurām meitenēm ir visnepatīkamāk spēlēt?

Tā pati Amerikas izlase, ar ko mēs spēlējām “Dimanta bumbā”, spēlē ļoti agresīvi. Negribu gan saukt nekādus vārdus uzvārdus, bet amerikānietes vispār spēlē ļoti agresīvi. Atkarīgs jau arī no tā, kā tiesneši ļauj spēlēt. Starp citām komandām? Arī Krievijas izlasei ir tādas spēlētājas. Tas katrā ziņā ir normāli, jo tas ir basketbols. Vairāk varbūt jāskatās nevis uz komandu kā tādu, bet uz atsevišķām spēlētājām, – jāuzmanās, lai nedabū pa galvu.

Veču basketbolā džeki kādreiz arī izkaujas. Meitenes arī tā dara?

Nesen pat sieviešu NBA bija gadījums, ka divas spēlētājas sakāvās un tika diskvalificētas uz pāris spēlēm. Viena bija Kendisa Pārkere – viņa arī piedalās olimpiādē. Tādi gadījumi nav bieža parādība. Spēlētājas jau negrib riskēt, ka viņas varētu tikt diskvalificētas. Tas kaitē gan pašām, gan komandai.

Pati rokas nekad neesi palaidusi?

Es palaižu rokas tikai pa kluso, tad, kad tiesneši neredz. Varbūt ielieku kādu dunku sānos. Bet tikai tad, ja tā spēlētāja tiešām pret mani to pašu izdarījusi ar nolūku. Ir arī netīrie spēlētāji, kas mēģina savainot. Nevar tā darīt, ja tu ļaujies agresijai, tas turpināsies vēl. Jānospēlē viltīgi, nedrīkst, lai tiesneši redz.

Uz laukuma lamājies?

Ha, ha! Es mēģinu izvairīties, bet citreiz pasprūk gan, ka pati pat īsti nemanu. Sanāk palamāties, ja aizmetu garām vai kādu piespēli atdodu pretiniekiem. Bet cenšos savaldīties.

Kādā valodā tu lamājies?

Vairāk jau krievu vai angļu. Latviešiem jau nav tādu lamuvārdu. Neteikšu taču “bitīt matos”! Nav mums tādu vārdu.

Kā tev patīk Pekinā?

Protams, ķīnieši šeit visu ir labi noorganizējuši. Pilsēta ir uzbūvēta pilnīgi no jauna, te viss ir ļoti augstā līmenī. Visas tās zvaigznes vēl! Aizej vienkārši pusdienās, un tev pretī nāk Nadāls vai Devenporte, vai tā pati Ivanoviča vai Kobe Braients. Un visi ēdam kopā. Ir tā jocīgi!

Esi ar kādu no viņiem pārmijusi kādu vārdu?

Ir tā, ka basketbolistiem ir miesas sargi, ar visiem tu pat nevari parunāties. Kaut kā nav sanācis, vai varbūt negribas traucēt – tāpēc runājušies neesam gan.

Ar kuru no pasaules labākajiem sportistiem tu labprāt satiktos?

Ar basketbolistiem noteikti nē, jo viņiem jau tā visi lien klāt. Ar tām pašām tenisa zvaigznēm labprāt, ar jau pieminēto Nadālu vai Ivanoviču. Tādu sporta veidu kā badmintons un paukošanās zvaigznes es nepazīstu.

Ko tu teiktu Nadālam, ja patiešām viņu satiktu?

Lai pamāca uzspēlēt tenisu! Man ļoti gribas iemācīties, bet nav laika un nav arī īsti, kas māca. Varētu viņš man pasniegt kādu privātstundu!

Starp citu, tā kā tu esi pietiekami gara auguma, kādreiz nav bijušas problēmas ar puišiem?

Es esmu basketboliste, jā, bet es esmu arī viena no īsākajām basketbolistēm. Esmu 180 cm gara, it kā jau tas skaitās daudz, bet lielākoties esmu bijusi kopā ar sportistiem, un viņi parasti ir garāki. Augums problēmas nekad nav sagādājis. Kad gāju pamatskolā, tad biju garāka, bet kas tad tajā laikā tās par attiecībām? Tagad, kad puiši arī ir izstiepušies un nobrieduši, vairs par to nav jāuztraucas. Visi draugi ir bijuši par mani garāki.

Tu ar saviem bijušajiem draugiem esi saglabājusi labas attiecības?

Pārsvarā jā, uzturu kontaktus un joprojām pat sarakstāmies. Zinu, kā iet, ko dara. Man nepatīk, ka daudzi, kas bijuši pāri, kļūst par ienaidniekiem. Muļķīgi, ja kaut kāds laiks ir piedzīvots kopā, bijuši gan labi, gan slikti mirkļi – cilvēks tomēr ir bijis mīļš –, un tu viņu aizmirsti! Tiltus nevajag nojaukt. Tas ir normāli, ja ir labas attiecības.

Tev šobrīd ir draugs?

Nē, man šobrīd nav drauga. Oficiāli esmu brīva meitene un to izbaudu.

Kādu puisi tu gribētu redzēt sev blakus?

Es, protams, gribētu apmēram sava vecuma puisi. Tādu, kas ir aktīvs, kuram patīk visu kaut ko darīt, arī sportisku. Protams, arī gudru, ar kuru var normāli parunāties arī par nopietnām lietām, nevis par tusiņiem vai ko tādu vien. Viņam jābūt arī jautram un komunikablam. Protams, simpātiskam arī, ar visām labajām īpašībām. Mēs, visas meitenes, taču gaidām princi baltā zirgā. Grūti jau tādu atrast, vienmēr visiem ir arī kāda tumša mākoņmaliņa. Un es pati jau arī neesmu perfekta!

Olimpiskajās spēlēs perfekto puišu apkārt taču ir daudz!

Jā, bet ko tas dos, ka es tagad kādu satikšu? Iepazīsimies, bet pēc tam atkal aizbrauksim katrs uz savām mājām, un ar to arī viss beigsies. Nevar jau tā, jāuzmanās.

Pekinā olimpiešiem notiek pasākumi, kur būtu iespējas kādu satikt?

Tusiņi jau te notiek katru vakaru. Es gan nezinu, līdz cikiem un kā, bet mūzika skan, tālumā spīd gaismas, kas mirgo gaisā. Ir arī biznesa centri, videospēles, piknika centrs. Tā pati ēdamzāle, kur visi var satikties. Iespējas jau ir, protams. Katrs uz šejieni atbraucis ar saviem mērķiem. Primārais ir sportiskie sasniegumi, nevis atrast otro pusīti. Tie, kam sacensības ir beigušās, gan atpūšas un draudzējas.

Pirms došanās uz Pekinu tu filmējies Ellas videoklipā. Kā tur veicās?

Jā, Ella mūs pieaicināja, mēs piekritām. Es esmu avantūriste un jaunas lietas man patīk! Un videoklipā līdz šim arī nebiju filmējusies. Telpas gan bija briesmīgas, tur bija sadzītas jaunākās mašīnas, “Lamborghini” un tā tālāk, un mēs filmējāmies kā Ellas druškas. Gājām no muguras, bijām fifīgi saģērbtas un labi izskatījāmies fonā. Spēlējām arī basketbolu ar puišiem, protams, viņus vinnējām un parādījām, cik esam foršas!

Cik ilgi tu apdomāji, līdz piekriti bildēties FHM?

Vai! Tur vēsture ir bišķiņ garāka. Man piedāvāja fotografēties arī “Klubā”, bet ar noteikumu, ka jārāda arī krūtis. Es uzskatīju, ka esmu basketboliste, nevis modele, un gribu, lai mani tomēr ciena kā sportisti. FHM es biju seksīgi apģērbta, man nebija jāatkailina ķermeņa daļas, tāpēc šis piedāvājums likās pieņemamāks manai personībai un interesēm.