Septiņdesmitajos gados sācis kā autodidakts, ekscentrisks un izaicinošs multimākslinieks, Almodovars pamazām ir kļuvis par vispārēju atzinību ieguvušu klasiķi, neatkarīgu, spilgtu un oriģinālu spāņu kino pārstāvi. Katra viņa filma ir kā pārsteigums un vienlaikus arī tikšanās ar labi zināmo un pazīstamo – sulīgām krāsām, neiespējamiem un tomēr tik ticamiem stāstiem, lielisku humora izjūtu un dažādu žanru sajaukumu.

Kalsada un Kaseresa

Pedro Almodovars Kabaljero (Pedro Almodķvar Caballero) piedzima 1951. gadā Kalsada de Kalatravas ciematā Lamančā, no astoņu līdz sešpadsmit gadu vecumam mācījās katoļu skolā Kaseresā un visu savu pieauguša cilvēka dzīvi ir pavadījis Madridē. Kalsada ir neliels ciematiņš, tajā nebija pat kino, turpretim Kaseresā, uz ielas, kur dzīvoja Almodovaru ģimene, atradās ne tikai skola, bet arī kinoteātris. Nākamais režisors bija pārliecināts, ka dedzīgā vēlme skatīties Tenesija Viljamsa darbu ekranizācijas ir grēks, kura dēļ viņam draud elles liesmas, tomēr cīņā par zēna dvēseli kino izrādījās spēcīgāks, Almodovars zaudēja ticību Dievam un rada mierinājumu kino.

Rudens un ziemas mēnešos, kad kino jau bija kļuvis par neatņemamu Almodovara dzīves sastāvdaļu, Kaseresas kinoteātrī parasti bija ļoti auksti, tāpēc bez ķeblīša, kuru māte atļāva nest prom no mājām, zēns uz kino ņēma līdzi arī kārbu ar oglēm, ko izmantoja kā improvizētu krāsniņu. Vēlāk šī krāsniņa režisoram kļuva par kino simbolu: tas bija siltuma avots salstošām dvēselēm, intīms un vienlaikus demokrātisks pasākums, kurā, lai justos mazāk vientuļi, vairāk saprasti un cilvēcīgāki, piedalās gluži sveši un pavisam atšķirīgi ļaudis.

Madride

Par spīti diktatūrai, sešdesmito gadu beigās jaunietim no provinces Madride nozīmēja lielpilsētu, kultūru un brīvību. Sešpadsmit gadus vecais Almodovars tajā nokļuva amerikāņu popkultūras un angļu swinging sixties pilnībā apburts. Viņa iekļaušanās galvaspilsētas vētrainajā kultūras dzīvē, kā arī apstāklis, ka atšķirībā no daudziem tā laika režisoriem Almodovars nenāk vis no vidusšķiras, bet gan no vienkāršu strādnieku vides, noteica tiklab viņa personības, kā profesionālo attīstību. Madridē topošais režisors kļuva par Franko diktatūras pēdējo gadu un demokrātiskās Spānijas aizsākumu liecinieku.

Sešdesmito gadu beigās ierodoties Madridē, Almodovars jau zināja, ka vēlas taisīt kino, tomēr Franko bija slēdzis Madrides Kino skolu, vienīgo Spānijā, tāpēc topošajam režisoram neizdevās iegūt akadēmisku izglītību. Tiklīdz radās iespēja, Almodovars iegādājās 8 milimetru kameru un, iesaistot aizvien pieaugošo draugu loku, sāka uzņemt īsfilmas. Tā viņš lēti varēja uzņemt to, ko vēlas, un šī arī bija Almodovara vienīgā tehniskā izglītība. Režisoram pašam nācās nodarboties arī ar filmu izplatīšanu un demonstrēšanu. Ieskaņot īsfilmas bija sarežģīti, tāpēc uz filmas demonstrāciju viņš ņēma līdzi paša ierakstītu mūzikas kaseti, norunāja visu personāžu tekstus un vajadzības gadījumā arī dziedāja.

Kādu laiku strādājis dažādus gadījuma darbus, Almodovars ieguva pastāvīgu vietu Spānijas Nacionālajā telefonu kompānijā Telefonica ar darba laiku līdz pulksten trijiem. Atlikušo dienas daļu viņš varēja veltīt lietām, kas pašam patika. Šajā laikā Almodovars sāka rakstīt scenārijus komiksiem un sadarboties ar dažādiem kontrkultūras žurnāliem (Star, Vibraciones un El Vibora). Viņš publicēja arī romānu Iekšu uguns, pāris pornogrāfiskus fotostāstus (Pilnīgi tava), radīja literāru personāžu Pati Difusu un laiku pa laikam laida klajā šīs meičas atmiņas. Viņas vārdā izmantota vārdu spēle, spāņu slengu patidifusa (slikti izskatīties, būt nogurušai) pārveidojot par amerikāņu izcelsmes personvārdu Patty Diphusa.

Darbs Telefonica viņam ļāva iepazīt sabiedrības zemākos slāņus, kas vēlāk parādīsies arī režisora filmās, savukārt nakts dzīve – daudzus māksliniekus, tai skaitā pirmās spāņu punk grupas Kaka de Luxe mūziķus, arī toreiz vēl pusaudzi Alasku (Alaska), kas vēlāk kļuva par Almodovara pirmās filmas varoni un vienu no redzamākajām turpmāko divdesmit gadu spāņu popkultūras personībām.

Arī Almodovars, kurš savu muzikālo izglītību bija ieguvis, veidojot novatoriskus skaņu ierakstus īsfilmām, kopā ar draugu Fabio Maknamaru (Fabio McNamara) dibināja mūzikas grupu. Stāsti par tās uzstāšanos vēlāk kļuva par movidas folkloru. Almodovars parasti bija tērpies halātā, pusgarajās zeķēs un viņa matos bija satīti ruļļi, savukārt Maknamara bija tik neparedzams, ka jebkuru mēģinājumu pārvērta pilnīgi nevajadzīgā nodarbē.

Movida

1978. gadā Spānijā tika pieņemta jaunā konstitūcija un oficiāli beidzās četrdesmit gadu ilgusī diktatūra. Šajā pašā gadā Almodovars sāka uzņemt pirmo pilnmetrāžas filmu. Lai arī politiskās pārmaiņas bija pakāpeniskas un vairāk līdzinājās pārejai no viena stāvokļa otrā nekā revolūcijai, izmaiņas kultūras sfērā notika ļoti strauji. Kamēr lielākajai daļai sabiedrības jaunā demokrātija saistījās ar nevardarbīgu varas pārņemšanu, jaunākajai paaudzei tā nozīmēja sociālo normu un likumu noliegšanu. Mūzikā, modē, dizainā, glezniecībā un kino notika īsta jaunu tendenču eksplozija, un, par spīti tam, ka Almodovaram jau bija tuvu pie trīsdesmit, režisora pirmās filmas ir cieši saistītas ar jauniešu kultūru un Madrides movidu, un tas izskaidro arī viņa ikonas statusu.

Meklēt finansējumu, lai pēc žurnāla El Vibora pasūtītā fotostāsta Vispārējā erekcija scenārija uzņemtu pirmo pilnmetrāžas filmu Pepī, Lusī, Boma un citas meičas, Almodovaru mudināja Karmena Maura (Carmen Maura). Sākuma kapitāls, apmēram 3000 eiro, tika savākts, pateicoties draugiem un kolēģiem. Gan Almodovars, gan visi aktieri strādāja par velti. Nepietiekamais finansējums kavēja arī uzņemšanas gaitu – filmu sāka uzņemt 1978. un pabeidza 1980. gadā. Šī filma tehniski ir visnepilnīgākā no Almodovara uzņemtajām, tomēr, pēc režisora paša teiktā, šajā darbā visspilgtāk redzams viņa kinemotogrāfista aicinājums. Pepī... kļuva par kulta filmu, un neatkarīgo kinoteātru nakts seansos to demonstrēja vēl četrus gadus.

Jau šajā filmā iezīmējās Almodovaram raksturīgā naturālisma estētika, kas kontrastēja ar ierasto spāņu kino. Režisors pievēršas marginālajai realitātei, skandaloziem un provokatoriskiem elementiem: korumpētiem policistiem, narkotikām, vardarbībai, prostitūcijai, filozofiskiem lauķiem, izmisušām mājsaimniecēm, homoseksualitātei utt., visu iepriekšminēto papildinot arī ar lielisku humora izjūtu.

El Deseo

Lai meklētu risinājumu problēmām, ar kādām Almodovars saskārās, producējot filmas, 1986. gadā režisors kopā ar brāli Agustinu nodibināja producentu kompāniju El Deseo, kura producēja visas viņa filmas, sākot ar Vēlmes likumu. Almodovaram El Deseo nozīmē brīvību rakstīt un filmēt to, ko viņš tiešām vēlas. Tas deva iespēju iespēju uzņemt vairāk dublu, būt relatīvi brīvam no producentu prasībām, filmēšanas laikā mainīt scenāriju, montēt vēl pilnībā neuzfilmētu materiālu un nepieciešamības gadījumā atsevišķas epizodes pārfilmēt, kā arī uzņemt pilnībā atšķirīgas versijas, lai vēlāk tās miksētu vai izvēlētos tikai vienu.

Tomēr El Deseo un ar kompāniju saistītos cilvēkus nevieno tikai darba attiecības. Kādā rakstā kompānijas preses sekretāre Pasa Sufrategi (Paz Sufrategui) Almodovara fabriku raksturo kā "lielu ģimeni ar vecākiem, bērniem, vecvecākiem un lērumu draugu". Ģimenes draugi ir daudzi aktieri, kas piedalījušies Almodovara filmās un kurus spāņu prese mēdz saukt par Almodovara puišiem vai biežāk par Almodovara meitenēm. Aktrise, kas kļuva režisora pirmo mūzu un kas pēc daudzu gadu pārtraukuma atkal strādāja kopā ar Almodovaru filmas Atgriezties uzņemšanā, ir Karmena Maura. Latvijā vispazīstamākā Almodovara meitene noteikti ir Penelope Krusa (Penélope Kruz), kurai, tāpat kā aktierim Antonio Banderasam (Antonio Banderas), lielā mērā jāpateicas režisoram par iziešanu plašākos ūdeņos.

Stāsti

Almodovara mīlestība pret saviem aktieriem ir saistīta ar aizrautību, ar kādu viņš stāsta stāstus. Iespēja stāstīt stāstus arī ir iemesls, kas piesaistīja režisoru kino. Atšķirībā no citiem margināliem tā laika autoru darbiem jau Almodovara pirmās īsmetrāžas filmas bija stāstošas. Tajā laikā viņš rakstīja stāstus arī dažādiem žurnāliem, tāpēc nav pārsteigums, ka viņa proza ir tikpat atraktīva un aizraujoša kā viņa filmas.

Almodovara stāstītāja talants parādījās jau bērnībā, kad viņš bieži izklaidējās, pārstāstot vecākajām māsām un mātei filmas, kuras viņi iepriekš ir kopīgi skatījušies. Stāstīšana tā aizrāva, ka zēns notikušo izgudroja no jauna un pārveidoja atbilstoši savai gaumei. Daudzas reizes izdomātie stāsti guva lielāku Almodovaru ģimenes atzinību nekā īstās versijas. Šī realitātes pārveidošana vēlāk ļauj režisoram kā pilnīgi dabiskus attēlot pārsteidzošus un neticamus notikumus, kas pārkāpj sabiedrības pieņemtos tabu. Realitāte viņam šķiet pārāk garlaicīga, tāpēc viņš kino necenšas padarīt par notiekošā spoguli, bet gan vēlas dzīvi padarīt par mākslas darbu.

Varbūt viņš atkārto savas mātes triku: kaimiņienēm analfabētēm viņa mēdza lasīt priekšā radinieku vēstules, reizēm kaut ko izdomāja, reizēm noklusēja sliktās ziņas un reizēm sasmīdināja klausītājas. Šādi nevainīgi izdomājumi cilvēkiem palīdz pārdzīvot skumjas un vientulību.

Vēlāk Almodovars lūdz mātei vairākās filmās nospēlēt dažas izteiksmīgas otrā plāna lomas, arvien uzsverot, lai viņa neko netēlo un ir pati. Tā režisors godina savu pirmo stāstnieka pieredzi un ļauj skatītājam nedaudz ielūkoties savā privātajā pasaulē.

Simbols 20. gadsimta astoņdesmitie gadi ir laiks, kad Almodovars pamazām kļūst par nacionālo simbolu. Plašāku publikas atzinību viņš gūst ar filmu Ko gan es esmu nodarījis, lai man tā būtu?, kurā, tāpat kā pirmajās filmās, galveno lomu spēlē aktrise Karmena Maura. Tomēr par starptautiski pazīstamu režisoru padara Sievietes uz nervu sabrukuma robežas, kas gūst nedalītu kritiķu un skatītāju atzinību. Filma saņem daudzas balvas Spānijā un ārzemēs, kā arī tiek nominēta Oskaram kā labākā ārzemju filma. Tomēr cita Almodovara filma – Viss par manu māti – Oskaru saņem nepilnus desmit gadus vēlāk. 2002. gadā ar filmu Runā ar viņu režisors tiek atzīts par labāko oriģinālā scenārija autoru.

Latvijas publikai plašāk pazīstamajām Almodovara filmām tagad pievienosies arī viņa jaunākais darbs Atgriezties. Šis ir ļoti almodovarisks stāsts par trīs sieviešu paaudzēm, ko veidojot režisors atkal strādā kopā ar savām meitenēm – Penelopi Krusu, Karmenu Mauru un Čusu Lampreavi (Chus Lampreave) – un stāsta traģiskus, krāšņus un smieklīgus stāstus par to, kā ar labestību, meliem un vitalitāti iespējams stāties pretim vējam, ugunij, trakumam, māņticībai un pat nāvei.

Almodovara kino

Almodovara kino oriģinalitāte slēpjas viņa paša radītajā hibrīdā. Viņš daudz ko ir pārņēmis no Holivudas, tomēr vienmēr saglabājis arī intelektuālu un eiropeisku skepticismu, ironiju un pašrefleksiju. Režisors drošu roku ir savijis kopā popkultūras elementus – fotostāstus, melodrāmas, muļķīgas un bezjēdzīgas komēdijas, lētus romānus un jautrus stāstiņus – un augsto kultūru – Eiropas kino, nozīmīgus pasaules literatūras darbus, klasisko mūziku, baletu un teātri, tādējādi ignorējot ortodoksālo robežu starp tiem.

Aizvien attīstot meistarību, režisors ir iemācījies uzbūvēt filmas estētiku no ķieģeļiem, kas citiem nodrošinātu drošu izgāšanos. Almodovars nav izvairījies no krāšņās un daudzveidīgās kiča pasaules, kas viņa filmām piešķir spilgtu savdabību, un piejaucis tam visam klāt arī daudzas citas lietas: filmu filmā, televīzijas kā masu stulbuma avota kritiku, cieņu pret teātri, koķetu reklāmas kritizēšanu, mīlestību uz plastiskajām mākslām, un iestājas par citādajiem, cilvēkiem, kas neatbilst sabiedrības novecojušajiem priekšstatiem utt.

Almodovara filmās pārfrāzēšana un parodēšana nav tikai humora izjūtas apliecinājums, bet arī veids, kā pētīt un atspoguļot priekšstatus par sociālās un nacionālās identitātes nozīmi un dzimuma un seksa lomu. Turklāt šos priekšstatus viņš ne tikai ir izzinājis, bet arī netiešā veidā mainījis: spāņu mačo un pasīvo sieviešu vietā viņš tēlo spēcīgas sievietes un vājus vīriešus.

Tradicionālajā Spānijas kultūrā Almodovars, nevienam neprasot atļauju, ir ienācis pa virtuves durvīm un piesātinājis to ar iepriekš kultūras neatspoguļotu estētiku, krāsām, lietām, personāžiem un gaumi. Turklāt to visu viņš ir darījis bez vainas apziņas un ar dzirkstošu dzīvesprieku.

Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā kopš Almodovara pirmās īsfilmas Divas ielasmeitas un mīlas stāsts, kas beidzas ar kāzām viņa ieguldījums kino ir bijis tik liels, ka pat agrākie režisora ienaidnieki vairs necenšas to apstrīdēt.