Tātad:

Warum die älteren Leute ins Theater gehen, ist etwas, was ein jünger Mensch nur schwer begreifen kann. [..] das, was den Alten am meisten schmeckt: Erinnerungen. Im Alter nimmt das Gedächtniss zu. Dieses Organ ist eines der wenigen, die besser werden, und es ist das letzte, das dem Menschen noch so etwas wie erotische Vergnügungen verschaft. Das alte Theater pflegt nun teils hauptsächlich Erinnerungen, teils verlockt es selber durch solche an Zeiten, wo es vielleicht gut gewesen ist.

(Iemeslus, kāpēc vecāki cilvēki dodas uz teātri, jaunam cilvēkam aptvert ir ļoti grūti. [..] tas, kas veciem patīk vislabāk, - atmiņas. Vecumā atmiņa kļūst stiprāka. Šis orgāns ir viens no retajiem, kas kļūst spēcīgāks, un arī pēdējais, kas cilvēkos rada kaut ko līdzīgu erotiskam apmierinājumam. Vecais teātris tad arī pa daļai kopj šīs atmiņas un pa daļai caur atmiņām iemāna sevi laikā, kurā tas, iespējams, ir bijis labs.)

Es ist die genussvolle Anstrengung der Jungen, sich Laster anzueignen.[...] Das Laster ist das Neue, Starke, Überraschende, Fremde. Das Theater müsste fūr die Laster sorgen, damit die jungen Leute hineingehen können.

(Piesavināties netikumus ir jauno baudpilnā piepūle [..]. Netikums ir tas jaunais, spēcīgais, pārsteidzošais, svešais. Teātrim būtu jārūpējas par šiem netikumiem, lai jaunie cilvēki varētu ienākt iekšā [teātrī. - red.].) („Bertold Brecht. Gesammelte Werke 15. Schriften zum Theater I.” 1967, Suhrkamp Verlag)

Šim īsajam un fragmentārajam rakstam Bertolds Brehts ir devis nosaukumu "Unser Publikum" - mūsu publika/mūsu skatītājs. To lasot es nevienā mirklī nedomāju par veciem večukiem un vecenītēm, kas filca čībiņās iešļūkā teātrī kā Rundāles pils muzejā. Kā kaut kur, kas ir pilns ar arhivāru vērtību, salikts aiz stikla vitrīnām.

Šis raksts liek man domāt par attiecībām starp institucionālo teātru un kultūras politiku un jaunajām nevalstiskajām kultūras organizācijām. Institucionālā un reprezentējošā kultūra, kas vēl aizvien lepojas, ka Rīgā kādu mirkli ir dzīvojis Rihards Vāgners un Latvijas Nacionālajā teātrī ir proklamēta Latvijas Republikas neatkarība, bet kas nelepojas ar neatkarīgiem teātriem un starptautiskiem teātra festivāliem, meistarklasēm, jauno režisoru veiksmēm.

Iespējams, ka tam patiešām ir sakars ar atmiņu, ar domāšanu. Ka labs ir tas, kas savu laiku ir nostāvējis un jau nedaudz uzrūdzis – kā mīkla maizei. Manuprāt, mēs vēl aizvien dzīvojam pagātnē un pieķeramies lietām, par kurām var būt drošs un kuras var reprezentēt pagājušo spožumu. Tāda muzeju kultūra, tāda arhīvu iebalzamētā kultūra.

Protams, būtu jādomā par problēmu – kas bija pirmais: vista vai ola? Kas nosaka gaumi un kopj atmiņu: skatītājs vai sistēma? To rakstot, protams, apzinos, ka arī kultūras sistēmu apkalpo ierēdņi, kas var būt arī skatītāji, kas noteikti dažreiz ir arī skatītāji. Kā, piemēram, mūsu izbijusī kultūras ministre Helēna Demakova, kas ļoti spēcīgi aizstāvēja reprezentējošo kultūru un lepojās ar to, ka latvju kultūra var atbalstīties uz brīnišķo vācu kultūru, kas dominēja Latvijā ļoti ilgu laiku. (Apsolos pameklēt pāris citātus no viņas iznīcinošā raksta iz kultūras menedžmenta grāmatas, kuras šobrīd man nav pa rokai.)

Ja godīgi, dažreiz domāju, ka tā nav tikai kultūras uztveres problēma, bet vispārēja masu psihoze – skatīties atpakaļ, pieķerties drošām noputējušām lietām. Protams, ir labi apzināties savas saknes, zināt tradīcijas un vēsturi, taču šī dīkstāve un veco lietu apmuļļāšana pa rokām man uzdzen drebuļus.

Arnita Jaunsubrēna *United Intimacy

...

Pilnu raksta versiju lasiet