Protams, ka sajūta, ka vispirms tiek veidots melnraksts, mani nedaudz satrauc, bet tomēr diemžēl live sajūtu upurēju pragmatisku iemeslu dēļ, jo nevēlos, lai notiek kā vakar, kad manis tulkotais Bertolda Brehta teksts un manas domu pērles pazūd man nezināmajā interneta kosmosā un lodziņā tikai parādās nekaunīgs error atvainojuma sauklis.

Pēc garā ievada ķeršos vērsim pie ragiem un teikšu, ka gribu ar jums padalīties ar pāris Bertolda Brehta rakstiem, kas pēc to izlasīšanas neatvadās no manis un sēž dziļi manās smadzenēs!

Raksti, kas tapuši laika intervālā no 1926.-1930. gadam un diskutē par mūsdienu teātra un "vecā" teātra attiecībām, nepārprotami liek man domāt par situāciju Latvijā. (P.S. Vakardien pazudušo tekstu jūsu uzmanībai prezentēšu nākamajā ierakstā.)

Citāts.

Wenn man den Weg betrachtet, [...]wirklich [zum] zeitgenōssischen Theater fūhren wūrde[...] die ihn zu gehen scheinen, mehr als nach ihrem Kopf nach ihrer Beinmuskulatur fragen mōchte. Vor allem werden sie danach ausgeforscht werden mūssen, ob sie von der Lānge dieses Weges genug ūberzeugt sind. [...] (Ja mēs apskatām ceļu, [...] kam patiešām būtu jānoved līdz mūsdienu teātrim [...] tiem, kas domā, ka šo ceļu iet, būtu vairāk jāuztraucas nevis par savu galvu, bet gan kāju muskulatūru. Viņiem būtu jābūt pārliecinātiem, vai tie apzinās ceļa garumu. [...])

Denn das Būrgertum, das durch seine Produktionsverhāltnisse das Theater eindeutig bestimmt, sieht keinen langen Weg mehr vor sich, [...] diese Klasse hat [...] keine Mōglichkeit mehr, ganz neue Grundplāne zu entwerfen oder nur zu diskutieren. (Jo sabiedrības vidusslānis, kas nosaka teātra raksturu (ietekmējot to ar savām ražošanas attiecībām), neredz savā priekšā nekādu garu ceļu, [...] šis [sabiedrības] slānis [...] neredz vairs iespēju, attīstīt pavisam jaunus darbības plānus vai arī tikai diskutēt.) („Bertold Brecht. Ausgewahlte Werke in sechs Banden.”, Suhrkamp Verlag, 1997)

Protams, es apzinos, ka šīs problēmas ir universālas un savā ziņā arī cikliskas, un ka arī Vācijā, kurā tagad dzīvoju kopš pagājušā gada rudeņa, teātra sistēma atkal ir kļuvusi veca. Neatkarīgie teātri ir kļuvuši veci, noslāņojušies un nostabilizējušies un kļuvuši apmierināti ar sevi, bet mani nepamet sajūta, ka Latvijā nav dota šī iespēja, kaut kam, kas vēl nav nostabilizējies, nostabilizēties un kļūt vecam. Mēs vēl neesam nonākuši līdz spēles otrajam līmenim! Kad atkal varam teikt – dodiet mums ko jaunu! Pie mums neviens neko jaunu negrib.

Katra jauna ideja tiek uztverta kā izaicinājums sitēmai – sistēmai, kas ir ar sevi apmierināta un kas savā attīstība ir apstājusies un savu pastāvēšanu uztver kā pabeigtu un homogēnu pasauli, kurā katrs jauns eksperiments tie uztverts kā uzbrukums.

Arnita Jaunsubrēna *United Intimacy

...

Pilnu raksta versiju lasiet