Mūsdienu Ādams un Ieva

Tūrs Heijerdāls dzimis 1914. gadā Norvēģijas dienvidu piekrastes mazpilsētā Larvīkā. Viņa vecāki bija pārtikuši cilvēki, taču Tūra mātes un tēva savstarpējās attiecības bija sliktas, un viņi diezgan ātri izšķīrās. Zēna māte strādāja antropoloģijas muzejā, un mazais Tūrs, it īpaši, kad slimoja, daudz lasīja grāmatas par antropoloģiju, nevis tradicionālās norvēģu pasakas kā viņa vienaudži. Jau agrā bērnībā Heijerdāls iepazinās arī ar Darvina evolūcijas teoriju. Interesanti, ka bērnībā Tūrs ārkārtīgi baidījās no ūdens, jo peldoties divas reizes gandrīz noslīka. Kā vēlāk mēdza atcerēties ceļotājs, ja viņam 17 gadu vecumā kāds būtu teicis, ka viņš reiz mēnešiem ilgi ar nedrošu laivu peldēs okeānā, Tūrs šo cilvēku uzskatītu par pilnīgi traku. Norvēģu etnogrāfs tikai 22 gadu vecumā atbrīvojās no šīm bailēm — nejauši iekrita upē un tomēr izpeldēja. 1933. gadā, kad pienāca laiks stāties universitātē, Tūra aizraušanās jau bija absolūti skaidra, tāpēc viņš nolēma iestāties Oslo universitātes dabas un ģeogrāfijas fakultātē. 1936. gadā Tūrs apprecējās ar Līvu Kočeroni, bet pēc gada, kad bija pabeigta augstskola, laulātais pāris devās uz Marķīza salu, kas atrodas Klusajā okeānā un pieder Franču Polinēzijai. Sākumā šķita, ka viņi bez īpašām grūtībām spēs neskartās dabas apstākļos dzīvot kā Ādams un Ieva. Taču Līvas un Tūra kājas sāka pārklāties ar asiņojošām čūlām, un viņiem steidzīgi bija jāmeklē ārsta palīdzība. Piedzīvojumu meklētāju ģimene, sapratusi, ka mūsdienu cilvēks vairs nespēj atgriezties pie neskartās dabas un dzīvot pirmatnējo ļaužu dzīvi, atgriezās dzimtenē.

Karš pārtrauc pētījumus

Un tomēr šim pirmajam ceļojumam bija ļoti liela nozīme turpmākajā Heijerdāla dzīvē un darbībā, jo tas izraisīja viņā interesi par antropoloģiju. Tieši tolaik — pēc vispusīgām studijām par Polinēzijas etnogrāfiju un arheoloģiju, Amerikas kontinentu un dienvidaustrumu Āziju — Heijerdāls izvirzīja hipotēzi, ka Polinēziju apdzīvojuši izceļotāji no Dienvidamerikas, nevis no dienvidaustrumu Āzijas, kā tika uzskatīts līdz tam. Viņš sāka rūpīgi un vispusīgi pētīt polinēziešu teritorijas, taču zinātnisko darbu izjauca Otrais pasaules karš. Lai gan Norvēģija pasludināja neitralitāti, tai neizdevās palikt malā no karadarbības, un 1940. gada 9. aprīlī gandrīz visu valsti jau bija okupējuši nacisti. Heijerdāls Norvēģijas bruņotajos spēkos iestājās 1941. gadā, un drīz vien viņu nosūtīja uz dienesta vietu Lielbritānijā, jo 1940. gada jūnijā gan Norvēģijas karalis, gan valdība devās bēgļu gaitās uz Lielbritāniju, un daudzi Norvēģijas armijas karavīri, to skaitā bija arī Tūrs, militāro sagatavotību ieguva Skotijā. Pēc Otrā pasaules kara Heijerdāls turpināja iesākto zinātniski pētniecisko darbu. Pirms kara publiskoto teoriju daudzi vērtēja skeptiski, tāpēc Heijerdāls nolēma savu apgalvojumu patiesumu pierādīt ar personīgu piemēru. Lai apliecinātu, ka Dienvidamerikas indiāņi spējuši pa ūdeni sasniegt Polinēziju, viņš izgatavoja plostu no balsas koka, kas bija precīza kopija plostiem, kādus indiāņi darināja kopš aizvēsturiskiem laikiem. 1947. gada 28. aprīlī Tūrs kopā ar piecu vīru apkalpi uzsāka ceļojumu no Kalao ostas Peru uz Tuamotu salām Polinēzijā, kas mūsdienās pazīstams visā pasaulē kā ceļojums ar plostu "Kon–Tiki".

Pasaules slava, bestsellers un "Oskars"

Bīstamais ceļojums ilga trīs mēnešus un bija ne vien drosmīgs pasākums, bet arī zinātnisks sasniegums, kas atnesa norvēģu ceļotājam pasaules slavu. Grāmata "Ceļojums ar "Kon–Tiki"", kas pie lasītājiem nonāca 1949. gadā, tika pārtulkota 67 pasaules valstu valodās un nopublicēta fantastiski lielos metienos. Savukārt dokumentālā filma, ko ekspedīcijas dalībnieki bija uzņēmuši ceļojuma laikā, 1951. gadā ieguva Amerikas kinoakadēmijas balvu "Oskars". 1948. gadā — uzreiz pēc atgriešanās no pirmās ekspedīcijas — Tūrs izšķīrās no sievas Līvas, ar kuru kopā bija nodzīvojis 12 gadus. Laulībā viņiem bija dzimuši divi dēli — vecākais Turito un jaunākais Bjorns. Šķiršanās gadā Heijerdāls apprecējās otrreiz. Viņa nākamā sieva Ivonna Dedekama–Simonsena dāvāja pasaules apceļotājam trīs meitas. Otra grāmata "Klusā okeāna Amerikas indiāņi", ko Heijerdāls uzrakstīja pēc pirmās ekspedīcijas, bija vairāk zinātniska un sniedza apjomīgu materiālu, kas pilnībā pamatoja pētnieka teorijas un kalpoja par pierādījumu viņa apgalvojumiem. Grāmatā Heijerdāls apgalvo, ka pirmie Polinēzijas apdzīvotāji ieradās no Peru aptuveni mūsu ēras 500. gadā, bet nākamais ieceļotāju vilnis ieradās no Ziemeļamerikas ziemeļrietumu piekrastes laikā no 1000. līdz 1300. gadam. Lai savāktu vēl vairāk pierādījumu savām teorijām, 1952. gadā Tūrs vadīja norvēģu arheoloģisko ekspedīciju uz Galapagu salām. Šajā ekspedīcijā tika iegūti pierādījumi pētnieka teorijām, ka Amerikas indiāņu izcelsmes senlietas no inku un pirms inku laika periodiem ir līdz šim pirmie šāda veida atradumi. Savukārt vēl pēc trīs gadiem, 1955. un 1956. gadā Heijerdāls vadīja 25 cilvēku lielu ekspedīciju, kas veica plaša mēroga izrakumus Lieldienu salās. Lieldienu salu atradumi pierādīja, ka pastāvējuši izteiktu kultūru trīs laikmeti; otrajā laikmetā radušās slavenās akmens statujas. Izrakumos atklātas arī senākas statujas, ļoti līdzīgas dažām, kas atrastas Bolīvijā.

Pēdējās laulības 82 gadu vecumā

Heijerdālam nedeva mieru doma par lielu okeāna ceļojumu, kas pierādītu vēl vienu viņa pieņēmumu, ka senie ēģiptieši vēl pirms vikingiem un Kolumba pabijuši Ziemeļamerikas kontinentā. Un tā 1969. gadā sākās ekspedīcija ar niedru kuģi "Ra", kas savu nosaukumu ieguva par godu seno ēģiptiešu Saules dievam. Ceļojums sākās Safi pilsētā Marokā. Taču pēc 5000 kilometriem no niedrēm būvētais kuģis kļūmīgas konstrukcijas dēļ sāka sadalīties, un ekspedīciju vajadzēja pārtraukt. Pēc gada Heijerdāls atkārtoja pirmo ekspedīciju, tikai ar citu kuģi — "Ra 2". Tā bija veiksmīga, un ekspedīcijas dalībnieki pēc divu mēnešu ilga ceļojuma, pārvarējuši 6100 kilometrus, sasniedza Barbadosu. Ekspedīcija kārtējo reizi pierādīja Heijerdāla teoriju, ka tādi kuģi kā "Ra" aizvēsturiskos laikos ar Kanāriju straumes palīdzību spējuši šķērsot Atlantijas okeānu. Pēc šā veiksmīgā ceļojuma Tūrs paziņoja, ka tā esot bijusi pēdējā ekspedīcija viņa mūžā, taču pēc septiņiem gadiem nenogurdināmais ceļotājs kārtējo reizi sapulcināja savu uzticamo komandu un nolaida uz ūdens kuģi "Tigris"; šim ceļojumam bija jākļūst par pierādījumu, ka Mezopotāmija, Indas upes ieleja un Ēģipte ir savstarpēji saistītas. Otrs ekspedīcijas mērķis bija apzināt tirdzniecības ceļus okeānā, kā arī šumeru kultūras Mezopotāmijā kontaktus ar vairākiem citu seno kultūru centriem. 1983. gadā Heijerdāls devās uz Maldivu salām, lai pierādītu, ka koraļļu rifus, kas atrodas pie tām, atklājuši senie jūras braucēji, nevis arābu kuģotāji...

1996. gadā 82 gadus vecais Tūrs Heijerdāls apprecējās pēdējo reizi, un viņa sieva Žaklīna Bīra kļuva par uzticamu ceļabiedru līdz norvēģu pētnieka pēdējai dzīves stundai — viņš nomira 2002. gada 18. aprīlī 87 gadu vecumā.