Krēslas sāgas fenomenam būtu jāvelta pamatīgāks pētījums, lai saprastu, kādēļ teju puse daiļā dzimuma pārstāvju kļuvušas burtiskā nozīmē trakas un kampj visu, kas saistīts ar šo ziepju zīmolu. Iespējams, ka tādi pētījumi un pārdomas par tēmu jau ir veikti, jo materiāls tam ir gana plašs – par to liecina ne tikai grandiozie visu veidu krēslas pasaules produktu pārdošanas apjomi, protams, sākot ar grāmatām, filmām, žurnāliem, lellēm, kosmētiku, apakšveļu un citām vitāli nepieciešamām lietiņām, bet arī teju jauns psiholoģisks stāvoklis, narkotika un cita realitāte, dimensija, kurā aizšmaukt un paslēpties, ļauties primitīvai romaņķikai. Šis krēslas sprādziens sagrozījis galvu un citas ar emocionālām un fiziskām jūtām saistītas ķermeņa daļas gandrīz katrai meitenītei, kas pieskārusies grāmatai. Un nav svarīgi, cik veca meitenīte esi. Interesanti, ka par krēslas nozīmi mūsdienu popkultūrā liecina tas, ka tas jau skaitās ārprātīgi stilīgi un dumpīgi, ja esi to dažu meiteņu vidū, kas kāda interesenta iemesla dēļ nav lasījusi grāmatas vai nezini, par ko ir stāsts. Ja tā, tad tu, visticamāk, tēlo. Tēlo kādu snobu un paslepus zem segas lasi šīs grāmatas un raudi.

Es to visu esmu palaidis garām. Pirmkārt, neietilpstu tiešajā mērķauditorijā un netvīkstu par šāda veida stāstiņiem, lai arī cienu un šad tad atrodu kādu baudāmu pasakviedīgu produktu, komiksu un tamlīdzīgu pavieglāku izklaides pasākumu grāmatas vai filmas veidā. Taču ar šo Krēslas pasākumu tā nav sanācis, esmu tik redzējis pirmo filmu. Tomēr apmēram nojaušu to stāvokli, kas pārņem, kad lasi pavieglu materiālu, interesanti un sakarīgi pasniegtu. Tādu, ka, lai arī zini, ka tas ir vienkāršs un paredzams, nevari pārstāt lasīt un ņem un „apēd” to vienā vai divās naktīs (esmu izlasījis gandrīz visas Potera grāmatas, un man patika). Tas ir jauki un tā ir laba izklaide. Ja vēl, kā tas ir Edvarda un Bellas gadījumā, klāt pieliek neiespējamās mīlas stāstu, paņem visas tās pirmās iemīlēšanās peripetijas un jušanas, saldi rūgtas sāpes un sapņošanu – rodas šāds produkts. Un grāmatu autore rauš miljonus, filmu studijas un darboņi arī. Zelta ādere uztaustīta un tiek rakta. Un otrkārt – uzdodu sev (un citiem) šādu jautājumu - vai visa šī biznesa padarīšana un masu ekstāze var būt nebeidzama un šo visu pēc, teiksim, desmit gadiem atcerēsies? Tas ir, vai pasaule turpinās spiegt, kad būs uzņemtas visas grāmatu ekranizācijas, aktieri būs paaugušies, varbūt arī kāds būs „samaitājies” (pierastie stāsti par to, kas notiek, ja tik jauns un ātri kļūsti slavenākā seja pasaulē) un šo Krēslas seriālu atcerēsies kā nezūdošu vērtību? Šaubos.

Filmas saturu un to, kurš kuru grib un kurš ar kuru paliek, neatstāstīšu. Formula ir vienkārša – ņemam vienu depresīvu vampīru, vienu mazliet „citādāk” domājošu meiteni, kura ir tai īstajā vecumā, kad atklāt, kas ir tas ar lielo „tē” un kura klausās progresīvu mūziku, pievienojam šīm attiecībām abu balodīšu ciešanas un upurēšanos, tātad – saliekam kopā visus tos skaistos klasiskos R un Dž motīvus, mīlu par spīti sasodītajai pasaules netaisnībai, un tad vēl pievienojam klāt leģendas par dabas bērniem vilkačiem un vampīriem kā mūžsenajiem ienaidniekiem (tātad Stefānija Meijere te neko jaunu nav izdomājusi), paniekojamies nu jau ar mīlas trijstūra motīviem, un rezultātā saņemam gatavu produktu. Esmu dzirdējis, kā attīstās notikumi nākamajās daļās, nekas pārsteidzošs, simtiem šķēršļu un laimīgas beigas, tā tam jābūt.

Tagad par pašu filmu un izpildījumu. Jāsaka, ka es biju jau pirms kādas nedēļas „iečekojis” (filmā arī šis vārds LV subtitros pavīdēja, stilīgi!) filmas recenzijas dažā labā lapā - tomātos un Imdb.com, kur tai ļoti zems vērtējums. Labi, ka mazliet papētīju šīs atsauksmes, jo tiešām gatavojos, ka filma būs pilnīga izgāšanās. Tomēr pārsteidzos, jo tā nešķita tik vāja kā pirmā daļa. Daudzi(-as) nepiekritīs, un lai jau, taču pirmā daļa bija kā tāda TV filma vai lielās filmas mēģinājums, sasteigts projekts, ne ciešams blokbāsters. Aktieri - pirmajā filmā Bellas atveidotāja bija neciešama, stāsts saraustīts, varoņi šķita nemotivēti un apmulsuši. Var just, ka otrajā filmā visi jau ir iesiluši un izturas pārliecinošāk (izņemot vampīrus, kas dzīvo pilī Toskānā – tie gan, pat ar pašu Maiklu Šīnu komandas galvgalī, šķita smieklīgi un truli). Bella (aktrise Stjuarte, precīzāk), kļuvusi daudz baudāmāka un te jau tēlo labāk nekā pirmajā filmā. Tas pats sakāms arī par lielāko daļu pārējo jauniešu. Labi, Patinsons ar savu skatienu un frizūru nav mainījies, jo viņam teju nekas nav jādara, tik jāskūpsta Bella un jāizskatās tā, it kā tūlīt būtu jāsāk raudāt. Patīkami pārsteidza galvenais vilciņš jeb Teilors Lotners, šim puikam viss sanāk tā nepiespiestāk, līdz ar to prieks skatīties. Stāsts arī jau ir nopietnāks un forma, kādā tas pasniegts, arī šķiet nopietnāka par pirmo filmu un līdz ar to baudāmāka.

Protams, var redzēt, ka filmas veidotāji ne tikai iztērējuši vairāk naudiņas (specefekti – vairāk un kvalitatīvi) un gaida vēl vairāk naudiņas, bet arī piedomājuši pie noskaņas un stila un pat mēģina ierādīt un pamācīt tīņus, kāda mūzika būtu jāklausās, ka ģērbties grunge stila novazātā apģērbā vai „eiropeiskos” mētelīšos (ne jeņķīgos milzu t-kreklos), un ka būt autsaiderim – tas ir „cool”. Filmas spēcīgie momenti – lieliskā mūzika (biju patīkami pārsteigts, nezināju, ka mūzikas celiņš tik labs), ASV ziemeļrietumu, nu tur Vašingtonas štatā, mežonīgā daba un līņāšana, jau izteiktāka filmas noskaņa un nu jau iesildījušies aktieri.

Un, protams, dāmas filmā reaģē īstajos momentos. Piemēram, kad galvenais vilciņš novelk kreklu un parāda savus bi-tri-cepsus un „sešpaku”, kad viņš ar draugiem puspliks skraida lietū pa mežu, kad Edvards atpogā kreklu un spīd saules gaismā... utt., zālē izskanēja elsas un kāds spiedzieniņš. Mazliet jautri pat.

Un filma pelna simtiem miljonu par spīti kritiķu smīkņāšanai. Kas to būtu domājis?

Autors: oskaar