Tajos rakstnieks atklāj mākslinieciski un psiholoģiski spilgtu sadzīves ainu virkni, kuru galvenais varonis ir ierindas cilvēks – tirgonis, ierēdnis, aktieris, ārsts, skolotājs – ar saviem ikdienas darbiem un rūpēm, ar alkām pēc cilvēciskas tuvības un patiesas mīlestības.

Ar īpaši dziļumu un objektivitāti stāstos “Māja ar mezonīnu”, “Cilvēks futrālī”, “Ērkšķogas”, “Par mīlu” Čehovs attēlo krievu inteliģenci, kas iestigusi dvēseliskā apātijā un gļēvumā, nespēj sakārtot savu dzīvi. Šajos stāstos rakstnieks nesniedz gatavas receptes garīgai un tikumiskai sevis pilnveidošanai, toties savu varoņu ciešanās un neapmierinātībā ar savu bezjēdzīgo esību rada pierādījumu tam, ka cilvēks vēlas dzīvot patiesi un sevis cienīgi.

Antons Čehovs (1860-1904) ir viens no ievērojamākajiem krievu rakstniekiem, kuri būtiski ietekmējuši ne vien krievu, bet visas pasaules literatūru. Tā daiļradē atspoguļojas Krievijas dzīve l9. gs. beigās un 20. gs. sākumā, sevišķi 80. un 90. gadi. Īsprozā rakstnieks ar humoru vēršas pret jelkādu liekulību vai svētulību un spilgti atklāj raksturīgāko krievu nacionālās identitātes iezīmi – sirsnību un vientiesību.